Rīga +19°C 
«Ja es šodien varētu satikt šo mazo zēnu vārdā Artūrs, es viņam teiktu: «Nepārstāj sapņot par lielām skatuvēm. Tici saviem sapņiem no visas sirds, jo kādu dienu tie piepildīsies.» Domāju, ka viņš tikai pasmaidītu un atbildētu: «Es zinu. Bet paldies Tev.» Tieši tāda bija viņa ikdiena – ticēt, ka nākotnē viss būs labi un sapņi piepildīsies,» ar sajūtām, kas pārņēmušas viņu pirms gaidāmā koncerta, dalījies mūziķis Dons.
«Tagad, kad dzīve reizēm pārbauda ar grūtībām un izaicinājumiem, es paskatos uz šo mazo zēnu.
Viņš man atgādina to, ko pieaugušais reizēm aizmirst – ticēt. Un tad atkal kļūst mierīgāk. Jo kaut kur dziļi sirdī es joprojām esmu tas pats puika, kurš tic, ka sapņi piepildās,» atzīstas dziedātājs un publisko savas bērnības bildes.
Dons nāk no piecu bērnu ģimenes. «Man ir vislabākās atmiņas par laiku, kad bērnībā dzīvoju Brocēnos. Šī vieta ir daļa no manas mentālās drošības salas, kur es jebkurā brīdī sajūtās varu atgriezties. Gan fiziski, gan garīgi – meditējot vai aizpeldot turp atmiņās. Apsēsties un izbaudīt mieru, prieku vai varbūt skumjas – ko nu konkrētajā mirklī vēlos izbaudīt,» žurnālam IEVA paudis mūziķis.
Gatavošanās koncertam ikreiz uzjundī atmiņas. Tās ir daļa no radošā procesa – gan skaistas, gan siltas un patīkamas, gan arī skumjas.
Dona koncerts Daugavas stadionā:
Savu tēvu Dons zaudēja agrā jaunībā. Mūziķim bija 23 gadi. «Katrā dziesmā, ko dziedu, man acu priekšā ir šīs dziesmas unikālā filmiņa, ko savā galvā esmu izveidojis.
Un ir arī filmiņas, kurās ir tētis. Noteikti,» neslēpj Dons.
Savu darba sparu un uzņēmību mākslinieks mantojis no savas mammas."Vēl nesen, ciemojoties pie mammas, runājām par rakstura iezīmēm, un teicu: redzot, kā tu strādā dārzā, kāds tev visu laiku ir režīms un kāds dzīvesspars, – tas varētu būt man gēnos,» sacīja Dons.
