Rīga +13°C 
«Mīlestības pārdzīvojumi, tie šermuļi, ir dzīves visskaistākie brīži,» pirms dažiem gadiem žurnālam SANTA atzinās uzņēmējs Gunārs Ķirsons.
Viņa mīlestības un attiecību etalons bija paša vecāki. «Tēvs ļoti mīlēja mammu. Līdz mūža galam mīlēja. Precoties viņš mammai uzdāvināja sudraba teātra somu, puskilogramu smagu, īpaši pasūtītu,» stāstīja Ķirsons. «Tēvs bija bagāts lauksaimnieks Rugāju pagastā pie Balviem; krieviem ienākot, viņš aizgāja mežā. Domāja, mammu jau nu neaiztiks, viņa nākusi no nabadzīgas ģimenes. Bet atnāca krievu zaldāti, pateica – paņemiet dūnu segas un kažokus, lai ceļā uz Sibīriju vagonos izdzīvotu, un aizveda.
Pēc gada tēvs brauca uz Sibīriju māti meklēt, pats pieteicās varas iestādēs. Mani viņš radīja piecdesmit sešu gadu vecumā,
kad toreiz ieradās pie mammas,» atklāja Gunārs. «Bieži sev jautāju, vai es būtu tikpat cēls. Ja manu sievu nosūtītu, teiksim, uz Afganistānu, vai es dotos pie viņas, lai paliktu kopā? Tēva un mātes attiecības… Tās bija paraugattiecības. Ļoti žēl, ka man nav izdevies tādas nosargāt. Divreiz esmu šķīries,» atzina uzņēmējs.
«Vismaz varu likt roku uz sirds, ka esmu ievērojis principu:
ar rozēm precas un ar rozēm šķiras.
Vīrietim jāuzņemas atbildība par jebkuru sievieti, ar kuru bijušas attiecības.
Es to esmu spējis. To daru. Man vismaz ir atbildība – gan ekonomiska, gan cilvēciskā. Man nav kauns abām bijušajām sievām skatīties acīs. Nespēju iedomāties, ja vīrietis saražo bērnu un aizmirst par viņu. Esmu pārliecināts, ka neviena no manām sievietēm par mani šai ziņā nepateiks nevienu sliktu vārdu,» sacīja viņš.
