• Šobrīd

    weather img

    Rīga +13°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Deju pasniedzēja Aleksandra Kurusova saņem šokējošu dāvanu

    Privātā Dzīve
    Inese Mizovska
    8. jūnijs, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No privātā arhīva
    Deju pasniedzēja ar trešo mēģinājumu atgriezusies mājās no Singapūras, kur vēl aizvien plosās koronavīruss. Kamēr Aleksandra vēl prāto, vai atgriezīsies darbā deju studijā Singapūrā, kāda audzēkne viņai sagādājusi šokējošu dāvanu…

    Mēnesis stingrā izolācijā

    «Pēdējo mēnesi Singapūrā pavadīju ārkārtējās situācijas režīmā, un tur tas nav tik brīvi kā Latvijā. Biju vesela, un man nebija nekādu simptomu, taču drīkstēju doties vienīgi uz veikalu pēc pārtikas. Sākumā vēl bija ļauts sportot ārā, taču drīz vien noteica, ka arī to var darīt tikai savas mājas tuvumā,» PDz stāsta Aleksandra Kurusova.

    Situācija Singapūrā, kur viņa divus gadus strādāja par deju pasniedzēju, vēl aizvien ir ļoti smaga. «Singapūra sevi pozicionē par drošāko valsti pasaulē, bet koronavīruss uz to liek paskatīties citādām acīm. Lai gan vietējo iedzīvotāju vidū saslimstība ir samērā neliela, tagad vīruss ļoti izplatās viesstrādnieku kopmītnēs.

    Tur ir 500–800 saslimušo dienā.

    Vietējie brīnās – viņi pat iedomāties nevarēja, ka Singapūrā viesstrādnieku ir tik daudz! Patlaban strādnieku kopmītnēs notiek mērķtiecīga testēšana, lai ierobežotu slimības izplatību,» atklāj Aleksandra.

    Izmisums un asaras Singapūras lidostā

    Kad izskanēja ziņas, ka ārkārtējā situācija Singapūrā tiks pagarināta, Aleksandra nolēma atgriezties Latvijā. 

    «Es jau mēnesi biju dzīvojusi šādā režīmā un sapratu, ka ilgāk neizturēšu. Man ļoti gribējās mājās. Tik daudz kā šajos divos gados Singapūrā es nebiju strādājusi nekad. Gan nogurums, gan ilgas pēc ģimenes un draugiem lika manīt, ka man vajadzīga atelpa. Turklāt jūnijā beigtos mana darba uzturēšanās atļauja, un ārkārtējās situācijas laikā ārvalstniekiem to nepagarina. Tāpēc sāku pētīt iespējas lidot uz Latviju,» stāsta Aleksandra. Tas gan viņai izdevās tikai ar trešo mēģinājumu.

    «Paldies meitenēm no Ārlietu ministrijas, kas man ļoti palīdzēja un atbalstīja,» saka viņa. «Pirmais mēģinājums bija tikt no Singapūras uz Varšavu, bet tad – uz Baltkrieviju, lai pēc tam nokļūtu līdz Latvijas robežai, kur mani kāds sagaidītu ar auto. Kad biļete jau bija kabatā un bija atlikušas divas dienas līdz lidojumam, tas tika atcelts, bet nauda – zaudēta,» stāsta Kurusova.

    Otrajā reizē bija iecerēts atgriezties ar repatriācijas reisu no Amsterdamas, kur viņai būtu jāuzkavējas divas dienas līdz lidojumam uz Rīgu. Taču jau no paša sākuma negāja gludi.

    Lidostā atklājās, ka koferu svars krietni pārsniedz atļauto.

    «Vienā somā varēja būt ne vairāk kā 23 kilogrami, bet man viens koferis svēra 26 kilogramus, otrs – 30. Izmetu vairākas lietas miskastē. Taču, lai gan man bija līdzi oficiāla vēstule no Ārlietu ministrijas, kas ļautu divas dienas uzkavēties Amsterdamā, mani lidmašīnā neielaida…» atceras Aleksandra. Viņa neslēpj – bija arī izmisuma asaras.

