Viņa ādas saldi rūgtais ādas aromāts, fūre un elektrošoks

Dzirkstošie stāsti
Dace Bērtiņa
10. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
«Nepiemērotāku vietu pēdējai tikšanās reizei izvēlēties nebūtu iespējams,» domāju, spiežot pie lūpām silto kapučīno karotīti. Jaunatvērtās kūkotavas mīlīgais interjers, krāsaino kūku kalni, silto kruasānu un putojošās kafijas aromāts pēkšņi likās kā izsmiekls. Kā klauns, kurš izklaides parkā, skaļi blējot, izlec tev priekšā un mutē bāž sintētisku konču, kamēr tu aiz izmisuma un vientulības varētu kaukt. 

Visā mūsu pazīšanās laikā viņš kavējās pirmo reizi. Biju pārliecināta, ka tīšām. Saulesbrilles te uzliku, te atkal noņēmu, stumdīju tasi tālāk no sevis un pēc brīža atkal vilku klāt. Jauniņās oficiantes šķita kā mazas dejojošas cirka meitenītes, kas paklanās vietā un nevietā. Noskurinājos. Šajā brīdī viņš vēra durvis. Tūdaļ ievilku plaušās gaisu, dziļi elpoju vēl labu brīdi pēc tam, kad viņš jau bija apsēdies man pretim.

Nekā. Tukšums. Klusi vaidot, izira mana pēdējā cerība. 

«Es taču zinu, ka raudi,» viņš teica ar muļķīgu sejas izteiksmi, kad bijām sēdējuši jau labu laiciņu. «Nē? Nu tad noņem tās melnās saulenes. Lūdzu! Un netaisi drāmu… Nekas nav beidzies, mēs varam visu turpināt,» viņš runāja ar mani kā bērnu. Tālāko dzirdēju, it kā gulētu zem ūdens. Viņš runāja ilgi un daudz. Jutu, ka briesmīgi svīstu, taču nejaudāju pakustēties, lai novilktu jaku.

•••
Allaž par savu spēcīgāko instrumentu esmu uzskatījusi ožu. Tā ir mans baudas avots un intuīcijas galvenais ierocis. Reizumis, kad vēlos ko raksturot, stāstu par tā smaržu. Ikkatru lietu man vajag pasmaržot, un nekad neiegādājos to, ko iepriekš nevaru pārbaudīt, – apģērba gabalu veikalā, diļļu pušķīti tirgū… Vienmēr klusiņām apostu arī restorāna ēdienu, un tas nereti manus pavadoņus dzen milzīgā kaunā – viņi aši pārlaiž skatienu apkārt un norimst, pārliecinājušies, ka neviens tomēr neko nav manījis. Es zinu, kā smaržo kolēģi, mamma un tētis, manas draudzenes, nemaz nerunājot par Dolce&Gabbana, Lanvin un Chanel. Reizēm gan domāju – varbūt tas, ko jūtu, nemaz nav smarža. Iespējams, tas vienkārši ir tāds neparastāks intuīcijas veids.

Lai nu kā, arī viņu pirms pusgada satiku tieši smaržas dēļ. Allaž esmu mazliet smīkņājusi par maza auguma vīriešiem lielās mašīnās. Kārtējais Napoleons, nodomāju arī todien, sastopot viņa tikko jaušamo smaidu pie sporta kluba. Pēc pāris dienām nejauši satikāmies pie sporta kluba bāra, kur sarkanu seju un ar pirts tvaikos izmirkušiem matiem lēnītēm sūcu svaigi spiestu sulu. 

Piemetusies uz augstā beņķa, pēkšņi gaisā sajutu kaut ko, kas nepārprotami iedarbojās uz manu vestibulāro aparātu. Izklausās dzīvnieciski? Taču, ziniet, ar mani tā nepavisam negadās bieži.

Patiesībā šī bija pirmā reize, kad vīrieša smarža pa smadzenēm iedod tā, ka… Sasodīts! Kā gan līdz šim esmu spējusi bez tās dzīvot!

Samīlējos kā pusaudze. Viņš bija desmit gadus vecāks un, protams, precējies. Naktīs, kuras nepavadījām kopā, gulēju ar seju spilvenā, kaucu aiz ilgām un rakstīju pārdrošas īsziņas. Labi zināju, ka skrienu kā tauriņš uz uguni. Tomēr arī tagad, kad viss beidzies, varu teikt, ka tā nebija koķetēšana ar šīm izjūtām. Lai arī tās bija ļoti mulsinošas, es netīksminājos un nevienam arī nestāstīju par tām. 

Kad mēnesi bijām slapstījušies pa viņa ārzemju partneru tukšajiem dzīvokļiem, viņš aizgāja no mājām un ievācās vienā no tiem. To vakaru nosvinējām ar divām pudelēm vīna, un beidzot saņēmos atzīties savā degunīpatnībā. Viņš smējās un izskatījās gan apmulsis, gan glaimots.
Vasaru pavadīju īstā paradīzē. Pāris nedēļu vāļājāmies Krētas pludmalēs, stāstīju, kā smaržo Grieķijas smiltis (uz palodzes saulē sasilis vēstuļpapīrs), kā viņš tajās guļot (tukša turza, kurā tikko vēl bija cukurotas mandeles), kāda smarža piemīt vieglajam grieķu vīnam, ko vakaros, sēžot uz krāsainām puķēm apauguša balkona, devām viens otram no mutes mutē. Mīlējoties viņš reizēm aizspieda man degunu: «Un kā ir tagad?»

Fakts, ka manu ožas nozīmi viņš uzskatīja drīzāk par interesantu sievietes kaprīzi vai iedomu, mani nesatrauca. Pilnīgi pietika ar viņa saldi rūgto ādas aromātu, drusku pēc piena smaržojošajiem matiem un pēc ābolu sēkliņām smaržojošajiem palagiem agri no rīta. 

Kad atgriezāmies mājās un kopā pavadījām tikai naktis, ilgas viņa prombūtnē manī plosījās kā zvērēns. Taču, tiklīdz vakarā pēc darba atkal sajutu viņa rokas un smaržu, norimu kā bērns pie pupa.

«Ar tevi ir viegli. Tāds miers! Jo tu maz runā,» viņš mēdza teikt. 

«Klusēšana nozīmē, ka man ir labi,» vienmēr atbildēju. 

Togad jūnijs nebija no karstajiem, taču mēs tik un tā bieži uzmeklējām visvientuļāko pludmali un vienkārši gulšņājām. Vēsākās dienās, satinušies dvieļos, sēdējām viens otram pretim kā zvirbuļi. 

«Man šķiet, es bez tevis vairs negribu…»

«Re, skaties, kādi jocīgi putniņi virs ūdens!»

«Kur ēdīsim vakariņas?»

«Nāc, pamīlē manas krūtis.»

•••
Viņam bija neliela auguma vīrietim netipiski skaistas rokas, ar kurām viņš darbojās, teikšu tā, ārkārtīgi prasmīgi. Vienudien pludmalē tupējām vilcieniņā – es vardes pozā sēdēju uz dvieļa un mielojos ar meloni. Viņš sēdus aiz manis, ar vienu roku iebraucis manos matos, ar mēli bužināja auss ļipiņu, bet otru virpuļoja pa vēderu. Jo alkaināk ēdu meloni un gurnus ciešāk piespiedu zemei, jo viņa rokas kļuva maigākas un lēnākas.

Pamanīju kāpās pārīti riteņbraucēju, kas mūs vēroja. Šķiet, viņš tos neredzēja. Doma, ka par vērotājiem zinu tika es, bija bezprātā skurbinoša. (Vispār esmu diezgan kautrīga un mīlēšanos atzīstu tikai starp diviem – vīrieti un sievieti. Nekāda viendzimuma seksa, nekādu lūriķu vai ekshibicionisma! Taču šis vīrietis patiešām uz mani iedarbojās kaut kā īpaši…) Ļāvu viņam atraisīt šņorīti uz mana gurna… 

Kad prasmīgo roku paraugdemonstrējums bija galā, bezgalīgi kautrējos (laikam visvairāk pati no sevis), tomēr jutos laimīga kā vēl nekad. Tie abi uzkāpa uz riteņiem un klusītēm aizlavījās. 

Mājās braucot, viņš smaidīja: «Tu taču viņus redzēji, vai ne?»

Skrēja nedēļas, tomēr es joprojām viņa priekšā mulsu. Galvā šķīda dzirksteles un dedzināja man vaigus. Vienvakar, sēžot mūsu iemīļotākajā krodziņā, teicu: «Zini, man nepatīk, ka tu vienmēr apēd visu maizīti.» Viņam piemita nelāgs ieradums – gaidot ēdienu, viņš cītīgi mielojās ar atnesto maizi. Lauza to gabaliņos, glīti apsmērēja ar sviestu un pirmo riku vienmēr pasniedza man. Taču pēc tam par mani aizmirsa un pļāpādams iztukšoja vai visu groziņu.

Košļādams maizi un smērēdams jau nākamo, viņš tikai gurdi noteica: «Gribētos zināt, kā garšo tavs piens.»

«Kā, lūdzu?»

«Piens no tavas krūts…» 

Saruna par maizīti bija galā.

No tās dienas mīlējoties vairs neizsargājāmies. Un arī nekad pie šīs tēmas neatgriezāmies.

Visu mūžu man bijušas pārspīlētas bailes no fūrēm. Bērnību pavadīju mazpilsētā, un nereti, kamēr vecāki darbā, kopā ar pāris gadu vecāko brāli devāmies apciemot piecus kilometrus attālāk dzīvojošo omu (lai kurā dienas laikā ierastos, viņa allažiņ cienāja ar ogu ķīseli un siltām plātsmaizēm). Vienmēr, kad, ejot pa šoseju, manījām tuvojoties smago, lēcām grāvī un slēpāmies. Brālim droši vien tās bija fantāzijas par kara ienaidnieku tuvošanos, bet man – īstas, patiesas bērna bailes.

Reizēm vairāk laika pavadījām grāvjos nekā ejot, tāpēc pie omas nonācām vien vēlā pēcpusdienā un par atpakaļceļu kājām vairs nebija, ko domāt. Kad, pīrāgus noēdušies, taisījāmies mājup, omas vīrs Aldonkulis, klusi purpinādams, darbināja savu oranžo motociklu, lai mazos bēgļus vestu mājās.

«Slēpties!» nokliedzās brālis ikreiz, kad tuvojās kāds lielāks auto, un mēs žigli bāzām galvas zem blakusvāģa pārsega… 

Arī tad, kad savos divdesmit piecos kārtoju autovadītāja tiesības, pirmo reizi eksāmenā izkritu tieši fūres dēļ. Sabijos, kad tā izdomāja mani apdzīt, un uztraukumā sajaucu zīmi Stop! ar Dodiet ceļu!

Reizēm iedomājos, vai patiesībā beigu sākums nebija diena, kad notika nelaime. Sestdienas rīts augusta beigām bija neparasti karsts un iesākās gandrīz kā parasti – ar lēnu seksu pie plaši atvērta loga, kopēju dušu un smiekliem pieskandētu kāpņu telpu, joņojot lejā uz mašīnu. «Davai, braucam uz Tallinu! Paēdīsim pa ceļam!»

Kad vēru vaļā mašīnas durvis, viņš negaidot man pieplaka un cieši, cieši ieskatījās acīs. Iespējams, tas bija viens no patiesākajiem mūsu kopābūšanas mirkļiem.

Viņš brauca ātrāk nekā parasti. Bija pacilātā noskaņojumā un ik pa brīdim noglāstīja manu vaigu. Es baroju viņu ar sviestmaizi un skaļi dziedāju līdzi radio.

Gājām garām fūrei, taču tā nesamazināja ātrumu, lai mūs palaistu, turklāt pretimbraucošais Audi pa šauro ceļu nesās, kā vēlāk noskaidrojās, ar 130 kilometriem stundā. Nācās strauji bremzēt, atsitāmies pret fūres pakaļgalu, dzirdēju viņa lamas un savu kliedzienu. 

Pamodos slimnīcā. Nespēju lāgā atvērt acis, vien dzirdēju sievietes balsi: «Viņa mostas, esiet mierīgs.» Mans mīļais apskādētu seju krīta baltumā sēdēja uz gultas un lūkojās manī ar labradora skatienu. Sajutu smaku, briesmīgāko, ko jebkad esmu jutusi. Pārliecos pāri gultai un vēmu. Dīvaini, bet nekas nesāpēja. 

«Manu zirneklīt,» viņš čukstēja (retu reizi viņš mani tā sauca, jo uzskatīja, ka man ir neproporcionāli garas rokas un kājas). «Ar mani viss kārtībā, būšu tev blakus. Saki, darīšu visu, ko vēlies.»

«Vai tad ar mani ir tik traki?» mēģināju smaidīt.

«Daži viegli lūzumi, žoklis pamežģīts, sasitumi,» komentēja māsiņa.

«Ak Dievs! Kā es izskatos?»

«Pagaidi, paliksim divatā, tad pastāstīšu, kā izskaties,» viņš mēģināja jokot un, pabāzis roku zem smagās segas, saņēma manu roku.

Viņš nāca katru dienu. Apgūlās blakus un, piespiedis lūpas manai pierei, klusēja. 

«Tu neesi vainīgs. Nepārdzīvo taču tik ļoti. Tas man nepalīdz.»

«Nezinu, kā lai dzīvoju tālāk…»

Gāja dienas, es atguvos, sāku jau staigāt, taču viņš kļuva arvien nomāktāks. 

«Netieku laukā no tā murga. Saproti? Mierā neliek doma, ka varēju tevi zaudēt. Ka tu varēji būt stāvoklī… Man ir grūti. Man ir ļoti grūti. Es gribu prom. Piedod, bet es tiešām gribu prom.» Es mīlēju viņu. Pievilku sev cieši klāt un līdz sāpēm ieelpoju viņa smaržu. Mani rīt izrakstīs. Viņš teicās aizvest mani mājās. Pēc tam esot jādodas uz jaunās franšīzes atvēršanu Oslo. 

•••
Togad vasara bija pabīdījusies mēnesi uz priekšu. Pa īstam iesākās tikai jūlijā, taču vēl septembra vidū dienas bija gluži karstas. Dienā, kad viņam bija jāatgriežas no Norvēģijas, sauļojos uz balkona, vērojot vecpilsētas torņus. Mīļotā prombūtni pārdzīvoju, uzturoties viņa dzīvoklī, taču, lai cik vientulīgi justos, ciemos nevienu, pat ne labāko draudzeni neaicināju. Bija bail pazaudēt, izjaukt dzīvokļa īpašo auru, tikai man vienai piederošo smaržu. Naktīs gulēju uz viņa spilvena un reiz pamostoties jutu, ka miegā smaidu. 

Bijām sarunājuši tikties uz ielas un doties pusdienās. 

«Mīļais!» metos ap kaklu, ieraugot viņa plato, balto smaidu. 

«Ilgojies?» viņš paijāja manus plecus.

Pieplaku ar muti siltajam kaklam un tūdaļ spēji atlēcu nost. Kā suns, kas dabūjis elektrošoku no sava mīļotā, dievinātā saimnieka. Instinktīvi atkāpos, kad viņš nedroši mēģināja tuvoties. Labu brīdi stāvējām un klusēdami lūkojāmies viens otrā. Līdz viņš, nervozi atglaužot matus, noteica: «Ragana…» ielēca mašīnā un strauji aizbrauca pie dzeltenās gaismas.

Es paliku stāvam ietves vidū. Biju pārliecināta, ka tas ir pārpratums, ka viņš tūdaļ atgriezīsies un varēsim izspēlēt dubli divi pēc pareizā scenārija. Gaidīju vismaz divdesmit minūtes.

Turpmākajās dienās telefons, kura numuru sen zināju no galvas, stāstīja, ka abonents nav sasniedzams. 

Taču es netrakoju, kā citkārt būtu darījusi. Biju nolēmusi mazliet nogaidīt. Gan padzīvos mājās, un pēc laiciņa atkal viss būs pa vecam! Viņš atkal smaržos kā senāk un, kad piktošos par niekiem, vilks manu galvu sev klāt un klusi bubinās: «Mieriņš, mieriņš…» 

Viņš nerādījās. Nedēļu, divas, trīs. Brīžiem cerēju, ka viņš ir Norvēģijā, tomēr arvien biežāk mani piemeklēja apskaidrības brīži. Sāku valkāt kurpes uz neiedomājami augstiem papēžiem, iepirkos kā bez prāta, pat nokrāsoju gaišākus matus. Finito la comedia! 

Es mīlēju viņu.

•••
«Vēl kafiju? Tikko no virtuves atnesa siltu ogu plātsmaizi. Nevēlaties gabaliņu?» cirka meitene jautāja, kad bijām sēdējuši jau labu stundu.

Sev pretim redzēju novecot sākušu, nogurušu vīrieti, kurš nervozi kustināja rokas un runāja bez mitas.

«Es biju apstulbis. Mocīja vainas izjūta par avāriju, ilgas pēc tevis smacēja nost. Biju šausmīgi nobijies par to, kas būs tālāk. Man bija fiziski grūti, visu to laiku, kamēr nācu pie tevis uz slimnīcu, ārprātīgi sāpēja galva. Un pārgāja tikai vakarā, kad ierados Oslo. It kā visas iepriekšējās dienas būtu dzīvojis ar smagu spaini galvā… Es kārtīgi piedzēros kopā ar somiem. Mīļā, ja tu redzētu, kā es dejoju uz bāra galda.» Viņš mēģināja izvilināt manu smaidu.

Zem tumšajām brillēm manas acis šaudījās kā vājprātīgas.

Ļoti, ļoti gribējās skriet prom, bet biju sastingusi kā jauna kaķenīte rūdīta runča priekšā. Kā sapnī, kad jābēg, taču saproti, ka tev nav kāju. 

«Pēc divām nedēļām atkal jādodas uz Oslo. Gribi? Rīt pat atlaidīšu viņu. Parasts skuķis, firmai nebūs nekāds zaudējums. Viņa noteikti nav tāda, ar kuru gribētos to atkārtot. Ja tu viņu redzētu, tu nesaprastu…»

«Tieši tas mani visvairāk biedē,» teicu tikai tāpēc, lai pārtrauktu ieilgušo klusēšanu. Patiesībā bija vienalga – saprastu, nesaprastu, piedotu, nepiedotu. Kāda tam vairs nozīme! Biju pārliecināta, ka tā – saldi rūgtā, reibinošā, mierinošā un lepnas Oslo viesnīcas palagos pazaudētā – neatgriezīsies.  

«Klau, ņem atvaļinājumu, brauc man līdzi.»

Pielēcu kājās un devos prom. Gāza lietus. Iela smaržoja pēc atvasaras un runčiem.
 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs