Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nogalinājis ar īpašu nežēlību
Bija svētdienas pēcpusdiena, kad 40 gadus vecā jēkabpiliete Anna (vārds mainīts) ar mammu un piecus gadus veco dēlu iesēdās automašīnā, lai dotos uz kapsētu sakopt tuvinieku piemiņas vietu. Vecākais dēls – pusaudzis – palicis mājās. Tā bija pēdējā reize, kad viņš savu mammu redzēja dzīvu. Notikumi, kas risinājās uz nomaļa ceļa, pārspēja visļaunāko murgu. Pēkšņi uz tā parādījies Annas bijušā dzīvesbiedra spēkrats, kas aizšķērsojis ceļu un iespiedis Annas auto malā. Tālāk bijusi asins pirts… Viņš dēla un Annas mātes acu priekšā ar vislielāko nežēlību atņēma dzīvību sievietei, kuru bija vajājis ilgus mēnešus. Māte izmisīgi centusies atvairīt cirtienus, kas ar mežonīgu spēku triekušies viņas meitas ķermenī. Tie bija nāvējoši… Kad ieradās policija, nezvērs jau bija prom.
Taču šī traģēdija nesākās uz lauku ceļa. Tā ilga vismaz divus gadus, un tajā bija ierauti desmitiem cilvēku – radi, kaimiņi, darba kolēģi, vienkārši paziņas. «Neaptverami sāpīgi apzināties, ka gan Anna, gan apkārtējie darīja visu, lai slepkavu apturētu. Taču policija negribēja vai nevarēja palīdzēt. Kaimiņš – jauns vīrietis – Annu aizstāvēja, gāja uz tiesām. Viņš nebaidījās. Arī pārējie mājas iedzīvotāji zvanīja uz policiju, ja Leons parādījās,» žurnālam «Privātā Dzīve» saka noslepkavotās sievietes kaimiņiene.
Nogalinātā Anna šīs daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā bija dzīvojusi no agras bērnības. Bijusi klusa un pieklājīga. Izmācījusies par fizioterapeiti, tad – par farmaceiti. Vēlākajos gados apguvusi aprūpētājas profesiju, jo mātes veselība nopietni sašķobījusies, slimība progresējusi, un šīs prasmes Annai būtu lieti noderējušas.
Annas pirmās attiecības, kurās piedzima vecākais dēls, neizdevušās. Viņas māte uzņēmusies rūpes par mazdēlu, kamēr meita studējusi un dzīvojusi Rīgā.
Kad Anna atgriezās dzimtajā pilsētā, viņa bija satikusi jaunu mīlestību – Leonu Rusiņu. Viņiem piedzimis dēls.
Tā kā Jēkabpilī Leons bijis ienācējs, uzsākuši kopdzīvi Annas mātes dzīvoklī. Tagad kāda Annas bijusī skolasbiedrene saka – meitene augusi bez tēva un, iespējams, 13 gadus par sevi vecākā vīrietī meklējusi to, kā viņai trūcis. Leons sākotnēji radījis šo drošības ilūziju. No malas raugoties, tā ilgu laiku bijusi gluži parasta ģimene.
Terorizējis arī iepriekšējo dzīvesbiedri
Nogalinātās sievietes vienaudze Diāna (vārds mainīts) namā, kur mita Annas ģimene, ievācās pirms 15 gadiem. Nu jau kādu laiku dzīvo citur, taču arī viņa tika ierauta Annas šausmu pilnajā dzīvē. Vēl tās pašas liktenīgās svētdienas rītā Diānas telefonā pienāca kārtējais slepkavas telefona zvans…
«Sākumā neko daudz par kaimiņieni nezināju, taču pirms diviem gadiem pamanīju, ka pie mājas piebrauc policijas auto. Redzēju, ka Leons sarunājas ar policistiem. Toreiz vēl biju pārliecināta, ka tas ir Annas tēvs. Bieži biju redzējusi viņu pagalmā ar Annas mazo dēlu. Priecājos – cik foršs, rūpīgs opis! Kad vēlāk prasīju kaimiņiem, kādēļ ieradusies policija, man pateica – Annas vīrs esot ālējies. Tad arī uzzināju, ka viņš patiesībā ir kaimiņienes dzīvesbiedrs,» stāsta Diāna. Anna vēlējusies pārtraukt attiecības ar Leonu, konflikts samilzis, un policija likusi Leonam pamest Annas mātes dzīvokli. Viens no iemesliem, kādēļ Rusiņš sācis agresīvi uzvesties, iespējams, bijis bezdarbs. Runā, ka viņš nemaksājis alimentus iepriekšējā ģimenē dzimušajam bērnam, un kā parādniekam Rusiņam esot atņemtas autovadītāja tiesības. Viņš bijis tālbraucējs, un reisos vairs doties nevarēja. Leona dusmas trāpījušas Annai. Aizejot viņš izrāvis tualetes podu, kuru kopdzīves laikā pircis. Izvācoties stiepa uz auto trauku kaudzes un pat tualetes papīra ruļļus. To, ka šķiršanās nebūs vienkārša, Anna nojautusi. Viņa esot zinājusi, ka Leona iepriekšējās attiecības noslēgušās ar smagu teroru un bijusī dzīvesbiedre pat esot pametusi valsti, lai aizbēgtu no Leona.