    «Vienam iet cauri visiem šiem sarežģījumiem bija diezgan smagi. Līdz nākamajam lidojumam – šoreiz caur Frankfurti – bija četras dienas. Domāju – ja atkal neizdosies, es padodos un palieku Singapūrā!». Par laimi, šī reize bija veiksmīga.

    «Lidmašīna no Singapūras uz Eiropu bija pustukša. Stjuartiem bija sejas maskas, un viņi pa salonu daudz nestaigāja. Vienreiz pasniedza ēdienu un katram izdalīja paku ar augļiem un cepumiem. Toties repatriācijas reiss uz Rīgu gan bija pilns, un stjuarti bija pat aizsargkostīmos,» atceras Kurusova.

    Pārmetušo skatieni Rīgas ielās

    «Pirmais, kas mani pārsteidza Latvijā atšķirībā no Singapūras, kur visu laiku ārpus mājas jānēsā sejas maska un par šī noteikuma nepildīšanu piemēro naudas sodu, Rīgā masku valkā retais. Jāatzīst, ka arī es maksu šeit nevalkāju, lai gan te tas nebūtu tik nepatīkami kā Singapūrā, kur piedevām ir ļoti karsti,» stāsta deju pasniedzēja.

     «Lieliski saprotu cilvēkus, kas ir uzmanīgi un baidās no koronavīrusa. Taču, dzīvojot pašizolācijā, brīžiem bija besis…» sastopoties ar paziņu un svešinieku neizpratnes pilnajiem skatieniem Rīgā, secināja Aleksandra.

    «Pārāk liela bija uzmanība no tiem, kas mani vienkārši ieraudzīja uz ielas un pēc tam šausminājās: «Kā tā Aleksandra tagad var brīvi staigāt apkārt?» Bet es taču nebiju karantīnā! Jau pirms lidojuma uz mājām biju noskaidrojusi, ko drīkst un ko ne, un to arī ievēroju. Pirmkārt, jau Rīgas lidostā veicu testu un pēc trim dienām saņēmu negatīvu atbildi.

    Otrkārt, es biju pašizolācijā un nekontaktējos ar citiem cilvēkiem. Taču varēju pastaigāties nomaļā vietā, doties uz veikalu ar sejas masku. Īrēju vienkāršus apartamentus netālu no savu vecāku dzīvokļa, jo negribēju apdraudēt arī viņu veselību. Tāpēc mēs vienīgi pamājām cits citam pa logu, kad gāju garām mājai. Kad divu nedēļu pašizolācija beidzot bija galā, uzreiz devos pie viņiem, lai samīļotu savu sunīti. Palēnām satieku arī draugus un paziņas,» stāsta viņa.

    Dīvainā atvadu dāvana – tetovējums

    «Protams, man pietrūkst manu skolēnu un tuvo cilvēku Singapūrā. Ar daudziem izveidojās īpaša saikne, uzticības pilnas un sirsnīgas attiecības. Kad pateicu, ka dodos mājās un nezinu, kad atgriezīšos, kāda mana audzēkne paziņoja – man drīz būšot pārsteigums,» stāsta Aleksandra.

    Viņa pat iedomāties nespēja, cik iespaidīgs tas būs…

    «Manas adreses Latvija viņai nebija, tādēļ bija skaidrs – pa pastu neko nesūtīs. Taču kādu dienu saņēmu ziņu – vai esmu gatava saņemt savu pārsteigumu? Tad mana audzēkne atsūtīja foto, kur redzams mans portrets uz viņas rokas. Sākumā domāju, ka tas ir joks, vienkārši asprātīga uzlīme. Taču tad saņēmu video no tetovēšanas salona – viņa patiešām uz rokas uztetovējusi manu seju!

    Es biju un joprojām esmu šokā. Neviens nekad mūžā neko tādu manis dēļ nebija darījis. Nevienam džekam pat nav uztetovēts mans vārds! Arī man pašai nav neviena tetovējuma, bet te… No vienas puses, patīkami, no otras, dīvaini,» smaidot atzīst Aleksandra.

