Gints Grāvelis: Es esmu optimists!

Radošajā apvienībā Panna iestudētā izrāde Optimists ir pirmā monoizrāde Dailes teātra aktiera Ginta Grāveļa karjerā. Un pilnīgi noteikti komēdijas nosaukums atbilst viņa paša būtībai. Tāds Gints ir arī savā dzīvē.
Dzīvesstāsts
Līga Blaua
IEVAS Stāsti
7. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Jānis Deinats un no Ginta Grāveļa personiskā arhīva

Tā, lai ir forši!

«Es pilnīgi noteikti esmu optimists. Vienmēr tāds esmu bijis, kopš sevi atceros. Par ko saskumt, vienmēr var atrast. Reizēm arī saskumstu, un to vajag. Nav jau tā, ka es tikai smejos un priecājos. Visas emocijas sevī ir jāizdzīvo, arī tās, kuras negribas. Optimismam arī ir dažādas izpausmes, bet jebkurā gradācijā tas ir kaut kas foršs un viegls,» saka Gints.

Kopā ar izrādes autoru Uģi Segliņu un režisoru Juri Rijnieku iestudētajā komēdijā viņš stāsta, kā kulties pa dzīvi, no visām situācijām izkuļoties un paliekot optimistam. «Optimists ir viegli runājamā un viegli uztveramā valodā Uģa Segliņa burvīgi uzrakstīts darbs. Par sadarbību ar Rijnieku runājām jau pirms kādas pusotras sezonas. Regulāri saskrējāmies, kad viņš teātrī nāca pie Ģirta, Alda vai Dzelža (Ģirts Ķesteris, Aldis Siliņš, Lauris Dzelzītis – L. B.), ar kuriem daudz strādājis kopā. Juris vienmēr teica: «Nu, Grāveli, mums arī vajag kaut ko uztaisīt!» Teicu: «Protams, Juri, ka vajag! Tā, lai ir forši!» Mēs runājām, runājām, bet līdz rezultātam netikām. Un tad vienu dienu Juris piezvanīja un teica, ka viņam kaut kas priekš manis ir, vajagot satikties. Nākamajā dienā atnāca uz teātri un iedeva uzreiz trīs materiālus, lai paskatos, kas man labāk patīk. Optimists bija īstais. Sākumā gan ne ar tādu nosaukumu. Viena no versijām bija Klusais zelts, vēl kādas. Paštukojām un nonācām līdz Optimistam, un arī darbs mums sākās uz optimistiskas nots.»

Daudzi domā, ka izrādē Gints stāsta notikumus no savas dzīves.

Viņš smejas: «Tas ir čalis, kas tajā brīdī dzīvo tādā situācijā un, stāstot par sevi, mēģina nonākt pie secinājuma – es jau neesmu tāds! Mīļie, dzīve ir tāda, nevis es! Izrāde ir stāsts par vīrieša ideālo pasauli, kurā viņš jūtas ērti, kurā ir tikai viņam vien saprotamas lietas, kuras viņš nevar un negrib mainīt. «Kas ir izdomājis, ka jābūt tieši tā, kā pieņemts?» viņš spriež. «Kāpēc tikai vīrietim jāstrādā un jārūpējas par ģimeni, nevis sievietei? Kāpēc nevar būt otrādi?» Tajā pašā laikā tas ir stāsts par izvēli, par piedāvāto iespēju, par dažādām situācijām, kurās nokļūstot nevaram, neprotam vai negribam rīkoties citādāk. Un, tā spriežot, mans personāžs nonāk pie secinājuma: «Es esmu labais. Lieciet manu bildi uz vāka ar parakstu – viņš ir labais!»

Braucam ar izrādi pa Latviju, spēlējam pilsētās un lauku kultūras namos. Nupat bijām manā dzimtajā Skrundā, uz izrādi atnāca tuvi cilvēki, bija mani vecāki. Viņu klātbūtne man vienmēr ir īpaša. Optimisms, kas man piemīt dzīvē, nāk no viņiem, no manas ģimenes.»