«Mans kontakts ar Annu sākās pagājušā gada 27. aprīlī, kad savām acīm redzēju, kā Leons ālējas,» atminas Diāna.
«Bija desmit no rīta, biju pavadījusi bērnus uz skolu un dzēru pie loga kafiju, kad dzirdēju vīrieša kliedzienus: «Tu, m…a, atdod manu bērnu!»
Tas bija Leons, kas lēca pāri soliņam un ar švunku metās Annas logos. Pēc tam atgriezās savā auto, pārbrauca mājai otrā pusē un mēģināja iekļūt caur balkonu. Un tā vairākas reizes. Piezvanīju policijai un paziņoju par ālēšanos. Man tolaik jau bija Annas telefona numurs. Īsziņā vaicāju, vai vajadzīga palīdzība. Viņa atbildēja: «Nē, mums viss ir labi!» Zināju, ka viņas ar mammu ir ļoti noslēgtas sievietes, kas nenes neko uz āru. Tomēr es nelikos mierā. Savā ziņā izjutu Annu kā bēdu māsu, jo arī man bija problēmas ar bijušo vīru, lai gan tas notika inteliģentāk,» saka sieviete.
Todien Diāna uzaicinājusi Annu ciemos. Viņa atnākusi, bet bijusi izvairīga. «Anna tikai pamazām, ļoti piesardzīgi sāka runāt par to, kas notiek starp viņu un Leonu,» atceras bijusī kaimiņiene. «Gada laikā no svešiem cilvēkiem kļuvām par paziņām. Sazvanījāmies, papļāpājām, palīdzēju Annai ar sadzīviskiem padomiem. Mudināju nokārtot maznodrošinātās ģimenes statusu, jo viņām ar mammu un bērniem iztikšana nebija viegla, arī pārtikas pakas bija atspaids.»
Zvērīga greizsirdība un perversas fantāzijas
«Anna apgalvoja, ka Leons nelieto alkoholu, tāpēc viņa ārdīšanās epizodes šķita īpaši dīvainas. Iespējams, viņš tomēr lietoja ko citu, jo brīžiem viņa agresija bija biedējoša, skatiens pilnīgi pārvērtās,» atminas Diāna. «Likās, ka viņā iemiesojies monstrs,» atzīst cita Annas kaimiņiene.
Visvairāk Leonu uztraucis, ka Annas dzīvē pēc šķiršanās varētu parādīties kāds vīrietis. Šādas domas viņā modinājušas dzīvniecisku greizsirdību. Viņš ik uz soļa saskatīja Annas flirtu ar citiem. Taču sieviete bijusi tā iebiedēta, ka pat nesapņoja izveidot jaunas attiecības. «Leons sāka rakstīt «feisbukā», ka pie viņas caur balkonu nākot «čibriki», ka viņa nodarbojoties ar seksu bērnu priekšā un publiskās vietās, un citas nejēdzības. Nekas no tā nebija patiesība,» atklāj Annas paziņa.
Vajādams sava dēla māti, Leons varēja parādīties visneiedomājamākajās vietās. Runā, ka viņš pielicis viņas mašīnai izsekošanas ierīci, tāpēc zinājis, kur un kad bijusī partnere dodas.
«Tik drosmīgs, lai nāktu klāt viņai uz ielas citu klātbūtnē, viņš parasti nebija. Leons gaidīja piemērotākus momentus.
Reiz gan tika pamanīts izsekojam Annu pie veikala. Kaimiņš viņu ieraudzīja un draudēja izsaukt policiju. Leons atbildējis: «Es jau tikai buču viņai gribēju iedot!»,» atceras Diāna.
Reizēm viņš uz ielas filmējis un fotografējis Annu un viņas māti, un šos attēlus izplatījis sociālajos tīklos. Veidojis Annas viltus profilus, rakstījis viņas vārdā dienasgrāmatu, kurā atklājās Leona perversākās fantāzijas par bijušās dzīvesbiedres seksuālo dzīvi. Sevi šajos stāstos viņš dēvēja par nabaga pensionāru, kuru Anna izmantojusi, apzagusi, atņēmusi viņam dēlu.
Dedzinājis durvis un pūtis sejā asaru gāzi
Lielākoties viņa uzbrukumi bijuši vārdiski, taču reizēm viņš šo robežu pārkāpis – aizdedzinājis Annas dzīvokļa durvis, noķēpājis ar krāsu logus. «Bija gadījums, kad viņš iepūta Annai acīs asaru gāzi un trāpīja arī savam bērnam. Vēl kādā reizē Leons viņu sagrābis aiz rokas, atstājot zilumus,» stāsta mirušās sievietes bijusī kaimiņiene. Aizliegums tuvoties Annai ticis pārkāpts nemitīgi. Piemēram, viens no Leona draugiem dzīvojis blakus mājā un labprāt izmitinājis Annas mocītāju. Tādās reizēs Rusiņš, protams, nelaida garām iespēju tiranizēt savu upuri. «Toreiz jau atkal tika izsaukta policija,» atceras Diāna. «Kad policisti ieradās, Leons ar draugu mierīgi sēdēja uz soliņa pie blakus mājas. Pēc garas sarunas lēnām iesēdās policijas auto. Vēl pēc dažām stundām pagalmā parādījās policisti, kas skrupulozi mērīja attālumu no soliņa līdz Annas mājai – ir pārkāpums vai nav.»
Centies novest līdz vājprātam
Leons maitāja dzīvi ikvienam, kurš kāda iemesla dēļ parādījās Annas tuvumā. «Viņa bija Leona enerģijas avots. Viņš barojās no viņas bailēm. Tiklīdz juta, ka Annu kāds atbalsta, darīja visu, lai to novērstu. Leons gribēja, lai viņa pieder tikai viņam,» saka Diāna. «Viņš centās novest cilvēkus līdz vājprātam, lai viņi atteiktos no komunikācijas ar Annu,» novērojusi viņa. Leons centās panākt, lai Anna zaudētu darbu. Pirmajā reizē viņam izdevies. Annai vajadzēja aiziet no darba aptiekā, jo viņš vajāja kolēģes, draudēja, nemitīgi zvanīja. Beidzamo gadu sieviete strādājusi Slimību profilakses un kontroles centrā, un tur Leons centies atkārtot šo scenāriju.
Arī Diānas loma Annas dzīvē nepalika nepamanīta. «Manā telefonā parādījās vairāk nekā simts jaunu numuru, jo viņš ikreiz zvanīja no cita. Pirmajā reizē valšķīgi teica: «Zinu, ka tev ir skaista draudzene Anna, iedod viņas numuru!» Sapratu, ka tas ir Leons, taču izlikos, ka nenojaušu,» stāsta Diāna. Drīz vien saldo toni nomainīja agresija. «Viņš varēja piezvanīt naktī, apsaukāja, draudēja, runāja perversas lietas. Lika nodot Annai, lai atbild uz viņa zvaniem, citādi būšot slikti. Sūdzējās, ka Annas pielūdzējs sasitis viņa bērnu. Citreiz vienkārši klusēja. Taču, ja devu kādu signālu, ka klausos, viņam uzreiz sākās vārdu «vemšana». Par šiem zvaniem ziņoju policijai. Ikreiz mans ziņojums tika vienkārši pievienots lietai.»
Rakstījusi kaudzēm iesniegumu policijai
«Jau tajā pirmajā tikšanās reizē Anna man teica, ka par Leona izdarībām uzrakstījusi kaudzēm iesniegumu policijā. Tik daudz drosmes viņai bija,» saka Diāna. «Bija gan brīži, kad viņa negribēja ziņot par kārtējo epizodi, jo šķita – tam nav jēgas, nekas nemainās. Viņa teica – vai nu Leonam ir paziņas policijā, vai arī policisti par Annu iesmej, neņem viņu par pilnu,» saka Diāna. «Un vēl bija reizes, kad policisti teica – ja tiesa Leonam nepiespriež arestu, tad viņi neko daudz nevar izdarīt. Soda naudas Leonu nebiedēja. Viņš tā arī teica: «Man ir sodi uz 5000 eiro, un man viss ir pie vienas vietas!»,» stāsta Diāna.
Annas radi un kaimiņi neļāva sievietei padoties, mudināja ziņot likumsargiem par katru Leona ļaunprātību. «Mēs viņai teicām – tas jādara, lai šie iesniegumi krātos. Un pienāks brīdis, kad tam visam būs nozīme,» atminas bijusī kaimiņiene.
Redzot, cik pārgurusi Anna bija no Leona terora, Diāna rosinājusi uz laiku pazust no pilsētas, lūgt palīdzību krīzes centrā Rīgā. «Taču viņa atrunājās – nevaru atstāt mammu. Teicu – brauc ar mammu! Anna atbildēja – šeit esot pieradušas, negribot pamest mājas. Anna uztraucās, ka svešā vietā mammas slimība saasināsies. Lai gan viņa baidījās no Leona, tomēr neticēja, ka viņš savus vārdus piepildīs. Godīgi sakot, arī no malas tā šķita – ja viņš jau gadu draud ar tik briesmīgām lietām, tas nekad nenotiks,» teic Diāna. «Dažreiz viņš uz kādu nedēļu pazuda. Tad mēs ar Annu apsmējāmies – laikam paņemts uz «sutkām»,» atceras viņa. Pērn rudenī viņš bija apcietināts uz 25 diennaktīm, un tas bijis teju ilgākais laiks, kad Annas ģimene varējusi gulēt mierīgi.
Vai tiešām nenotverams?
Visneticamākais visiem, kas zināja Annas situāciju, šobrīd šķiet apgalvojums, ka policija vairākas nedēļas pirms slepkavības nav varējusi Leonu Rusiņu notvert. «Mēs visi zinājām, ka viņš tepat vien ir. Vēl nupat bija izsekoja Annu līdz frizētavai un pēc tam rakstīja, ka viņu jau gaidot «melnais maiss». Tātad viņš bija pilsētā,» saka kāda Annas paziņa. Tam piekrīt arī Diāna:
«Tāds nenotverams supermens viņš nebija, lai policija būtu tik bezspēcīga.
Arī Anna par šo situāciju runāja ar rūgtumu – parādniekus var atrast pat ārzemēs, bet paņemt ciet vienu psihopātu nevar. Tepat jau viņš visu laiku grozījās…»
Pagājušajā trešdienā Annas mamma pameta slimnīcu, lai ceturtdien zemes klēpī guldītu savu vienīgo meitu. Kapsētā ieradās neliels pavadītāju pulciņš. «Annai nebija daudz draugu, bet šie bija cilvēki, kuriem Anna tiešām rūpēja,» pēcāk žurnālam «Privātā Dzīve» sacīja kāda no pavadītājām.
Svētdien apritēja nedēļa, kopš Rusiņš tika izsludināts meklēšanā. Ziņa, ka Leona auto atrasts netālu no upes, daudziem jēkabpiliešiem viesusi cerību, ka slepkava vairs nav starp dzīvajiem. «Es arī ļoti ceru, ka viņam tomēr pietika pelēkās vielas smadzenēs, lai atdotos Aiviekstei,» teic Diāna, «Annas vairs nav, un to neviens nevar mainīt. Tagad jādara viss, lai mainītu likumus un kādai citai sievietei šādā situācijā būtu cerība izglābties. Un vēl jādara viss, lai atbalstītu tos, kuriem Leons atņēmis pašu tuvāko cilvēku. Jādomā, kā palīdzēt Annas dēliņam, kas šīs šausmas pieredzēja savām acīm, viņas vecākajam bērnam, kurš palicis bez mammas. Un viņas mātei, kurai Anna bija vienīgais atspaids. Jo šīs traģēdijas varēja nebūt…»
