Rīga +7°C 
KLAUSIES
Kādi ir tavi vecāki?
Viņi visu dara un dzīvo no sirds, izbaudot dzīvi. Nekad neatteiks otram grūtā brīdī, gatavi palīdzēt un dot labāko, kas viņos ir. Ar tēti laikam visvairāk atmiņu ir par sēņošanu. Tā mums rudeņos vienmēr bijusi aktuāla nodarbe, jo dzīvojam blakus mežam. Vienmēr ilgi staigājām, runājāmies par dzīvi un sacentāmies, kurš atradīs vairāk baraviku, jo tās ir lielākā vērtē nekā gailenes (smejas). Kopā ar brāli un tēti līdz naktij būvējām arī Lego mājas, jo mums ar brāli tas ļoti patika.
Mammu vairāk atceros ikdienišķajos brīžos – vienmēr virtuvē, rūpējoties par mums, pavadot uz skolu, atbalstot un ienesot mājās siltumu. Domāju, ka sievišķās rūpes par ģimeni un mājām man noteikti ir no viņas.
Cik cieša ir jūsu ģimene?
Es teiktu, ka ļoti, bet tajā pašā laikā katrs darīja savas lietas. Protams, vienmēr zinājām, kur katrs atrodas un gandrīz katru vakaru pie vakariņām izrunājām nākamās dienas plānus, pārdzīvojumus un to, kas katram uz sirds.
Ko no mammas un tēta visvairāk atpazīsti sevī?
Noteikti neatlaidību, spēku un spītību – labā ziņā. Vecākiem vajadzēja braukt uz Nepālu un kāpt kalnā. Viņiem to vajadzēja, un viss! Ja viņiem ir mērķis, nekas neapturēs.
Tāpat ir man – ja gribu, tad izgrauzīšu zemi, lai to dabūtu.
Mamma teica, ka šī īpašība man esot jau no bērnības un ar savu raksturu vienmēr esmu izspiedusi to, ko gribu.
No kurienes vecākiem tā mīlestība uz kalniem?
Neteiktu, ka mīlestība tieši uz kalniem, bet gan pret Dievu, ticību un svēto šajā dzīvē. Viņi ir mazliet traki – vienmēr grib izmēģināt jauno, pārvarēt sevi. Jo trakāk, jo labāk. Kalni ir atbilstoši tam, lai izaicinātu un pārvarētu sevi.
Lasi 
trīs mēnešus
→
abonents?
Ienākt portālā