Brīnišķīgā Mūriņu pasaule

«Manā ģimenē vienmēr bijis veselīgs skats uz dzīvi. Visforšākās bērnības atmiņas man saistās ar Mūriņiem – vectēva un vecmammas mājām, kas atrodas divpadsmit kilometrus no Skrundas. Tur visriņķī ir meži un milzīgi dīķi. Mans vectēvs bija mežsargs, bet dīķi pieder zivsaimniecībai.

Lielā kopumā bērnība mums, četriem bračkām, tur bija viens liels tuss.

Mūriņos dzīvojot, diena tiešām bija par īsu. Katra tik pilna un interesanta, ka nebija laika paēst.

Tur viss bija super. Vispirms jau dabas pasaule ar savu ritējumu. Pa istabas logu esmu redzējis, kā no rīta pa ābeļdārzu staigā septiņi milzīgi brieži. Zaķi ļepatoja gandrīz vai pa pagalmu. Ziemā stirniņām nesām uz mežmalu sienu, taisījām barotavas, likām tajās kartupeļus un bietes. Tālāk no Mūriņiem aiz zivju dīķiem purvā ligzdoja lielie ērgļi. Esmu redzējis, kā tāds ērglis, spārnus izpletis, klusēdams peld debesīs.

Uz Mūriņiem brauca autoveikals, jo tuvumā nebija bodes. Ja pareizi atceros, tas notika trešdienā. Vienā nedēļā bija agrā bode, kad autoveikals atbrauca ap divpadsmitiem, otrā nedēļā – ap trijiem. No Mūriņiem varēja redzēt, kad autoveikals apstājās kalna galā, un tad mēs visi gājām uz bodi. Sanāca apkārtējo māju kaimiņi.

Atceros, ka maizi – parasto ķieģelīti – visi pirka maisiem. Ēda paši un deva lopiņiem. Tajā laikā tas bija normāli, ka ķieģelīti piegrieza klāt cūkēdienam, kā kārumu iedeva gotiņām. Vectēvs garozu neēda, grieza nost un vēlāk mazos gabaliņos sagrieza vistām. Tad mēs turpat apkārt grozījāmies, jo tādas lietiņas bērniem kļūst par našķiem. Vectēvs teica: «Jā, jā, tūlīt visi saklups virsū, un kas tad vistām paliks?!» Un tad vectēvs čamdīja, kas mums tur guzās ir, prasīja, vai būšot arī olas.

Lielākie našķi, protams, bija žāvētie āboli, ko vecmamma sagrieza un žāvēja uz mūrīša vai plīts cepeškrāsnī. Izžāvētus sabēra un glabāja lielā spilvendrānā. Vārīja no tiem tēju un ķīseli.

Mājās bija speciāla saldumu atvilktne, kurā pēc autobodes vectēvs un vecmamma vienmēr kaut ko ielika. Kad atbraucām uz Mūriņiem, pirmais gājiens pēc sasveicināšanās mums bija pie tās atvilktnes, jo zinājām, ka tur noteikti būs kādas končas vai sūķenes.

Mūriņos tagad dzīvo mammas māsa ar vīru. Aimes tante un onka Janka, kā agrā bērnībā teica mans Krišs. Mammas māsa ir Laima, Krišs sacīja – Aime, bet mēs viņu savā bērnībā iesaucām par Kumātu. Viņai būtu jāraksta atmiņas par visu, kas Mūriņos piedzīvots. Tā ir visus vienojoša vieta.

Mūriņos pie ābeles mana māsīca apprecējās, nosvinējām viņai kāzas. Mūriņos svinam Jāņus, un tad tur sabraucam visi. Mani brāļi ar savām otrajām pusēm un bērniem, mūsu vecāki. No ventiņiem atbrauc mana krustmāte, tēta māsa. Sabrauc māsīcas, vienu gadu atbrauca arī brālēns ar sievu, kuri dzīvo Kanādā.

Jāņi mums vienmēr ir ļoti lustīgi, un tajos ir nemainīga tradīcija – lai cik saguris kāds otrā rītā pamostos vai nebūtu nemaz gulējis, visi iet makšķerēt.

Tad vārām zivju zupu, kūpinām lomus, un tas atkal ir viens optimisma pilns pasākums. Mūriņos vienmēr ir forši, tur ir mana foršā bērnība, kuras notikumus stāstu Krišam. Tā ir vieta, kur sētsvidū nokrist zālē un ievilkt elpu. Riktīgi laba vieta, kur iegrūst pirkstus zemē, sajust tās spēku un savas saknes.»

Savas veču sarunas

«Kad ar Krišu tagad aizbraucam uz Mūriņiem, un tas nav tikai vasarā, ejam staigāt pa mežu. Mums vienmēr ir lielās pastaigas uz zivju dīķiem. Ziemā taisījām pīlēm ligzdas, un Krišam tas bija kaut kas ļoti interesants. Kamēr ir ledus, var urbt tajā caurumus un likt iekšā ligzdas, lai pīlēm pavasarī būtu, kur ligzdot un perēt pīlēnus. Rūpes par dabu un dzīvo radību iet roku rokā ar visādām citām štellītēm. Arī ar medībām.

Tieši pirms gada noliku eksāmenu un esmu kļuvis pilntiesīgs mednieku kolektīva Tālava biedrs. Medības ir vēl viens optimisma pilns pasākums. Dažādus mednieku stāstus es jau dzirdēju bērnībā no sava vectēva. Atceros, kā viņš, būdams mežkungs, ar parādes cepuri galvā stāvēja Mūriņu sētā, un vīri, braukdami uz medībām, piestāja un ienāca sasveicināties.

Veči, kas iet medībās, uzlādē ar fantastisku enerģiju un optimismu. Tie viņu stāsti, tas, kā viņi viens otru paķer, ir tāds piedzīvojums, no kura emociju pietiek ilgam laikam.

Mans tēvs ir mednieks, un nu jau arī mēs, visi četri bračkas. Nevienu zvēru vēl neesmu nošāvis, un tas medību procesā man arī nav galvenais. Foršais ir lieliskā kompānijā dabā pavadīta diena.

Mums arī ar Krišu jau sākas savas veču štelles. Dēlam ir astoņi gadi, un, augot lielākam, mums to būs arvien vairāk. Krišam bija liels piedzīvojums, kad mēs ar kvadraciklu Mūriņos izbraucām gar lielajiem zivju dīķiem. Esmu viņu vasarā laukos vizinājis uz sava Honda mocīša. Braucām mazus gabaliņus, jo Krišs tādai izklaidei vēl ir par mazu. Izrunājāmies, teicu, ka viņam vēl jāpaaugas, un tad, kad viņam būs tik daudz gadu, lai drīkstētu sēdēt uz moča, es viņu rītos uz skolu vedīšu ar moci. Viņš jau tagad to gribētu.

Krišs trenējas teikvondo. Pats to izvēlējās.

Mēģinājām ar Kriša mammu (dziedātāja Rudīte Būmane – L. B.) saprast, ar ko viņš varētu nodarboties. Uzreiz nonācām skaidrībā, ka komandu sporta veidi viņam galīgi neder. Krišam patīk tas, kur pats var kaut izdarīt un kur viss atkarīgs tikai no viņa. Pēkšņi viss atrisinājās. Uz Kriša skolu atnāca čaļi, rādīja teikvondo paraugdemonstrējumus un teica, ka var nākt pie viņiem trenēties. Krišs no redzētā bija pārņemts un paziņoja mums, ka viņš grib trenēties. Četras dienas raustīja mani aiz rokas un prasīja: «Tu piezvanīji?» Jautāja, kad vedīšu viņu uz treniņu. Viss ļoti labi sakrita. Dienas, kad notiek treniņi, vieta, kas ir netālu no teātra, un mums tas ir vēl izdevīgāk, vieglāk un vienkāršāk. Tam laikam tā bija jānotiek. Pēc treniņa, kad man jābūt teātrī, viņam pakaļ atbrauc mamma.

Otrs, kas Krišam ļoti patīk, ir mūzika. Man mājās ir ģitāra. Kad Krišs bija mazāks, devu viņam strinkšķināt, bet nekādu lielu interesi tā viņam neradīja. Krišam nāca seši gadi, jautājām, ko viņš grib dzimšanas dienā, un Krišs pēkšņi pateica, ka ģitāru. Teicu, ka tad nopietni būs jāmācās spēlēt, nevis tikai niekoties. Uzdāvinājām, bet es mācīt neprotu. Atkal labi sakrita, ka viņa skolā reizi nedēļā nāk ģitāras skolotājs. Paņēma Krišu mācīt, viņam labi gāja.

Kad Krišs saprata, ka spēlējot un trenējoties sāk kaut kas skanēt, tas viņam vienkārši norāva jumtu.

Krišs nav jāspiež, viņš pats to grib darīt, un tas ir super. Ziemassvētkos Salatētis viņam dāvanā atnesa elektrisko ģitāru un pastiprinātāju, un tad viņš pa piecām, sešām stundām nenāca ārā no savas istabas. To vien darīja, kā spēlēja. Skolotājs par Krišu ir stāvā sajūsmā, slavē viņu, un Krišs šobrīd ģitāru spēlē ļoti nopietni.»

Brāļiem vienmēr ir laiks

«Savu dēlu atbalstu viņa izvēlēs, kā savulaik vecāki vienmēr ir atbalstījuši manas un brāļu izvēles, nekad nav spieduši un mēģinājuši tās ietekmēt. Nav teikuši, kā mums dzīvot un ko darīt vai nedarīt. Viņi daudz ar mums ir runājuši, man bijusi iespēja visu viņiem jautāt un tikt uzklausītam. Ar šodienas prātu domāju, ka tad, kad bijām kopā, vēl vairāk vajadzēja runāt, bet tad likās – ko tur daudz runāt! Es darīšu, un man viss notiks.

Bet vēl nekas nav nokavēts. Vecāki man vēl arvien ir, un tas ir fantastiski, ka jebkurā brīdī es varu viņiem piezvanīt, aizbraukt ciemos, izrunāties.

Mamma ilgus gadus strādāja skolā, tagad ir Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Skrundā. Tēvs beidzot ir pensionārs. Viņš visu dzīvi ir daudz strādājis, kārtojis, skrējis, visus vadījis un rīkojis. Nekad nav bijis no priekšniekiem, kas spēj stāvēt malā un komandēt. Vienmēr pats meties iekšā un darījis to, kas jādara citiem. Teicām: «Norauj beidzot roceni! Paņem mājās sunīti un baudi dzīvi!» Sākumā viņam bija grūti. Tētis nav cilvēks, kas var apsēsties un mierīgi dzīvot. Viņam atkal ir plāni, viņš rosās, darbojas Skrundā dažādos pulciņos. Tētis man ir milzīgs optimists.

Visi bračkas esam prom no vecāku mājām, bet katru sestdienu un svētdienu kāds no mums tur ir. Vecāki nevienu brīdi nav palikuši vieni. Kad sanāk aizbraukt visiem četriem, kas nenotiek baigi bieži, bet tad, kad tas notiek, mamma ar tēti klusē, skatās uz mums, klausās un burtiski kūst no laimes. Mans vecākais brālis Uģis ir biznesmenis. Izstādes Balttour 2018 apmeklētājiem nesen bija iespēja redzēt viņa jaunāko ideju realizāciju, lielisku ceļotāju komplektu – telti, kas dažu minūšu laikā uzbūvējama uz automašīnas jumta.

Toms vārda vislabākajā nozīmē vienmēr ir bijis savādāks. Viņš jau agri sāka patstāvīgi dzīvot un darboties. Savos meklējumos nav metis mieru un šobrīd ir atradis veidu, kas viņam vislabāk patīk. Kā pats saka – kopā ar foršiem čangaļiem, kuriem ir idejas, nodarbojas ar dažādām vizuālām vides objektu reklāmām. Mazais brālis Klāvs izmācījās Jelgavā par mežinieku, vienu brīdi pastrādāja ārzemēs, bet tagad ir priecīgs, ka dabūja darbu Latvijā un var te strādāt.

Kad visi satiekamies, stāstām, kā mums iet un neiet, ko katrs dara un nedara, spriežam, kā vajag un nevajag. Mēs droši varam cits citu apcelt, varam paprasīt padomu, jo ir lietas, ko nevar izstāstīt ne vecākiem, ne draugiem, ne tuvākajiem cilvēkiem, bet brāļi vienmēr sapratīs. Ja vajag parunāt, nav svarīgi, cik ir pulkstenis. Zvani jebkurā brīdī! Ja vajag satikties, darām to! Brāļiem mums vienmēr ir laiks. Daudzas lietas, kad vajag ar kādu izrunāties, esmu izrunājis ar vecāko brāli. Uzklausu viņa viedokli par jautājumiem, kas mani nodarbina, salieku visu kopā, pats ar sevi to domās izrunāju. Es negribu, lai no manas puses kāda saruna būtu kā žēlošanās un čīkstēšana, cik man, nabadziņam, grūti. Nē, nav man grūti! Tad, kad ir grūti, ir vienkārši citādāk.»

Ja nav lemts, nevajag

«Pa līkumotu ceļu arī braukt ir interesantāk nekā pa rāmu līdzenumu, kur priekšā ļoti tālu viss pārredzams un paredzams. Kad kaut kas beidzas, jāizdara secinājumi un jāpaņem labākais no tā, kas bijis.

Es nezinu, kāpēc tā notiek, bet uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem esmu kāpis vairākas reizes.

Nenormāli dabūjis pa pieri jau ar pirmo reizi, bet uzkāp vēlreiz un vēlreiz… Zini, kas var notikt, bet atkal dari, un – bāc, protams, ka nekas nemainās, un dabū atkal pa pieri! Ne vienmēr to vairākas reizes pārbaudīšanu vajag. Ja saproti, ka nav jēgas turpināt, jācērt uzreiz nost, jo ir daudz citu iespēju. Man šogad atnāca pieci piedāvājumi vienlaicīgi, un es nopietni piedomāju, ko pieņemt. Negribu skriet visos, jo tad beigās īsti labi nesanāk nevienā. Teātrī, protams, ņemu visu, ko man piedāvā, un priecājos par katru darbu.

Atzīšos godīgi – pagājušās sezonas beigās man bija lielas pārdomas pašam par sevi. Par dzīvi, par teātra lietām. Domāju – kas tas ir? Ko es daru? Kā mans opis teiktu: «Mietu d… var nolauzt…» Bet es mācos tekstus, nevis daru kārtīgas veču lietas. Man bija sajūta, ka vecim ir jāstrādā un jādara kaut kas vairāk. Nevarēju dabūt sevī to iekšējo mieru un nespēju izskaidrot, no kurienes manī nāk tāds nemiers. Piedevām nenotika vēl kādas lietas, kas bija plānotas. Sēdi, slēdz to visu kopā, domā, un tad vienā brīdī saproti, ka daudzas no tām lietām, par ko cepos, nav tā vērtas, lai par tām tik daudz domātu.

Sevi uzkurināt vispār nav problēma. Sāc tikai sevi urdīt un kurināt, un kamols sāk velties, augt arvien lielāks, līdz gāžas kā milzu blāķis tieši uz galvas.

Nafig, vai man vajag, lai tas, ko pats savā prātā esmu saveidojis, mani nospiež?! Nevajag! Ja tāds brīdis dzīvē atnāk, padomā, kāpēc tas atnāca un ko no tā var paņemt, lai vairāk nenāktu.

Mana dzīves uztvere mainās. Ne tāpēc, ka kļūstu vecs. Nē, tā vienkārši mainās. Nav ko cepties, kad tajā brīdī, kad ļoti gribi, kaut kas netiek. Zinot, kādu darbu teātrī nākamajā sezonā iestudēs, esmu domājis par kādu lomu, ko gribētu. Par divām lomām es tiešām varu teikt, ka baigi tās gribēju, bet nebija lemts… Nu, nebija tajā brīdī mans laiks! Tā notiek, un tā nav traģēdija un pasaules gals. Šobrīd nesanāca, bet kādā brīdī viss iegriezīsies un sakritīs tā, ka kaut kas labs pilnīgi necerēti atnāks pie manis. Man jau līdz šim ir bijušas foršas lomas, un pasaulē ir tik daudz labas literatūras un tik daudz lomu, ka manējās vēl tikai nāks un nāks.»

Man ir baigais mieriņš

«Esmu priecīgs par visu, kas ar mani dzīvē notiek, un šobrīd ļoti laimīgs visādās jomās. Ir labākas un sliktākas dienas, bet kopumā viss ir ļoti labi. Vairs akli neskrienu un neķeru visu, ko man piedāvā, lai mākslīgi imitētu, ka man ir labi. Kādreiz domāju – pirmdien, kad teātrī ir vienīgā brīvā diena, skriešu un darīšu to un to, bet tagad vairs tā nenotiek. Nē, mīļie, tā brīvdiena pieder man pašam. Aizvedu dēlu no rīta uz skolu, braucu mājās un ielienu gultā, lai kārtīgi izgulētos. Foršā laikā abi ar Ērcīti (Ginta draudzene aktrise Ērika Eglija – L. B.) kaut kur aizbraucam. Citreiz izņemam Krišu pēc skolas un visi kopā kaut ko padarām.

Personiskajā dzīvē man ir baigais mieriņš. Man ir foršs cilvēks, ar ko esmu kopā. Ērika redz, kas ar mani notiek, un saprot mani bez vārdiem. Tāpēc man ar viņu ir viegli un vienkārši. Tikai otram cilvēkam esot iekšā tādā pašā ritenī un zinot, kā tas ritenis teātrī griežas, ir vieglāk saprast otru. Ir brīži, kad man vajag viņas palīdzību, ir brīži, kad viņai vajag manu atbalstu.

Ērika ir diezgan emocionāla, bet viņa mēdz to neizrādīt. Normāls kurzemnieces temperaments.

Man ir superīgs dēls, viņa mamma, ar kuru man ir labas attiecības. Mēs ar Rudīti varam sazvanīties, satikties, izpalīdzam viens otram, kad vajag, un Krišs no tā tikai iegūst. Jā, mēs neesam ar Krišu divdesmit četras stundas kopā, bet tad, kad esam, tas laiks ir piepildīts un interesants. Mana dzīve šobrīd ir uz riktīgi optimistiskas stīgas.

Savulaik par visu ko ir raudāts. Par visādām šobrīd pilnīgi nevajadzīgām lietām, bet domāju – labi, ka tolaik nāca vismaz kādas emocijas ārā, jo tas nozīmēja, ka gribējās kaut ko darīt. Mans sākums teātrī nebija gluds. Līgumu ar mani uzreiz nenoslēdza, un man jāsaka milzīgs paldies Džilim (Režisors Dž. Dž. Džilindžers – L. B.) Tajā dienā, kad pēc fakultātes beigšanas manus kursa biedrus paņēma štatā, bet mani, Dzelzīti, Aldi Siliņu un arī pāris meitenes nepaņēma, mēs sēdējām teātra vasaras dārzā, arī Džilis tur bija, pīpēja un tādā diezgan provokatīvā versijā mums teica: «Nu, kas ir, mazie, iebliežam!…» Mēs uztaisījām izrādi Hemingvejs, Selindžers, Bekets, un tā sākās mūsu sadarbības stāsts. Džilis ar mums daudz strādāja, Kārlis Auškāps mūsu labā daudz darīja, par ko viņiem liels paldies. Tā lēnām viss sāka griezties. Pagājuši gandrīz divdesmit gadi, varu smaidīt par to, kas noticis, par ko savulaik trakots un pārdzīvots, par ko asaras lietas un bijuši nenormāli pārdzīvojumi.

Man bija ļoti labs teātra krusttēvs – Harijs Spanovskis, kas ar savu mūžīgo optimismu īstajā brīdī pateica īstos vārdus. Es bieži biju Hara grimētavā, ļoti bieži. Mums tās bija blakus. Pīpējot sarkano Marlboro, Haris ar pāris frāzēm salika visu pa plauktiem.»

Jāķer tikai piedzīvojumi

«Daudz kas manos gados jau piedzīvots, un nešaubos, ka būs vēl. Tie piedzīvojumi tikai jāķer. Tādi riktīgi līdz šim man bijuši divi braucieni uz Sibīriju. Tie man joprojām ir vieni no dzīves skaistākajiem ceļojumiem. Pirmajā reizē organizatori, superīgi čaļi, uzaicināja līdzi Egonu Dombrovski, Intaru Busuli, Kasparu Zlidni un mani. Otrajā braucām mēs ar Aldi Siliņu. Tie bija riktīgi skarbi piedzīvojumi pa Krievijas bezceļiem. Bez siltā ūdens, ar dzīvošanu teltīs un saviem pārtikas krājumiem. Kad tikām līdz apdzīvotai vietai, kur bija vienīgais veikaliņš, kurā pārdeva visu iespējamo, sākot no degvielas līdz baltām olām, uz kurām katrai uzspiests zīmogs – na zdorovje, iepirkām konservus un ķieģeli – tā maize veselu nedēļu nesakalta.

Vietējie nāca mūs sist, un tikai tāpēc, ka viņiem tur nekas nenotiek.

Reizi nedēļā caur ciemu izbrauc pasta mašīna un auto veikals, tas viss. Un tad ierodas kaut kādi svešie. Vienā sādžā sanāca pamatīga klope, kas veiksmīgi ātri beidzās. Viņi savus kritušos salādēja busā un aizbrauca. Arī mums normālie vietējie ieteica braukt projām, jo starp tiem, kas no mums dabūja pa muti, bijis arī učastkovijs, un viņi atgriezīsies. «Sadauzīs jums mašīnas, pašus nositīs un kaut kur noraks, un viņiem par to nekas nebūs,» mums teica. Kāpām mašīnās un braucām prom.

Krieviju umom ņe poņaķ (ar prātu nesapratīsi – krievu val.), un to arī nevajag mēģināt. Otrais brauciens, kurā piedalījos, bija uz Russkij Sever (Krievu ziemeļi). Civilizācijas nekādas, bet skaistums mežonīgs. Tas, kas mums ir tagad, tur būs pēc trīsdesmit gadiem labākajā gadījumā vai, visticamāk, nekad. Kādā sādžā, kur iebraucām, skolotāja teica, ka viņai ir grāmata par datoru, un datoru atsūtīs nākamajā nedēļā. Kāds tur internets! Pat telefonam nav zonas. Virs kūts uzbūvēts šķūnis, kurā ierīkota skoliņa, kur viena skolotāja septiņpadsmit bērniem, kas iet skolā, māca visu. Redzējām, kā sādžā vecis tādā cukā, ka nevar kājās nostāvēt, ar mopēdu uz trim riteņiem, lai neapkrīt, brauca vest mājās govi.

Mūsu galamērķis bija trīssimt kilometrus no tuvākās apdzīvotās vietas. Mums bija jātiek augstā kalnā, kas bija pēdējā vieta, kur padomju armijai bija stāvējuši divi milzīgi lokatoru šķīvji, ko 1983. gadā armija, ejot prom, uzspridzināja un, nākot lejā, nodedzināja visu ciemu, lai nepaliek nekādas pēdas. Ceļš ar akmeņiem, stāvs kāpums kalnā. Tiekot augšā, pirmo reizi piedzīvoju sajūtu, ka stāvu virs mākoņiem. Skats tāds, ka asaras birst. Tie braucieni bija pārbaudījums pašam sev, un tajos es vienkārši ķēru visas emocijas, kas nāca. No katra brauciena man ir ap tūkstoš bildēm. Kādreiz varēšu Krišam parādīt un izstāstīt. Tagad mēs kopā apgūstam un iepazīstam Latviju. Izstaigā kājām savu zemi, un arī būs emociju pārpilnība!»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs