• Šobrīd

    weather img

    Rīga +27°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Latvijas pilsonību ieguvušais ārsts Basels Jakubs Vahbe: Tas ir liels gods

    Ārsts
    Zane Piļka-Karaļeviča
    15. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: F64
    Saeima ar speciālu likumu par īpašiem nopelniem Latvijas labā piešķīra pilsonību izcilajam libāniešu ārstam. Viņš atzīst, ka pēc studijām te palicis, jo atradis mīlestību. Bet tagad ir tā, ka pēc Latvijas viņš ilgojas jau trešajā prombūtnes dienā.

    Gandrīz perfekts latvietis

    Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurģijas virsārsts Basels Jakubs Vahbe Latviju par mājām sauc jau 22 gadus. Te viņš pavadījis ilgāku sava mūža laiku nekā dzimtenē Libānā. Latvijā viņam ir darbs, kur viņš ir augstu novērtēts, mīloša ģimene, draugi. Basels latviešu valodā runā daudz tekošāk un pareizāk nekā dažs labs latvietis. PDz viņš gan kautri atzīst, ka līdz perfektumam vēl tālu un arī akcents droši vien nekur nepazudīs.

    «Es cienu valsti, kurā es dzīvoju. Un tas, ka es runāju latviešu valodā, ir cieņas izrādīšana pret šo zemi. Citi norāda, ka tā ir grūti apgūstama valoda. Manuprāt, nekas nav par grūtu, ja vien tu to ļoti vēlies un ja patiešām ir liela gribēšana. Kā tu vari strādāt par ārstu, ja tev nav iespējas ieklausīties un parunāties ar saviem pacientiem un savākt pareizo anamnēzi? Tāpēc man nebija variantu. Bija jārunā,» teic dakteris.

    Basels ir patiešām gandarīts, ka viņam ļāva kļūt par Latvijas pilsoni, saglabājot Libānas pilsonību.

    «Tas ir liels gods. Es tiešām to novērtēju. Nebija gan tā, ka es necentos iegūt pilsonību. Naturalizāciju biju uzsācis pirms dažiem gadiem, taču visu apgrūtināja tas, ka man bija jāatsakās no Libānas pilsonības. Tas man nebija viegls solis, jo nevaru sevi nodalīt no vietas, kur esmu dzimis. Nolēmu visu kārtīgi apdomāt un iepauzēt. Pēc tam sākās Covid-19 ierobežojumi, tikt uz Libānu, lai atteiktos no pilsonības, bija sarežģīti. Turklāt slimnīcā bija ļoti daudz darba, nevarēju atstāt pacientus un atkal atliku šo jautājumu,» stāsta Basels.

    Visu mainīja neiroķirurga saruna ar kolēģi Intensīvās terapijas klīnikas vadītāju Artu Bārzdiņu.

    «Viņa man jautāja: «Cik ilgi jau esat Latvijas pilsonis?» Atbildēju: «Es nemaz neesmu pilsonis.» Viņa bija sašutusi, kā tā var būt, un uzrakstīja emocionālu vēstuli, kurā atspoguļoja manas darba gaitas, manus nopelnus valsts labā, lūdzot pārskatīt šo situāciju. Esmu tiešām ļoti pagodināts un aizkustināts, ka jau pavisam drīz oficiāli būšu Latvijas pilsonis. Tas man dod piederības sajūtu,» atzīst ārsts.

    Uz Latviju kopā ar brāli

    Pirmo reizi Latvijā Basels ieradās 1999. gadā. «Tolaik man bija tikai 17 gadi, biju tikko beidzis vidusskolu. Man jau kopš mazotnes bija sapnis kļūt par ārstu. Medicīnu vēlējās studēt arī mans vecākais brālis, taču Libānā medicīnas studijas maksā milzu naudu, vecāki mums abiem pavisam noteikti nevarētu nodrošināt šādu izglītību. Kaut kur tēvs atrada informāciju par iespēju studēt medicīnu Latvijā,» stāsta viņš. Kad tēvs brāļiem piedāvāja šo variantu, Basels ilgi domāja, vai piekrist šādai avantūrai.

    «Pirmkārt, par Latviju nezināju absolūtu neko. Otrkārt, biju vēl ļoti jauniņš! Uz ilgu laiku prom no ģimenes nekad nebiju atrauts. Es tiešām ilgi domāju, taču sapnis par ārsta profesiju bija spēcīgāks,» stāsta nu jau pieredzējušais mediķis.

    Lai arī sākums nav bijis viegls, nācies aprast ar neierastiem laikapstākļiem un mocīja ilgas pēc mājām. Brāļi izturēja un veiksmīgi absolvēja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti. Tiesa, atšķirībā no vecākā brāļa, kurš pēc augstskolas beigšanas devās atpakaļ uz dzimteni, Basels izlēma palikt. «Brālis Libānā apprecējās un vēlāk pārcēlās uz Ameriku. Savukārt es paliku te. Iemesls ir pavisam vienkāršs – es iemīlējos,» atklāj izcilais neiroķirurgs.

    Paliek mīlestības dēļ

    Savu sievu Agnesi Basels noskatīja augstskolā. «Es tolaik mācījos trešajā, bet viņa – otrajā kursā. Man palūdza palīdzēt jaunākajiem studentiem sagatavoties bioķīmijas eksāmenam. Un es, protams, neatteicu.

    Tur bija arī Agnese. Viņa atšķīrās no citiem, bija ļoti komunikabla, daudz sarunājās un tiešām izrādīja interesi par to, ko stāstu. Un viņai bija tik skaistas acis… Var teikt, ka iemīlējos no pirmā acu skatiena,» neslēpj viņš. Attiecības attīstījušās visai strauji. «Kad paziņoju ģimenei par saviem plāniem palikt rezidentūrā Latvijā, jo šeit man ir mīļotā sieviete, vecāki bija šokēti. Viņiem bija bail, ka Agnese varētu mani atraut no ģimenes. Taču viņu bažas nepiepildījās. Tikko viņi iepazinās klātienē, uzreiz Agnesi iemīlēja kā pašu meitu,» priecājas ārsts.

    Agneses un Basela lielākais prieks ir viņu 12 gadus vecā meita Jasmīne

    Drīz vien ģimenē pieteicās meitiņa Jasmīna, kurai tūlīt būs 13 gadu. «Agnesei vienmēr paticis vārds Jasmīna. Kad viņa man pateica, ka gribētu tā nosaukt mūsu meitu, es biju pārsteigts, jo tas ir austrumniecisks vārds, kādu meitenēm dod arī Libānā. Tas arī man ļoti patika, mums nebija domstarpību.»

    Basels priecājas, ka savulaik sieva pieņēma lēmumu pamest medicīnas studijas. «Es, protams, atbalstītu viņu jebkurā gadījumā, taču labi vien ir, ka dzīve iegrozījās tieši tā. Ārsta darbs nav viegls, liela daļa dzīves paiet darbā, nemitīgā stresā. Ja abi būtu mediķi, mums nepietiktu laika bērna audzināšanai. Kad pieteicās meita nolēmām – Agnese vairāk laika veltīs Jasmīnas audzināšanai. Esmu pateicīgs Agnesei un viņas vecākiem par to, jo mūsu meita ir ļoti labi audzināta. Viņa ir mūsu laime un lepnums,» ar atvasi lepojas Basels.

    Stāstot, kā pusaudzei sokas ar mājmācību, mediķis spriež: «Jasmīna ar visu tiek galā ļoti labi. Es arī nesaprotu, kas tur grūts? Laikam ir tā – ja cilvēkam ir vēlme mācīties, viņš mācās, bet, ja tādas nav, meklēs jebkuras atrunas, lai tikai nedarītu.» Viņš atzīst, ka ne reizi vēl nav bijis ne uz vienu meitas klases sapulci.

    «Vienreiz it kā bija cerība, ka es nokļūšu mājās laikus, lai varētu paspēt uz sapulci, bet nesekmīgi,» smejas dakteris. Viņš priecājas, ka meitai neinteresē medicīna. «Ja viņa arī izteiktu vēlmi kļūt par ārsti, visādi mēģinātu no šī soļa atrunāt. Tā ir milzīga atbildība, tas tiešām ir ļoti smags darbs. Jasmīnu vairāk interesē zīmēšana, māksla, mūzika. Taču es domāju, ka viss vēl mainīsies. Tad jau redzēs.»

    Taujāts, kur Basels šobrīd vairāk jūtas kā mājās – Latvijā vai Libānā, viņš atklāj: «Ziniet, piefiksēju, ka esmu vairāk pieradis pie Latvijas. Lai arī vienmēr ilgojos pēc savas mammas un pārējās ģimenes Libānā, kad turp aizbraucu, paiet divas dienas, un es jau sāku ilgoties pēc mājām, pēc Latvijas…»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+