Šefpavāra kaķis ar putna vārdu — Ērika Dreibanta Pūce

Mājas mīlulis
Kristīne Vilīte
3. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Šefpavārs un Pavāru radošās mājas saimnieks Ēriks Dreibants pārcēlies uz dzīvi savā lauku mājā Vidzemes mežu vidū. Meža zvēriem – stirnām, briežiem un lapsām, kas regulāri nāk ciemos uz Ērika pagalmu, – pirms pāris gadiem piepulcējies arī mājas mīlulis kaķis. Ar putna vārdu — Pūce.

– Cilvēki dalās kaķu un suņu cilvēkos. Tu piederi pie pirmajiem. Kāpēc tāda izvēle?

– Es pilnīgi noteikti esmu kaķu cilvēks, vienmēr tāds esmu bijis. Ar suņiem man ir samērā vēsas attiecības, man pat negribas nevienam aiz auss pakasīt vai prasīt, lai dod ķepu. Ja man būtu suns, diez vai es pa logu varētu vērot, kā manā pagalmā ganās stirnas un brieži, diez vai es redzētu, kā lapsas lēkā pa pļavu, jo suns visus iztrenkātu.

Tāpēc, ja reiz man ir šāda izvēle – brieži pagalmā vai suns –, lai uzvar brieži.

– Vai arī bērnībā tev bija kaķis?

– Kā tik man nebija! Mans hobijs jau kopš bērnības ir daba, tāpēc mājdzīvnieku pulks man bijis plašs un dažāds. Līdztekus kaķim dzīvoja zivtiņas, glodene, zarkukaiņi un miltu kāpuri. Man patika pētīt un izpētīt. Paldies mammai, kura bija atvērta manām aktivitātēm un neizsvieda visu zoodārzu aiz durvīm.

– Kaķa ienākšanai jūsu ģimenē galvenie iniciatori bija bērni – Pauls un Sniedze?

– Tā gluži nebija, ka bērni dīca un pieprasīja kaķīti. Tas bija ģimenes kopīgs lēmums, kad pārvācāmies uz laukiem. Protams, katrā lauku mājā jābūt kaķim! Vienīgi meita, kura man ir priekšnieces tipa, aktīvi atgādināja par šo mūsu lēmumu un pasteidzināja notikumu gaitu.

Savu kaķi atradām, pateicoties sociālajiem tīkliem. Taču, cik ironiski, tajā brīdī, kad sākām meklēt kaķīti, sociālajos tīklos nebija kaķu piedāvājumu. Neviens nebija nedz izmests uz ielas, nedz piedzimis. Pilnīgs tukšums! Kad mums tas nebija aktāli, kaķu sludinājumi bija visur.

Pirmais mēģinājums tikt pie peļu junkura beidzās ar fiasko, jo saimnieki, uzzinot, ka kaķēns dzīvos laukos, kategoriski atteicās mums to dot.

Tas man šķita dīvaini, jo – kur gan vēl labāka dzīve kaķim kā laukos. Viņš var izstaigāties, izskraidīties, apmierināt savus mednieka instinktus.

Mūsu kaķis mūs gaidīja Kurzemē, Mērsragā. Noskatījām, pieteicāmies un, kad paaugās, braucām tam pakaļ pāri visai Latvijai. Viņa mums ir Latvijas pelēkais tīģeris – klasiskākais no kaķiem. Pūce jaunajās mājās iejutās ātri, drīz vien parādot, kura te ir saimniece. Visi ciemiņu suņi jau pirmajās minūtēs tiek nolikti pie vietas.

– Vai Pūcei nav garlaicīgi meža vidū? Varbūt viņai vajag rotaļbiedru?

– To mums teica visi draugi, kad ņēmām kaķi. Sak’, diviem kaķiem nebūs garlaicīgi, spēlēsies viens ar otru… Ja ir viena bļodiņa ar barību, atradīsies vieta arī otrai. Un mums šī ideja patika, bet nebijām gatavi ņemt otru uzreiz, ļāvām Pūcei divus mēnešus paaugties un tad adoptējām vienu Teikā izmestu kaķēnu.

Diemžēl nekāda draudzība neizveidojās, vēl trakāk – Pūce jaunuli tā klapēja, ka mums bija bail, vai viņš vispār paliks dzīvs.

Mazais arī nebija nekāds piekāpīgais – šņāca un cīnījās pretim, kā jau ielu kaķis. Situācija neuzlabojās, un mēs atradām mazajam jaunas mājas pie dēla klasesbiedra.

Domu par otru kaķi neesam atmetuši, diemžēl nevar zināt, kā reaģēs jaunpienācējs, jo par Pūces raksturu viss ir skaidrs. Viņa ir saimniece un priekšniece. Pat tad, ja neatrodas savā teritorijā. Piemēram, nereti, kad ar ģimeni dodamies kaut kur tālāk, kaķi atstājam manai mammai, kurai ir kaķenīte. Pūce jau pirmajās minūtēs pēc ierašanās norādīja, ka tagad visi klausīs viņai, un mammas kaķene neiebilda. Pūcei vajag tādu kompanjonu, kurš atzīst viņu par bosu un nelec acīs.

Ja vien būtu tāda iespēja, ka patversmē paņemto kaķi varētu atdot atpakaļ, ja Pūce dara tam pāri, mēs noteikti mēģinātu viņai atrast kompanjonu. Taču saprotam, ka tad, ja mūsu kaķis padarīs jaunpienācējam dzīvi neciešamu, mūsu pienākums būs atrast viņam jaunas mājas, un var gadīties, ka vienā brīdī visi draugi, kolēģi un radi jau būs apgādāti ar kaķiem.

– Kā Pūce tika pie sava vārda? Vai tas saistīts ar tavu aizraušanos ar ornitoloģiju?

– Vārdu izdomāja mana meita Sniedze. Viens putns iedeva kaķim otra putna vārdu. Sākumā Sniedze mēģināja mums piedāvāt dažādus multfilmu varoņu vārdus, bet mēs uz to neparakstījāmies. Vārda meklēšanas otrajā tūrē atnāca īstais.

– Ja Pūce ir tik nešpetna un dumpīga, kā stāsti, tad – kā sokas, piemēram, ar iešanu uz kastīti?

– Tur problēmu nebija, to viņa apguva zibenīgi, taču tikpat ātri zaudēja interesi par kasti ar granulām un nu iet nokārtoties ārā gan ziemā, gan vasarā.

Jā, un, kā jau visiem kaķu īpašniekiem, mums ir apskādēts dīvāna gals. Brīdī, kad pamanījām, ka Pūce to jau sadīrājusi, bija par vēlu kaut ko darīt lietas labā, tāpēc nolēmām, lai tas ir viņas dīvāns. Nekur citur viņa savus nagus neasina, savu teritoriju zina un ievēro.

– Kādas ir Pūces iemīļotās izklaides?

– Viņai ļoti patīk dzīvot pa āru. Pūcītei ir savi maršruti un izklaides. Viņa nav klēpja kaķis, bet ļoti patīk, ja apkārt ir cilvēki. Ikreiz, kad atbraucam mājās, viņa kā sunītis skrien pa ceļu pretim.

Dažādi veikalos nopērkamie laika kavēkļi un mānekļi viņu atstāj vienaldzīgu, bet nav lielāka prieka kā piedalīties siena vai lapu grābšanā – viņa lec uz visām četrām, ķer lapas, metas virsū grābekļiem.

Saprotams, viņa uzskata, ka cilvēki izgājuši pagalmā, lai izklaidētu tieši viņu. Ziemā Pūces iecienītākā izklaide ir pikošanās – viņai patīk skriet pakaļ sniega pikām. Vēl mūsu kaķenīte ir alpīniste – rāpjas kokos tā, it kā kāds ar hronometru stāvētu un fiksētu rezultātu. Kā jau īstam kaķim, arī Pūcei patīk peļot, mednieka gēns nekur nav pazudis.

– Tev kā putnu vērotājam pagalmā ierīkota iespaidīga putnu barotava. Vai Pūcei nešķiet, ka tie putni domāti tieši viņai?

– Šaubu nav, Pūce dzīvo ar pārliecību, ka saimnieks ar saulespuķu sēkliņām pievilina lidoņus tieši tāpēc, lai viņa varētu tos noķert. Pāris reižu tā arī izdarījusi, atstājot liecības par savu noziegumu – spalvas istabā. Medniecei, redzi, sagribējās putniņu notiesāt siltumā. Es pieņēmu mērus, un Pūce tika pie zvaniņa, kas brīdina putnus, kad plēsoņa tuvojas.

Tā nu viņa kā tāda kalnu kaza vai Ziemassvētku vecīša briedis iet skanēdama.

Tagad kaķene putnus var tikai vērot, bet ne noķert. Tiesa, uz nakti es viņu no zvaniņa atbrīvoju, un tad viņa dodas medīt peles un cirslīšus.

– Ko ēd šefpavāra kaķis?

– Pūce ir prasīgāka nekā dažs labs restorāna apmeklētājs. Viņai tiek dota profesionālā barība – gan sausā, gan konservi –, bet papildus tiek arī našķi. Piemēram, kaķenei ļoti garšo sviestā cepts olu kultenis. Reiz piedāvāju viņai sakultu jēlu olu, ko viņa apēda, bet otrreiz ēst atteicās.

Karotīte skābā krējuma princesei jāpasniedz katru dienu, bet jogurtu viņa brāķē. Tāpat kā torti Cielaviņa.

Pūce novērtē vārītu gaļu un garneles. Viņai ēdienos patīk dažādība, piemēram, ja es no rīta iedodu viņai pusi no konserva, bet otru pusi vakarā, tad vakara porciju viņa atsakās ēst; ja pasniedzu no jauna iepakojuma, tad gan ēd. Arī ūdeni viņa vislabprātāk dzer no krāna, jo tad var gan spēlēties ar ūdens strūklu, gan padzerties svaigu ūdeni.

– Tev uz Pavāru radošo māju bieži brauc viesi, tiek rīkotas meistarklases. Kā Pūce izturas pret svešajiem savā teritorijā?

– Ciemiņus atšķirībā no viņu suņiem Pūce uztver harmoniski. Atnāk, novērtē, ja sevišķi labā garastāvoklī, tad atļauj sevi paglaudīt. Sak’, atnācu, pārbaudīju un aizgāju, bet es jūs vērošu.

– Izklausās, ka Pūcei ir savs galms. Vai viņai ir arī savs dakteris?

– Protams, pat divi! Mana kolēģa Mārtiņa Sirmā kundze Sandra un Ilze Pētersone, kas ir arī homeopāte. Pagaidām ārstu pakalpojumi ir nepieciešami ikgadējām potēm un pārbaudēm. Lielākā problēma ir blusas, jo sevišķi vasaras beigās, tad Pūce sevi saplēš līdz asinīm, kasot ārā asinsūcējus. Diemžēl siksnas un piliens skaustā palīdz īslaicīgi. Taču iešana mežā un pļavā Pūcei ir svarīgāka, tā dēļ viņa ir gatava cīnīties arī ar blusām.

– Vai tev ir kāds vēlējums cilvēkiem, kuri vēl tikai satiks savu kaķi?

– Ja jums ģimenē ir mazi bērni, rēķinieties, ka tieši jūs būsiet tie, kuri baros, tīrīs kasti un rūpēsies par četrkājaino draugu, ko varbūt nemaz tik ļoti nekārojāt, tikai gribējāt iepriecināt bērnus. Tāpēc lieliski, ja vēlme pēc kaķa visiem ģimenes locekļiem ir vienlīdz stipra. Un, ja esat nolēmuši, ka jums būs divi kaķi, ņemiet uzreiz abus, neļaujot vienam uzmesties par saimnieku.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs