Sandra Kļaviņa: «Mani nevar atmaskot, jo es pati sevi jau esmu atmaskojusi pirmā»
Diena, kad iznāk šis IEVAS numurs, aktrisei Sandrai Kļaviņai ir īpaša – kultūrtelpā Ola Foundation skatītāji pirmo reizi piedzīvo viņas autorizrādi ar aicinošu nosaukumu Paskaties… Tas nozīmē ne vien to, ka Sandra būs uz skatuves kā aktrise, bet arī to, ka izrādē skanēs viņas pašas rakstītais teksts. Izaicinājums, kas liek pabīdīt robežas, – tā viņa pati to sauc.
Foto: Lauris Vīksne. Stils – Agija Vismane. Grims un matu sakārtojums – Kristīne Papša. Vide – Jaunais Rīgas teātris. Apģērbs un aksesuāri no veikala «Mango»
Sandra uz interviju atnāk, tērpusies visa melnā. Viena no retajām sievietēm, kura bez bailēm var tā ģērbies, jo melns viņu joprojām nepadara vecāku, toties labi izceļ skaistās acis. Varētu domāt, ka melnajā viņa slēpjas, taču tā nav. Patiesībā Sandra ir viens no godīgākajiem interviju varoņiem manā pieredzē. Nevis «šokējoši atklātajiem», bet tieši godīgajiem.
Aktrise, kurā trauslums apvienojies ar lielu iekšēju spēku, bērnišķīga sirsnība ar sūru dzīves rūdījumu un emocionāls smalkums ar melnu pašironiju. Viens traks kokteilis, es jums teikšu.
Autorizrāde – tas nozīmē, ka tu tajā esi ne vien aktrise, bet arī teksta autore. Tātad tā būs ļoti personīga izrāde.
Tā ir. Lai gan tā nebūs gluži dienasgrāmata, jo te ir dažādu tēlu iekšējie monologi, tomēr tajā ir mana pasaules izjūta. Izrādes iecere dzima lēnām, un viss sākās vēl pavasarī. Es nokļuvu slimnīcā, tur, kā jau parasti, ir laiks padomāt, un sapratu, cik ļoti esmu pati sevi nodzinusi… Atcerējos reiz dzirdēto salīdzinājumu, ka mēs savu ķermeni, kas būtībā ir smalks luksusa auto, pamanāmies triekt pa dubļiem un bedrēm, turklāt ar pilnu jaudu, – nodzenam un tad brīnāmies, ka tas nevar iziet tehnisko apskati.
Aizvien biežāk aizdomājos par to, kāda īsti jēga ir tam, ko daru. Un kam tas ir vajadzīgs?
Nu, visi tie lielie jautājumi… Galvenais jautājums: vai es pati vēl no tā visa gūstu prieku? Un tieši tad pēkšņi es saņēmu sadarbības piedāvājumu no Olas – turklāt ar vilinošu brīvības devu, jo pati varēju izvēlēties formātu. Uzreiz teicu, ka dzejas izrāde nav man, – neesmu tā aktrise, kas varētu iznākt un deklamēt dzeju. Bet arī nevarēju iedomāties, kur lai meklēju materiālu, ko iestudēt, – kur nu ir tas brīnumainais teksts, kas būs vienā frekvencē ar tieši manām izjūtām. Tā nonācu līdz domai, ka varbūt jāraksta pašai? Protams, drosmīgai un visai ambiciozai domai…
Jums, Jaunā Rīgas teātra aktieriem, tas gan nav nekas jauns. Bieži vien esat bijuši izrāžu līdzautori.
Tā gan ir, šajā ziņā mēs esam skoloti. Tas man arī ļāva nenobīties. Jo šis tomēr ir izaicinājums, kas liek pabīdīt savas robežas, iziet no ierastās komforta zonas. Un, lai gan vispār esmu ļoti paškritiska, šoreiz nebija bail zaudēt rutinēto, garlaicīgo sajūtu jauna izaicinājuma priekšā. Šī izrāde ir par mani un par mums šajā laikā.
Es viendien pieturā redzēju puisi, tā ap gadiem sešpadsmit. Viņš raudāja. Kas to zina, kāpēc, varbūt kādi mīlas pārdzīvojumi, varbūt vēl kas… Patiesībā vēl pusaugu puika un, zini, sēž un raud tādām lielām asarām. Pat nevar saprast, kā reaģēt, – viena sveša tante ies klāt un taujās: kas tad tev, puisīt, noticis? Man tā tas iesita… Es vēl tagad redzu, kā viņš tur raud.
