Draugi ir teikuši, ka gribētu dzīvot kā viņš. Skatītāju pielūgts, sieviešu mīlēts – Guntis Veits

Atceros, ka mamma man lika mazgāt mājas kopējā gaiteņa koka trepes un tu man skrēji pa tām garām. Mēs pat lāgā nesveicinājāmies. Vai tu vēl aizbrauc uz Liepāju?

Es savukārt atceros, kā kaitinot nelaidu tevi pa trepēm augšā un tu raudāji… Es dažreiz aizbraucu līdz mūsu sētai. Interesanti vecās vietas Liepājā izbraukāt. Mājā jau tagad netiekam iekšā, bet es atceros visus cilvēkus, ar kuriem dzīvojām vienā trepju telpā. Tur bija tikai seši dzīvokļi. Kad man bija kādi četri gadi, vecāki pārcēlās no Kuldīgas, un tā visu Credo laiku, līdz pat kāzām, tur nodzīvoju.

Zāļu ielas sētas dzīve man bērnībā bija ļoti intensīva, skraidījām pa šķūnīšu jumtiem, spēlējām kariņus, šāvām baložus ar gaisenēm. Arī giču sāku sētā spēlēt, kad to mācījos pie Zigmara Liepiņa tēva. Sākumā mūzikas skolā mamma lika mācīties vijoli, pēc tam kontrabasu, bet tos negribēju – džeki pa ielām ar radioaparātiem staigāja, bet man ar vijoli jāklenderē. Arī savu pirmo mašīnu, vecu žigulīti, sētā turēju. Tikai vēlāk turpat līdzās dabūju garāžu, tagad gan tā ir galīgi krūmiem aizaugusi. No mūsu mājas jau nebija tālu Liepājas ezers, drauga fāterim bija laiva, tad mēs braucām pa nakti ezerā makšķerēt.

Tagad arī bieži braucu uz Liepāju makšķerēt, bet tad es palieku turpat pie ezera Sporta viesnīcā. Man jau nekādas ekstras nevajag, vakarā astoņos iebraucu viesnīcā un no rīta četros esmu ezerā. Liepājā sanācis daudzās viesnīcās pabūt.

Mana kroga laiks bija skarbs, iekļuvu arī situācijās, kad attopies uz grīdas un ar automātu tev iedod pa galvu.

Kad mani vecāki pārdeva Zāļu ielas dzīvokli, pirmoreiz pēc tam esot Liepājā, likās jocīgi, ka it kā esmu atgriezusies mājās, tomēr jānakšņo viesnīcā.