Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
– Tikko dārzā tu pajokoji, ka tavas rozes ir uz pauzes, jo zied tikai dažas. Bet kas notiek tavā dzīvē, kur tu pati esi pazudusi?
– Manuprāt, ikvienam dzīvē vajadzīga pauzīte. Pārdomu mirklis. Tāds man tagad ir skatuves darbā. Ir jāatgūst enerģija. Tas nenozīmē, ka nekas nenotiek, dziesmas top.
Melodijas jau nāk pašas. Ne jau es tās izdomāju, esmu tikai instruments. Tās pēkšņi sāk skanēt galvā, un grēks tajā mirklī nepierakstīt. Nošu līnijas ir vilktas uz veikala čekiem, taloniem un visādām lapiņām – lai tas motīvs nepazūd. Reizēm divos naktī pamostos un saprotu, ka man sapnī skan melodija. Tad ieslēdzu gaismu un sāku to pierakstīt.
Bet man svarīgi būt ar sevi līdzsvarā. Tikko tas ir sašūpojies, tā dziesmas nerakstās un dziedāt negribas. Ja es tik ļoti gribētu būt uz skatuves, tad darītu visu, lai tur būtu. Bet man ir mainījušās prioritātes.
– Pavasarī tu izšķīries. Ko tev nozīmē sākt jaunu dzīvi pēc šķiršanās?
– Viss, kas notiek, ir uz labu, pat, ja šajā brīdī liekas neierasti. Mēs ar Uldi kopā nodzīvojām 12 gadus, un tā ir milzīga pieķeršanās, nav viegli palaist šo cilvēku vaļā. Es jau tāpat viņu mīlu kā tuvu cilvēku, kā brāli,– neskatoties ne uz ko. Bet ikdiena kopā vairs nesniedza dvēseles piepildījumu. Tāpēc izdomājām, ka pareizāk dzīvot šķirti.
– Kas īsti notika, kādēļ jūs tā izlēmāt?
– Tāds liels jau nekas nav noticis. Neviens trešais cilvēks mums pa vidu nav iestājies. Lēmums atnāca maksimāli godīgā ceļā. Varējām jau turpināt dzīvot tālāk un apklusināt to iekšējo balsi, kura teica: „Kaut kas nav labi! Vai tiešām tāda ir tā patiesā mīlestība?” Bet kaut kas bija beidzies. Ikdienā mēs varam būt laba komanda, uz Uldi var paļauties. Man arī nav vajadzīgi tauriņi vēderā, es neuzskatu, ka mīlestība ir tauriņi – manuprāt, tā ir miera, harmonijas un sapratnes sajūta, kad otrs cilvēks saprot to, kas notiek manā dvēselē. Bet, ja es jūtos nesaprasta un ne īsti laimīga, tad vīrietis to jūt, un viņam arī šķiet – ja es nevaru darīt sievieti laimīgu, tad kam tas viss vispār vajadzīgs? Es nekad neteikšu nevienu sliktu vārdu par Uldi. Viņš ir labs! Nu man atkal jāapraudas. (Asaras, un Linita pāriet uz čukstiem.)
Vienkārši starp mums vairs nav sapratnes. Viņš ir labs cilvēks. Bet pilnīgi citādāks. Paldies, ka viņš man nav radījis nekādas sirdssāpes, nav draudu un emocionālu pārmetumu – tieši tāpēc ir tik grūti izšķirties. Jo nav nekā tāda, ko es viņam varu pārmest. Un tad ir milzīga vainas sajūta ar domu, ka es esmu pie visa vainīga, jo kā sieviete taču varēju visu vērst par labu! Bet vai tas ir tas, ko es vēlos?
Mēs jau kādu gadu šķīrāmies un mēģinājām salabt, šķīrāmies un atkal mēģinājām.
Līdz pēdējam mirklim, arī vēl iesniedzot šķiršanās papīrus, mēģinājām saglabāt to, kas mums bija. Bet to vairs nevarēja.
Šobrīd es ļoti labi jūtos viena, mierīgi un labi. Manuprāt, esmu to palaidusi vaļā, lai arī kaut kas jau iekšā vēl trīc. Taču katru rītu varu mosties priecīga – jo priekšā jauna diena, jaunas iespējas, jauni cilvēki. Man ir jauns vaļasprieks. Esmu sajukusi prātā ar dejām, ar rokenrolu!
Tas ir neticami. Es visu apzinīgo mūžu turējos pie kantri, un mani neviena cita mūzika īsti neuzrunāja, bet rokenrols man fonā vienmēr paticis – ne velti biju savesta kopā ar Ivaru Pētersonu, un mēs kopā esam dziedājuši un ierakstījuši dziesmas. Kopš mūsu pirmā kopīgā koncerta es apbrīnoju rokenrola dejotājus – man likās, tur gan cilvēkiem ar sirdi viss kārtībā, ja var tā lēkt! Ar rokenrola dzīvesprieku es šobrīd sev kompensēju to nepiepildītības sajūtu.
To es jau divus gadus gribēju darīt un nevarēju saņemties. Bet man dzīvē vienmēr uzrodas cilvēki, kas parāda ceļu – kā eņģeļi, kā sūtņi. Daiga, superīgs cilvēks, man uzrakstīja, ka sāksies dejas un sarunāja pat partneri. Atlika tikai piekrist! Un tagad nevaru iedomāties, kā es dzīvoju bez rokenrola! Iepriekš biju dejojusi līnijdejas un pamēģinājusi latino – bet tas nav mans, ne tie ritmi, ne arī tā seksualitāte. Rokenrols ir gan manam garam, jo mani priecē, gan ķermenim.
Un varu tikai iedomāties, kāds tas ir prieks, ja tavs dzīves partneris ir arī tavs deju partneris!
Man šobrīd vairs nevajag vīrieti par katru cenu, lai būtu ērtāk un vieglāk. Es varu dzīvot viena. Man ir bērni, pieredze un vēlme būt laimīgai, nesamierinoties ar kaut ko mazāku. Tagad man ir laiks sev. Savām domām. Varu atļaut sev kaut ko negribēt, kaut ko nedarīt.
Esmu sev jautājusi - kas ir lielāks grēks? Neieklausīties sirdsbalsī, lauzt sevi un censties saglabāt ģimeni par katru cenu, – vai palaist to vaļā? Var jau būt, ka tas ceļš kopā ar otru cilvēku man bija jāiziet un jāizsāp? Bet tā es sevi padaru nelaimīgu, un tad no manis nāk enerģijas, kas padara nelaimīgus citus.
Pilnā apjomā interviju ar Linitu Mediņu lasiet žurnāla IEVA 33. numurā!