    «Iespējams, viņiem ir citāda mentalitāte. Mana audzēkne par to saka: «Tu mums esi ļoti dārga, mēs tevi novērtējam, ilgojamies un ļoti gaidām atpakaļ.» Bet tas tomēr ir diezgan liels tetovējums! Un tas ir uz mūžu.»

    Aleksandra stāsta – tetovējuma īpašniece ir kāda 23 gadus veca jauniete, kas pie viņas dejojusi hobija grupā. «Viņa atnāca nelielā draudzeņu kompānijā. Iespējams, viņa man bija vairāk pieķērusies. Bieži prasīja padomu par dažādām tēmām, brīžiem jutos kā mamma. Taču to, ka viņa uztaisīs man par godu tetovējumu, gan nebiju gaidījusi. Var jau būt, ka pēc kāda laika nāks vēl kāda atklāsme vai atzīšanās, taču pagaidām nekas vēl nav sekojis,» smej deju pasniedzēja.

    Aizmūk no svelmes, ķirzakām un tarakāniem

    «Daudzi man jautā, vai esmu atgriezusies Latvijā pavisam. Šobrīd sliecos domāt, ka palikšu Latvijā vismaz līdz rudenim. Deju studijas īpašnieki Singapūrā gan teica, ka priecāsies, ja atgriezīšos pēc mēneša vai pat pēc pusgada. Tāpēc, ja būs vēlēšanās un nepieciešamība, šāda iespēja man arī būs,» spriež Kurusova.

    Svešumā Aleksandrai izveidojās romantiskas attiecības ar Džeimsu no Skotijas, kurš arī uz Singapūru bija devies, lai strādātu. Viņš pat paguva pērn paviesoties Aleksandras dzimtajā Rīgā. Tagad Aleksandra atklāj – viņu stāsts beidzās krietnu laiku pirms viņas atgriešanās Latvijā. «Tas notika tik sen, ka šķiet – tas bija jau pavisam citā Singapūrā! Iespējams, ja es pēdējos mēnešus Singapūrā nebūtu viena, vieglāk pārdzīvotu šo sarežģīto laiku tur,» neslēpj viņa.

    «Neesmu cilvēks, kas ātri izveido tuvas attiecības. Protams, ceru, ka reiz satikšu savu īsto cilvēku. Kur? To rādīs laiks,» pasmaida deju pasniedzēja.

    Aleksandra pirmo reizi pa īstam izbauda Latvijas vēso pavasari. «Vienmēr esmu bijusi liela siltummīle. Agrāk atvaļinājumā devos tikai tur, kur ir karsti, taču tagad zinu – es gribēšu uz kalnu kūrortu,» atzīstas viņa.  Singapūras karstums viņu pamatīgi nogurdinājis.

    «Ja visu laiku ir plus 30 grādi, ir grūti. Lai gan visur darbojas kondicionētāji, kas ikdienā situāciju atvieglo, karstums tomēr nomāc. Šeit, Latvijā, beidzot varu normāli elpot,» teic viņa un piebilst – liels pluss esot arī tas, ka vairs nav jācīnās ar nelūgtajiem ciemiņiem.

    «Singapūrā manos apartamentos pat 18. stāvā pēkšņi varēja parādīties skudras un ķirzakas. Taisu tēju un pēkšņi satrūkstos, jo garām aizskrien ķirzaka.

    Taču pats trakākais bija tarakāni…

    Tie ir trīs reizes lielāki nekā Latvijā!» šausminās Aleksandra.

    Trīs brūnos ūsaiņus savā dzīvoklī viņa sastapusi beidzamajās nedēļās, un, lai pieveiktu pēdējo nelūgto viesi, vēl pirms aizlidošanas uz Latviju Kurusova izplānojusi īstu gūstīšanas operāciju. Sākumā ievilināja tarakānu botā, tad uzmetusi tai miskastes spaini un pat pamanījās izvilkt botu no slazda. Ielūkoties tarakānam acīs gan Aleksandra neriskēja un, pametot dzīvokli, atstāja viņu ieslodzītu.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+