Trīsdiennieks uz kadiķu, šķībās bākas un orhideju salas — ceļojums uz Sāremā

Ceļojumi
Kristīne Vilīte
1. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Kārlis Vilītis
Ceļš uz Kīpsāres bāku, tautā sauktu par Igaunijas Pizas torni.
Laikā, kad vasara jau rāda asti, vari mēģināt to noķert tepat kaimiņu igauņu salās. Visiem zināmi joki un leģendas par igauņu lēnīgumu, bet ir arī labā ziņa – vasara no Igaunijas aiziet lēnāk un vēlāk nekā Latvijā. Ķer ciet!

Nekad neesmu slēpusi, ka Igaunija ir mana Indija un zeme, kur varu doties jebkurā gadalaikā un situācijā. Iespējams, tur vainojamas manas igauņu asinis no tēva puses, iespējams, pētījums par to, ka latvieši un igauņi ģenētiski ir daudz līdzīgāki nekā lietuvieši, nav nemaz tik nepatiess. Pieļauju, ka Igaunijas gaisā tiek izsmidzinātas īpašas vielas, kas izraisa atkarību un liek tur atgriezties atkal un atkal. Lai kā arī būtu, kad pirms vairākiem gadiem devos uz Igauniju velobraucienā, es iemīlējos šajā zemē un nu dodos tur katru vasaru.

Igaunijai atšķirībā no Latvijas salu netrūkst. Lai kā latvieši jokoja un cerēja, ka prezidents Ilvess, apprecot mūsu Ievu, Latvijai pateicībā uzdāvinās vienu salu, diemžēl tā nenotika. Latvija joprojām ir bez salām, tāpēc mēs stiprinām velosipēdus uz mašīnu jumta un dodamies uz lielāko igauņu salu Sāremā, kas nozīmē, ka brauksim arī cauri Muhu salai. Desertam esam nolēmuši apmeklēt Vilsandi salu, ko man zināma igauniete dēvē par skaistāko vietu pasaulē.

Plāns skaidrs, velosipēdi ieeļļoti un prāmis gaida!

Pirmā diena – Velotūrisms

No kara muzeja līdz saldējuma kokteilim


Vakarā ar prāmi ierodamies Muhu salā un dodamies uz rezervētajām naktsmājām. Lai arī bagāžniekā ir telts un guļammaisi, pēc pieredzes zinām, ka pirmā nakts ar garantētām naktsmājām ir vērtība, turklāt tā ir iespēja iepazīt vietējos. Mūs sagaida saimniece Hannele – kareivīga, apņēmīga kundze, kas ierāda naktsmājas. Pieļauju stratēģisku kļūdu – uzsāku sarunu igauniski, demonstrējot savas trūcīgās zināšanas un cerot uz uzslavu. Hannele pārtrauc runāt jebkurā citā valodā, izņemot igauņu, bet tas netraucē vienoties par brokastīm, kas ir patiešām karaliskas, sākot ar marinētiem zušiem un beidzot ar pankūku kalnu, kam līdzās gozējas trīs dažādu ievārījumu ķobīši. Pēc tādām brokastīm jāsēžas tik uz velosipēda un jāmin noskatītais aplis Orisāres apkaimē.

Ceļojumu nolemjam sākt ar Kara muzeja apmeklējumu. Tas ierīkots lielās padomju laika darbnīcās. Nekad neesmu sapratusi vīriešu sajūsmu par močiem, karu un auto, bet tā nu tas ir. Kamēr mans dēls un vīrs sajūsmā pēta uniformas, vecus katlus un šautenes, nepacietībā dīdos, jo man apsolīts Orisāres pasts, kur varēšu nosūtīt pastkartes. Baudot piekrasti un mazas baznīciņas, nominam 50 kilometru gan pa šoseju, gan pa maziem, akmeņainiem un bedrainiem celiņiem. Pēc tādas kratīšanās jo īpaši var novērtēt mazu krodziņu–muzeju–veikalu, kas ierīkota vecā mājā. Tur piedāvā kafiju, saldējuma kokteili, var apskatīt vecus krāmus, nopirkt vintage traukus vai nesen pagatavotus sīrupus. Un pie ieejas durvīm liels uzraksts ar piktogrammu, kas vēsta: «Mēs nepārdodam Coca-Cola

Ozols bez noraidījuma kartītes

Apļa noslēgumā kā medusmaizes ir slavenais Oresāres ozols. Tas pats, par ko tiku lasījusi – Eiropas koks 2015, kas aug futbola laukuma vidū. Tiesa, ozols te bijis pirmais un tiek respektēts. Un tas nekad nav saņēmis noraidījumu.

Pārsēžamies auto, lai dotos uz naktsmājām. Mums ir plāns nakšņot pie Igaunijas Pizas torņa – Kīpsāres šķībās bākas, kas atrodas Vilsandi dabas parkā. Īsi pirms saulrieta esam dabas parkā, un zīmes liecina, ka te nebūs nekādas elegantas piebraukšanas pie nakšņošanas vietas vai šķībās bākas. Nē, mīļie tūristi, rādiet nu, cik lieli dabas draugi esat, – kempings 3 km, bāka 4,5 km. Pieņemam lēmumu teltis un vakariņas krāmēt uz velosipēda un doties uz bāku. Kad nomīti gandrīz četri kilometri, sākas kāpas un smiltis.

Kļūdaini pieņemam, ka ceļš beidzies, un izdomājam, ka piebrauksim bākai no otras puses. Un sākas mūsu bezceļa piedzīvojums, jo pabraukt pa sūnām, akmeņiem un smiltīm ir gandrīz neiespējami.

Bet bāka kā nerādās, tā nerādās – ne šķība, ne taisna. Es gluži sievišķīgi krītu izmisumā, piedāvāju apstāties un izdzert līdzpaņemto vīnu, mani vīrieši spītīgi turpina ceļu. Tad seko zvans draugam, kas ieteicis šo bāku, un apstiprinājums, ka esam uz pareizā ceļa, bet kļūst aizvien tumšāks, tāpēc izlemjam nobāzēties klajumā pie jūras. Jūras šalkoņa kā miega dziesma, sarkanvīns kā miega zāles, un tad jau rīta saule mūs pamodina.

Otrā diena – tradicionālais tūrisms

Igaunijas Pizas tornis atrasts! Bīskapa pils arī!

«Wow! Kāds skats! Ekskluzīvi!» tāda ir pirmā doma, izbāžot galvu no telts. Plānojot šādu vietu nebūtu atraduši! Te ir tik daudz laimīšu – krastā izskaloto akmentiņu ar caurumiņu vidū. Un apņēmība beidzot satikt (Vanatühi neid võtku! Võtku teda juudas! Oi sa kurat!*) to šķībo bāku. Akmeņi, smiltis, niedres, kadiķu dzīvžogi… un… jā! Beidzot! Te tā ir – Kīpsāres bāka, kas vēl pirms gadsimta stalti stāvēja salas raga galā, bet, jūrai apēdot krastu, nokļuvusi ūdenī. Nu tā stāv samirkušām kājām, šķība un, šķiet, smejas par visiem, kas brauc to lūkoties.

Mūsu dienas plānus izjauc lietus. Sasodīts! Mums bija paredzēts nomīt vismaz 50 kilometru, bet igauņu lietum citas domas: «Dzīvosiet tūristiņā! Nekādas slodzes. Gribējāt apiet Sāremā galvaspilsētu Kuresāri? Neizdosies! Darbiniet vien motoru!»

Ja tūristiņā, tad tūristiņā! Laižam uz Kuresāri! Kā jau kārtīgi tūristi, sākam ar Bīskapa pili – tā patīk vienīgi manam dēlam, mēs ar vīru paliekam samērā vienaldzīgi pret šo mūra kompleksu un koka tiltiem. Man vairāk gribas pastaigāt pa mazajām ieliņām, kur tā vien šķiet, ka visa pilsētiņa ir viens liels filmas uzņemšanas paviljons. Kuresāre burtiski smaržo pēc vasaras un atvaļinājuma. Lietus piespiež mūs sameklēt naktsmājas. 17 eiro no cilvēka, un uz vienu nakti iegūstam apartamentus… šķūnī bez elektrības. Pa labi iekārtota viesistaba ar dīvāniem, pa kreisi guļamtelpas divos stāvos ar košu gultas veļu. Duša un labierīcības pāri pagalmam saimnieku mājā. Flokšu un rožu smarža, kā arī mazu kaķēnu ņurcīšana iekļauta cenā.

Trešā diena – kājniekos

Orhideju un putnu vērotāju paradīze

Velosipēdi paliek Sāremā, bet paši ar motorlaivu braucam uz Vilsandi, salu, kur augu gadu dzīvo vienīgi rakstnieks, aktieris un mūziķis Jāns Tete, pārējie 30 iemītnieki te uzturas sezonāli. Sala tiek dēvēta par putnu vērotāju paradīzi, un tur aug ap 30 savvaļas orhideju sugu. Bruņojušies ar ūdens pudelēm un uzkodām (salā nav nedz veikalu, nedz kafejnīcu), dodamies ceļā.

Pirmais pieturas punkts – Vilsandi bāka, kas te stāv jau vairāk nekā divus gadsimtus. Tālāk ceļu turpinām gar kadiķu nosēto piekrasti. Nekad neesmu gājusi pa slaveno Santjago ceļu, bet pieļauju, ka Vilsandi pludmale iekabina spāņu ceļam. Segums mainās – te madaru piesēta pļava, te dūksnājs, te jāvelk basas kājas, te jālaižas peldus, lai tiktu līdz sauszemei.

Kad salas viena puse apgūta, sākam soļot uz vietu, kur no Sāremā uz Vilsandi var kājām atnākt. Tas gadījumā, ja laivas pārpildītas vai gribas ietaupīt piecus eiro par biļeti. Ieraugot vietu, kur it kā var tikt uz Papisāres ostu, nopriecājamies, ka neesam izvēlējušies šo ceļu. Vēlāk satiekam latviešus, kas bijuši tik ekstrēmi, ka pa mazo taciņu starp zemes pauguriem stūmušies ar velosipēdiem, brīžam nesot tos uz pleca un brienot līdz vēderam pa ūdeni. Un tā piecus kilometrus!

Motorlaivas sakultajai bezē deserta baltuma ūdens sliedei slīdot, trīs dienas igauņu salās ir beigušās. Varbūt nākamreiz doties uz Kihnu salu, kur sievas brauc ar motocikliem un staigā sarkani svītrotos tautiskos brunčos, vai Hījumā, kur Kepu bāka ir viena no vecākajām  pasaulē, vai Vormsi, kas tiek dēvēta par čūsku salu un lepojas ar riteņkrustiem bagātu kapsētu?

*Lamas igauņu valodā.

Noderīgi!

Prāmja satiksme un cenas uz Muhu salu. Biļetes iespējams iegādāties arī internetā. Izbraukšana no Virtsu ostas uz Kuivastu ostu.

Igaunijas Valsts mežu centra (RMK) mājaslapa igauņu, krievu un angļu valodā, kur atradīsi gan kempinga vietas, gan norādes uz ievērojamiem dabas objektiem. Ir norādes, kā strādā informācijas centri. Sāremā RMK informācijas centrs ir Lonas muižas teritorijā.

  • Nokļūšanai uz Vilsandi. +3725202656

Uz šo telefonu jāzvana, ja ar motorlaivu vēlies nokļūt no Papisāres piestātnes uz Vilsandi salu. Cena vienai personai – 5 eiro, laiva kursē divas reizes dienā; ja gribi atsevišķu reisu, tas maksās 50 eiro.

Lapa latviešu valodā, kas palīdzēs saplānot ceļojumu. Ieraksti dienu skaitu, ko pavadīsi uz salas, transporta līdzekli un savas vēlmes un skaties, ko tev piedāvā.

Par visērtāko un labāko naktsmītņu meklēšanas veidu esmu atzinusi šo.

Kur paēst?

  • Zupa muižā

Lonas muižas restorāns. Lieliska vieta, jo blakus muižai ir RMK informācijas centrs. Ēdiens vienkāršs un garšīgs. Ja pasūtīsi zupu, to atnesīs terīnē, no kuras savu bļodiņu varēsi piepildīt ar tik kausiem, cik vēlies. Un kafija tiek pasniegta burvīgās vintage krūzītēs. loonamanor.ee

  • Kūkas Kuresāres kūrzālē

Kuresāres kūrzāle atguvusi savu seno spožumu un pulcē atpūtniekus. Lai tevi nemulsina, ka šis restorāns atrodas pie Bīskapa pils, tātad tūrisma taku centrā. Vietu daudz, viesmīļu arī, un kūkas ir katra centa vērtas. Te tiek piegādātas arī svaigas zivis, ēdienkarte mainās katru dienu. kuressaarekuursaal.ee

Frāzes, kas var noderēt

  • Sveiki! – Tere!
  • Priekā! – Terviseks!
  • Paldies! – Aitäh!
  • Lūdzu! – Palun!
  • Uz redzēšanos! – Nägemist!
  • Rēķinu, lūdzu! – Arve, palun!
  • Gribi pārsteigt igauņus? Iemācies, ko vairāk, bet rēķinies, ka tavi lūgumi var tikt izpildīti.
  • Uznes mani kalnā! – Vii mind mäest üles!
  • Uztaisām pašfoto! – Teeme ühe selfi!
  • Dzīvojam vienreiz! – Elame vaid üks kord!

 

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs