Atpazīt izsmalcinātību ar Mercedes-Benz EQS

Par ko plānoja kļūt pašreizējais vīnziņu čempions, sēžot skolas solā?

Jau tolaik labi pratu vācu un angļu valodu, tāpēc vēlējos kļūt par tulku. Devos uz Ventspils Augstskolu, taču mani neuzņēma. Principā tas bija liktenis un neveiksme vienlaikus – paliku pirmais aiz strīpas. Tā bija vienkārši drausmīga diena (smejas). Trīs mani draugi tika, bet es ne.

Vēlāk uzzināju, ka ir tāda Rīgas Tūrisma skola, kur mācīties viesmīļa un bārmeņa arodu. Domāju – komunikabls esmu, valodas man ir. Paralēli tam varētu piestrādāt restorānā, pelnīt labas tējas naudas. Pēc pirmā kursa aizgāju praksē uz restorānu Vincents, kur satiku Mārtiņu Rītiņu. Iepazinos ar viesmīlību, ar labu ēdienu. Man bija iespēja daudz ceļot, un tas bija tikai laika jautājums, līdz es iemīlēju vīnu. Tā viss sākās.

Kāda bija tava pirmā pieredze ar vīnu?

To es ļoti labi atceros. Silts Monastirska izba – litra vai pusotra litra pudelē. Ar atslēgu iedzīts korķis, nenormāli skābs dzēriens. Tā bija drausmīga pieredze.

Pirmais vīns, kas mani patīkami pārsteidza, bija Lindemans BIN 65 Chardonnay no Austrālijas. Tolaik nesapratu, kā vīns var smaržot pēc banāniem, ananasiem, sviesta, vaniļas notīm. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs vīna ceļa sākumā.

Kā var atklāt vīna īpašības? Varbūt tas, kā tu jūti banānus, man smaržo pēc liepām.

Tā tiešām ir. Sākumā, baudot vīnus, ir ļoti grūti pareizi noteikt tā aromātu. Speciālisti, kas vadīja degustācijas, palīdzēja man iet šo ceļu. Ir nepieciešama teorētiskā bāze, lai zinātu, kā vīns top, kas ietekmē tā aromātu, skābumu, saldumu, rūgtumu, garšu un citas nianses. Par katru aromātu vīnā ir atbildīgs kāds savienojums, jo notiek daudz reakciju starp raugu un citiem elementiem. Kad vīns nobriest, tā aromāts nemitīgi mainās.

Izklausās komplicēti un sarežģīti, taču daļēji tas saistīts ar tavu bērnību un psiholoģiskām saiknēm. Kādam vīnā būs vieglāk atrast upenes, jo viņš bērnību pavadījis pie vecmammas, lasot upenes. Kāds cits ir dzīvojis pie jūras. Tiklīdz runa ir par jūras sāļo austeru čaulu mineralitāti, viņam būs vieglāk atpazīt to. Protams, arī teorija un pieredze ir svarīgas, jo vīna degustācija ir nekas cits kā iešana uz sporta zāli. Jo biežāk un regulārāk to darīsi, jo labāks degustētājs būsi. Protams, nepieciešams arī talants un ķēriens, bet principā tas ir darbs. Treniņš.

Tev no kaut kā dzīvē ir jāizvairās, lai tu nesabojātu savas maņas?

Ļoti daudz vīndaru ikdienā smēķē un dzer kafiju. Maņas adaptējas. Protams, pirms degustācijas es nesasmaržojos ar smaržām, nedzeru espreso un nemazgāju rokas ar aromātiskām ziepēm. Tiesa, Covid-19 gan nospēlēja lomu. Vairāki vīndari bija spiesti pārdot visu, jo vairs nav iespējams taisīt vīnu, ja nejūti tā garšu.

Strādājot Vincentā, varēji kļūt par šefpavāru. Kāpēc tieši someljē?

Labs vīnzinis ir labs viesmīlis. Viņam ir jāmīl darbs ar cilvēkiem – neatkarīgi, vai tā ir vienkārša kafejnīca vai Michelin restorāns. Šajā dzērienā ir kaut kāda maģija. Man šīs visas garšas likās ļoti interesantas. Turklāt vienmēr ir paticis piedalīties konkursos. Manī kopš bērnības mīt sacensību gars. Tev ir mērķis, tu ej uz to, gatavojies. Tas disciplinē. Tu lasi, apgūsti kultūru, audz kā vīnzinis. Gluži kā sportā. Latvijā ir pieejami dažādi kursi, kur var apgūt pamatus.

Kā vīnziņi trenējas?

Visam pamatā ir teorija. Grāmatas, mājaslapas, sertifikācijas. Ir aklā degustācija – tur jāievēro standarti, principi un neskaitāmas nianses, kā pareizi degustēt vīnu. Nevis savam priekam, bet pareizi. Tas ir komplicēts process. Ir jāzina vitikultūra. Kā aug vīnogas, kā tās tiek apstrādātas vīna darītavā. To papildina izturēšana, raugu kultūra, fermentācija – daudz ķīmisku procesu. Katram aromātam ir sava izcelsme. Tas viss ir jāzina, lai izdarītu loģiskus secinājumus.

Svarīga ir prakse – vīna pasniegšana, sarkanvīna dekantēšana, dzirkstošie vīni, bāra kultūra, alus un visi citi alkoholiskie dzērieni. Šī joma neietver tikai vīnu. Ar visiem šiem elementiem ir jāstrādā un jātrenējas. Pēc pareiziem principiem jāatver vīna pudele un jātrenē runāšanas kultūra. Tas paņem ļoti daudz laika.

Ar šādu pieredzi mēdz gadīties, ka sastopies ar smaržu, kas neraisa nekādas asociācijas?

Jā, tas notiek joprojām, tāpēc jābraukā apkārt, jāizmēģina jauni vīni, vīnogu šķirnes. Tas ir atkarīgs arī no cilvēka atmiņas, dzīves gaitas un emocijām – kādam varbūt uzreiz atnāk klikšķis.

Vīns noteikti nav tikai tas, ko ielejam glāzē. Svarīgs ir arī tā stāsts.

Protams. Vīnzini ne velti uzskata par vēstnesi starp vīndari un gala patērētāju. Teikšu godīgi – mēs stāstām stāstus, jo cilvēku neinteresē tehniski apraksti. Vīnu raksturo arī emocijas. Tie ir stāsti par cilvēkiem, kas iesaistīti vīna tapšanas procesā. Par vēsturi, kultūru. Restorānā un veikalā, pārdodot vīnu, vislielākā nozīme ir tam, kā to pastāsti un pasniedz. Ir ļoti daudz vīnu, tāpēc ir ļoti daudz stāstu.

Un ir arī daudz cilvēku tipu, kam ir atšķirīgas vēlmes.

Jā, vīnzinim ir jābūt labam cilvēku tipu nolasītājam. To nevar iemācīties, tas nāk ar pieredzi. Izskats, kā klients kustas, kā sasveicinās. Tas uzreiz liecina par viņu kā par cilvēku, personību, viņa rakstura īpašībām. Viņš skatās uz tevi no augšas vai ir vienā līmenī. Varbūt viņš ir nobijies, un tad labāk ir pateikt «Labdien!» un iedot vīna karti, lai viņš adaptējas situācijai. Vīnziņiem ir tāds teiciens – tev ir jāmāk runāt ar vienkāršiem cilvēkiem un tev ir jāmāk runāt ar profesionāļiem. Katram ir sava valoda.

Labs vīnzinis ir psihologs un viesmīlis. Ko līdzēs viņa zināšanas, ja viņš nemācēs atrast pieeju klientam, nemācēs likt justies ērti un komfortabli. Neviens ar tādu vīnzini negribēs runāt. Ne par velti vīnziņu pasaulē klīst snobisms. Tas pastāv un droši vien ne bez iemesla, sevišķi tādai konservatīvai vīna tautai kā latvieši. Vīnzinim ir jābūt īpaši uzmanīgam un tolerantam. Be humble, kā saka angļi.

Kā vīna iepazīšanu sākt vidējam latvietim, kurš zina tikai – sarkans, balts, sauss, salds?

Labs sākums – baudīt jauno pasauli. Cena būs demokrātiskāka, piedāvājums – plašāks, daudz garšu, daudz aromātu. Jebkuru pudeli, kuru tu degustē, piefiksē – patika vai ne. Pirms degustācijas iegūglē konkrēto vīnu. Izlasi, kāda vīnogu šķirne, reģions, ražotājs. Ja degustēsi Austrālijas Shiraz un jau iepriekš būs uzkrātas kaut nelielas zināšanas, būs daudz interesantāk degustēt. Tad tu vairs nevadīsies pēc garšo vai negaršo.

Vēl labāk, ja cilvēks iziet pamata vīna kursus. Tas ļaus justies drošāk, ejot vīna veikalā vai restorānā. Mums ir bail no visa nezināmā.

Vīna cenu slieksnis vienmēr ir bijis aktuāls temats.

Jo lētāks vīns, jo grūtāk atrast tajā kvalitāti. Labāk degustēt retāk, bet pirkt labāku vīnu. Specializētajos vīna veikalos būs zinošs pārdevējs. Galvenais ir nebaidīties un pilnīgi mierīgi teikt – vēlos nopirkt vīnu līdz 15 eiro, man garšo tas un tas. Ar šo informāciju pārdevējam pietiks, lai ieteiktu vismaz trīs variantus.

Svarīgi ir nedzert vienu un to pašu. Tas ir tik garlaicīgi! Vīna pasaule ir pārāk interesanta, lai dzertu, kā mēs sakām Latvijā, trīs P – Prosecco, Pinot Grigio, Primitivo. Visi trīs no Itālijas. Ārprāts, kādas šausmas (smejas)!

Pastāv arī daudz stereotipu. Franču vīni ir dārgi un skābi. Spānijā vīnu nav vispār. Latviešu tauta ir īpaši konservatīva, un šos mītus ir grūti lauzt. Jaunā paaudze ir atvērtāka.

Kāda Latvijā ir situācija ar vīniem?

Ir ļoti daudz ogu un augu vīnu, kas nav vīnogu vīni. Audzēt Eiropas vīnogu šķirnes mūsu apstākļos ir liels izaicinājums. Pārāk aukstas ziemas un pārāk mitrs pavasarī un rudenī. Kvalitatīvai vīnogai vajag saulainas 100 dienas no zieda uzmešanas līdz ražai. Pie mums ir daudz hibrīdu, šķirnes ar ziemcietību, krustojumi. Vīnogas, kam nav tie labākie aromāti, taču ir jāciena un jārespektē tas, kas pie mums notiek. Ir atsevišķi vīndari, kam sanāk ļoti labi. Nav vērts mūs salīdzināt ar klasiskajiem reģioniem. Labi Latvijas vīni nebūs lēti. Tas ir grūts darbs, kas prasa laiku un naudu.

Un kā no šādas zemes nācis vīnzinis var sacensties ar tiem, kas dzimuši Portugālē vai Itālijā?

Viņi no bērnu kājas bumbu ir spārdījuši pa vīnogulājiem, es – pa Rojas stadionu. Viņiem tas ir asinīs jau no bērna kājas. Tā ir viņu priekšrocība, turklāt tur vīnu atšķaida ar ūdeni un dod garšot diezgan ātri.

Taču arī mums ir savas priekšrocības. Mēs bijām Padomju Savienības sastāvdaļa, un, kad tikām brīvi, mūsu vēlme mācīties un iepazīt kaut ko jaunu kļuva daudz lielāka. Mums emocionāli nav vēsturisku vai kulturālu saikņu. Mūsu tirgus ir vairāk piesātināts ar globāliem vīnu stiliem. Pamēģini kādā Dienvidfrancijas miestā atrast Čīles Sauvignon Blanc vai Jaunzēlandes Pinot Noir! Ārpus Michelin restorāna neko tādu nevar atrast. Mums prāts ir daudz brīvāks un atvērtāks vīna pasaulei.

Šo gadu laikā noteikti ir gadījušās kuriozas situācijas…

Jā, restorānos gadās kuriozi. Netīšām esmu pasniedzis korķētu (bojātu) vīnu. Tiesa, vienreiz to izdarīju apzināti. Klients bija iznesis prātu visam restorānam, sākot ar šefpavāru un beidzot ar viesmīļiem. Viņš pasūtīja ļoti dārgu pudeli vīna, dažādi centās mani izsmiet un teica man: «Tu nekad nevarēsi atļauties nopirkt šādu vīnu!» Es izvilku korķi, pasmaržoju vīnu un sapratu, ka tas pilnībā ir bojāts. Uz viena pleca man sēdēja vīnziņa eņģelis, uz otra – velns. Viens saka: «Ej samainīt pudeli!» Otrs saka: «Nē, viņš iznesa prātu visiem. Pasniedz viņam!» Klients bija sajūsmā par vīnu, lielīja tā aromātu utt. Ar to nelepojos, taču tā ir vienīgā reize, kad apzināti esmu darījis ko tādu.

Vīnziņu čempionātā tiekas labākie no labākajiem. Mani interesē, kāds ir žūrijas sastāvs.

To vērtē Starptautiskā Vīnziņu asociācija, kas dibināta 1969. gadā. Tā ir kā Olimpiskā komiteja. Mūs vērtēja iepriekšējie pasaules čempioni un ļoti zinoši cilvēki.

Tātad nākotnē arī tu būsi žūrijā?

Jā, pilnīgi noteikti.

Vai šis tituls vīnzinim uzskatāms par karjeras augstāko punktu?

Vīnzinim, kurš piedalās konkursos, – es gribētu teikt, ka jā. Tas ir kā olimpiskais zelts. Taču ir līdzvērtīgas sertifikācijas un izglītības – Master of Wine, Master Sommelier. Akadēmisko zināšanu ziņā šie būtu ļoti spēcīgi sasniegumi.

Titula izcīnīšana pavērusi jaunas durvis?

Jā, ir ļoti daudz iespēju, durvis patiesi veras vaļā. Daži restorāni aicinājuši pie sevis, bijuši piedāvājumi kļūt par mentoru, lasīt lekcijas, būt par vēstnesi lieliem un respektabliem zīmoliem. Šāds pagrieziena punkts var ļoti ietekmēt karjeru.

Vai tu izmanto šīs iespējas?

Man ir četri bērni – daudz jāstrādā (smejas). Pašlaik šiem piedāvājumiem esmu piekritis pat par daudz. Ir grūti pateikt nē. Man ir trīs gadi, lai sagatavotos nākamajam pasaules čempionātam, tāpēc jākaļ, kamēr karsts.

Dalos ar savām zināšanām gan Latvijā, gan ārpus tās. Manuprāt, ir ļoti svarīgi dalīties zināšanās ar jaunajiem censoņiem. Ir jāmotivē un jāiedvesmo jauni cilvēki. Tu esi kā piemērs, un tā ir daļa no tavas atbildības.

Mums ir daudz jauno censoņu?

Tā ir šaura un draudzīga kopiena. Kādam deg acis, citam grūti rast motivāciju, jo mūsdienās pastāv arī daudz citu nodarbju. Ja strādā restorānā, šim būs grūti atrast laiku. Pēc garas darbadienas pēc pusnakts esi mājās, bet nākamajā dienā tev jau 10.00 jābūt darbā. Brīvdienā gribētos atiet no tā visa un atpūsties. Šeit runa ir par prioritātēm.

Pievērsīsimies citai garšu buķetei – Mercedes-Benz EQS. Kādas ir pirmās sajūtas?

Komforts ir nereāls. Šeit ir pat sēdekļi ar masāžas funkciju. Salīdzinājumā ar citiem jaunajiem auto šī ir pavisam cita pasaule. Šī automašīna brauc, varētu pat teikt, slīd kā liels kuģis. Tehnoloģiju ir tik daudz, ka izmantoju aptuveni divus procentus no tā, ko sniedz mašīna.

Ja Mercedes-Benz būtu jāraksturo kā vīns, kāda asociācija tev nāk prātā?

Pirmās raudzes, ļoti laba gada Bordo vīns. Var teikt, ka Mercedes-Benz ir kā perfekts vīns. Šeit viss ir balansā. Netraucē ne skābums, ne rūgtums, ne alkohols. Tas ir kā pūkains mākonītis, kā nopulēts dimants, nav nevienas asas skaviņas.

Vienlaikus tas ir ļoti komplekss. Daudz aromātu, daudz garšu, kas cita citu netraucē. Tam ir labs uzglabāšanas potenciāls un augsta cena pasaules vīna biržās. Tie, kas grib investēt vīnā, vienmēr izvēlas Bordo vīnu. Arī Mercedes-Benz ir tāds zīmols. Tas nekad neizies no modes, vienmēr būs klasisks, spēcīgs, elegants, ar ļoti lielu komfortu.

Kāds ir Mercedes-Benz pircēja portrets?

Tas ir pieredzējis cilvēks, kurš dzīvē jau ir kaut ko sasniedzis. Pašpietiekams, tāds, kuram nav jāskatās uz citiem. Viņš zina, ko grib no dzīves, un viņam nekas nav jāpierāda. Tāds, kurš novērtē labas lietas.