Aktieris un mūziķis Nauris Brikmanis: Ir jāmīl sevi. Vienalga, kāds tu būtu. Ja sevi mīlēsi, kļūsi skaistāks

Aktieri
Zane Piļka-Karaļeviča
3. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: KASPARS KRAFTS (F64)
Decembrī uz kinoekrāniem iznāca režisora Māra Martinsona romantiskā komēdija Jaungada taksometrs 2. Vienu no galvenajām lomām tajā atveido Nauris Brikmanis.

– Filmā tu spēlē dziedātāja Laura Reinika atveidotā Andreja kaimiņu policijas inspektoru Jēkabu Garšiņu. Tu dzīvē gribētu tādu kaimiņu kā Lauris?

– Nebūtu nekāda vaina. Vienīgi, cik zinu, Lauris daudz ceļo, arī es bieži neesmu mājās, tāpēc mēs tāpat nesatiktos.

– Vai Lauris nav greizsirdīgs, ka filmas ievaddziesma uzticēta tavai grupai Dziļi violets, nevis Laurim, kā tas bija filmas pirmajā daļā?

– Tā bija režisora Māra Martinsona ideja, ka katrai filmai ir jauna dvesma, cita dziesma, citi izpildītāji, tāpēc domāju, ka Laurim nav nekādu problēmu attiecībā par filmas muzikālo noformējumu.

– Filmā tu esi iesaistīts attiecību trijstūrī. Vai reālajā dzīvē tev ir bijis sekss trijatā?

– Nē, nav bijis. Tā bija mana pirmā pieredze.

– Ja tev vajadzētu uzstāties skolā ar referātu par sadomazohisma tēmu, kā tu skolniekiem populārā valodā paskaidrotu – kas tas tāds ir?

– Neesmu baigais speciālists tajā visā, taču domāju, ka jaunus cilvēkus šī tēma maz uztrauc, jo viņi ar sadomazohismu nenodarbojas. Tas vairāk interesē pārus, kas attiecībās jau ir vairāk nekā desmit gadu un grib uzsist dzirksteli. Tad viņi meklē kādus jaunus veidus, īpaši jau seksuālajā dzīvē.

– Lai reālistiskāk uzfilmētu, jūs esat konsultējušies ar sekšopa pārdevējām.

– Jā, taču tās konsultācijas man nebija vajadzīgas, jo filmā es neiesaistos seksuālajās spēlītēs – vienkārši skatos pa logu, kā viņas to dara. Padomi bija vajadzīgi Annai Lieckalniņai un Mārai Slejai.

– Kuras filmā izmantotās seksa rotaļlietas drīkstēji paturēt?

– Man uzdāvināja dažādas rotaļlietas, bet vienu no tām es tiešām nekad neizmantošu – tā bumbiņa mutē. Tas nav man! Vēl man uzdāvināja daudz dažādu lubrikantu, dāvanu kartes un vienu mazu dildo.

– Baumo, ka tava filmas partnere Anna Lieckalniņa bijusi tevī ieķērusies?

– Reāli? Dzīvē? Es to dzirdu pirmo reizi. Visdrīzāk viņai simpatizēju kā personība. Ja tā ir – tas man ir ļoti glaimojoši. Bija superīgi ar viņu kopā strādāt.

– Nez vai viņai kā teoloģei piedien filmēties tik pikantās ainās?

– Nezinu gan, bet viņai sanāca ļoti labi.

– Kādas skaistuma kūres pirms filmēšanās veici?

– Nekādas! Nulle. Un arī grimu izmantoju ļoti maz, lai kamerā to nevarētu redzēt. Filmā man vajadzēja būt kailam, taču diemžēl uz filmēšanas laiku man nesanāca nomest svaru. Taču to paveicu uz pirmizrādi.

– Kāds bijis tavs lielākais svars?

– 96 kilogrami un daži grami. Bet tagad sveru 91 kilogramu un ar to ļoti lepojos. Vēl vajadzētu nomest kādus divus trīs, tad es būtu perfekts.

– Cik tu būtu ar mieru maksāt par odu, kurš sūc taukus, nevis asinis?

– Uj, diezgan daudz. Ja viņš man atsūktu taukus regulāri, es viņam maksātu mēnešalgu. Maksātu viņam aploksnē vismaz 500 eiro mēnesī.

– Kā var mierīgi gulēt, kad zini, ka ledusskapī salst ēdiens?

– Nevar! Pirms man veselības problēmu dēļ bija jābeidz ēst, es nemitīgi našķojos. Man bija paradums – visa ģimene jau aizmigusi, bet es vēl augšā, un vienā brīdī man sagribas ēst. Tad es – cip, cip, cip – nokāpju lejā pa kāpnēm un pa taisno uz ledusskapi.

– Kura ķermeņa daļa tevī ir visskaistākā?

– Mana sieva saka, ka tā ir mugura un dibens. Un kājas. Jā, un arī rokas.

– Vienu vārdu sakot, tevī skaists ir pilnīgi viss!

– Jā! Ir jāmīl sevi. Vienalga, kāds tu būtu. Ja sevi mīlēsi, kļūsi skaistāks. Notici sev, un dzīve tev palīdzēs.

– Kurš bijis tavs ekstrēmākais brauciens ar taksi?

– Oi, tādi bija ļoti daudzi. Taču pastāstīšu par spilgtākajiem diviem gadījumiem. Viens notika tepat Latvijā, otrs – Bangkokā. Latvijā es dzīvoju ārpus Rīgas, līdz mājām man jābrauc kādas 40 minūtes ar taksi. Un man bijušas divas reizes, kad taksists pie stūres ir aizmidzis. Tu tikai redzi, kā mašīna sāk braukt nost no ceļa. Un es latviešu pieklājībā, nevis dusmīgi saku: «Es atvainojos, kas te tagad notiek?», bet vienkārši ieklepojos. Man ir bijis, ka, braucot ar taksometru, mašīnas gultnis nenormāli auro – tādā troksnī, ka paralēli rakstu sievai: «Ceru, ka es nonākšu mājās!»

Zini, kad kaut kas tāds notiek, sākas vājprātīga panika – taksists mieg ciet, gultnis auro. Vājprāts!

Savukārt Bangkokā mēs bijām laikā, kad ķīnieši svin Jaungadu. Ķīniešu kvartālā notika vājprātīgs pasākums. No tā mēs uz viesnīcu atpakaļ braucām ar tuktuku. Tā vadītājs mūziku bija uzgriezis tik skaļi, ka, man kliedzot, sieva nedzirdēja, ko es viņai saku. Sievai no nenormālajiem basiem mati gaisā burtiski plīvoja. Turklāt vadītājs nesās pa ielām, pārkāpjot jebkādus noteikumus. Vienā brīdī aiz bailēm vienkārši sāku smieties un izbaudīt šo braucienu. Šoferītis, to redzot, kļuva vēl priecīgāks un mūziku uzgrieza skaļāk. Sievai jau sākās panika, bet nu neko – izdzīvojām. Viss kārtībā.

– Kāpēc cilvēki Vecgada vakarā ēd tā, it kā tas būtu pēdējo reizi viņu mūžā?

– Tā tiešām dara? Esmu iemācījies vakaros vairāk neēst. Redzi, darbs man bieži ir vēlu vakaros un naktīs, tur pasākumos vienmēr saklāti milzu galdi ar dažādiem garšīgiem ēdieniem. Ja tu to visu stūķē iekšā un vēl kusties – tā ir milzu slodze organismam. Tāpēc no ēdiena vakaros būtu jāatsakās. Arī Vecgada vakarā.

– Kāpēc mēs sagrieztus kartupeļus ar desu un gurķiem saucam par rasolu, bet krievi par olivjē?

– Jēzus, tā man ir pirmā dzirdēšana. Nav ne jausmas. Varbūt tāpēc, ka tas skan cēlāk?

– Cik ilgi siļķe var izdzīvot zem kažoka?

– Atkarībā, kāds kažoka biezums. Jo tas biezāks, jo siļķei ilgāks mūžs.

– Kad šovā Izklausies redzēts attēloji Merilinu Monro, mākslas vārdā noskuvi kājas un krūtis. Vai pēc tā spalvas atauga divreiz vairāk un biezākas?

– Teikšu godīgi, uz krūtīm spalvas saauga vairāk. Kājas man bijušas spalvainas. Vienmēr smejos, ka man apakšdaļa no tēva, bet augšdaļa no mātes. Jo augšdaļā man arī bārda diezgan vēlu sāka augt, un tagad tā neaug tā, kā es gribētu.

– Tu gribētu tādu kā krievu popam?

– (Smejas.) Nē, nē – tik garu nē. Vienkārši būtu labi, ja tā augtu uz sejas vienmērīgi, nevis te aug, te neaug.

– Tu bez ūsām un bārdas vispār neesi redzēts. Cik ilgi jau tev ir šāds stils?

– No 12. klases.

– Kāpēc? Lai būtu siltāk?

– Jā, jo man salst zods. Īstenībā man bērnībā ir taisīta operācija, man bija asins saindēšanās, tāpēc uz zoda ir rētas.

– Tās jau vīrieti daiļo!

– Jā, jā – tā ir. Tās nav iemesls, kāpēc staigāju ar bārdu. Man vienkārši patīk. Atceros, ka pirms daudziem gadiem mēs ar brālēnu uz kompja spēlējām NBA spēli. Un tur varēja izveidot basketbolista tēlu, kāds tu gribi izskatīties. Un mēs vienmēr ar brālēnu likām sev šīs bārdas. Nesen to atcerējos un nodomāju, cik smieklīgi, ka es tiešām tagad staigāju ar tādu bārdu, kādu jau no mazotnes biju sev iekodējis, ka tādu gribētu. Un mans brālēns sev lika tādu bārdu, kāda viņam ir tagad.

– Kādos brīžos tev nepatīk, ka esi Nauris Brikmanis?

– Tad, kad man ir bailes no kaut kā. Jo Nauris Brikmanis ir bailīgs. Piemēram, man ļoti bail lidot. Es to, protams, daru, bet tajā brīdī man ir tik bail, ka – zeme atveries! Vienmēr liekas, ka lidmašīna nokritīs. Bez alkohola vispār nevaru pārlidot pāri nevienai valstij.

– Ja tu pa dienu varētu pateikt tikai vienu vārdu, kurš tas būtu?

– Paldies! Mēs ģimenē ļoti daudz sakām paldies par visu, kas mums ir. Ir ļoti svarīgi to teikt.

– Vai uzskati sevi par apbrīnas vērtu?

Nē! Ko tad tas tagad nozīmē!? Ļoti provocējošs jautājums. Esmu apbrīnojams pats sev, meitai un ģimenei.

– Savulaik esi izplatījis kosmētiku. Kurš ir labākais pretgrumbu krēms vīriešiem?

– Es neizplatīju kosmētiku sejas ādai. Es izplatīju matu kosmētiku.

– Tad kurš ir labākais līdzeklis, lai mati augtu kuplāki?

– Nav tāda līdzekļa. Reklamē jau daudz ko, bet esmu dzirdējis, ka neviens no tiem nestrādā. Ko tik internetā nevar nopirkt – var aizpūst ciet tos caurumus vai veikt matu pārstādīšanu. Ja uz dibena ir pietiekami daudz spalvas, var tās pārstādīt uz galvas.

– Ko darīt, ja gribēji savai meitenei noslaucīt asaras, bet nejauši noslaucīji uzacis?

– Galvenais neko neteikt. Vajag sameklēt marķieri un, viņai nemanot, tās uzvilkt atpakaļ.

– Tu darbojies improvizācijas teātrī. Kā tu improvizē, kad policija tevi aptur par ātruma pārsniegšanu?

– Es mācos no mammas. Viņa ir kolosāla! Reiz mūs ar mammu, kura bija pie stūres, apturēja policija uz Siguldas šosejas virzienā uz Siguldu.

Policisti jautāja: «Uz kurieni tad mēs tā steidzamies?» Mamma, sašutusi atbildēja: «Kā, uz kurieni? Uz lidostu mēs steidzamies, kur tad vēl?  Mēs kavējam lidmašīnu!» Policists saka: «Bet lidosta taču ir uz otru pusi, kur jūs vispār braucat?»

Mamma saka: «Es tūlīt metos riņķī! Lūdzu, mums jāsteidzas! Jūsu dēļ es vēl neaizlidošu!» Viņa runāja tādā stresā un pārliecībā, ka policists tik tiešām mūs palaida.

– Vai esi kādreiz bijis pretējā dzimuma tualetē?

– Protams! Jo tur ir labāk. Tur ir DAUDZ LABĀK! Un tīrāk. Tad, kad sieva man saka, lai aizvedu mūsu meitiņu uz tualeti, es saku – tici man, labāk to nedarīt, mēs traumēsim bērna psihi. Daudzi vīrieši, būsim godīgi, ir cūkas. Es nezinu, kas viņiem ar to dzimumlocekli notiek, ka nočurāts ir pilnīgi viss. Tas ir aptuveni tā, it kā vājprātīgā ugunsgrēkā ar šļūteni būtu stāvējis sadzēries pažarnieks.

– Vai vajadzētu piekrist plastiskajai operācijai pie ārsta, kura pieņemšanas telpā pieliktas Pikaso reprodukcijas?

– Protams! Uzreiz būtu skaidrs, ka viņš tāds izglītots cilvēks. Bet, ja tā burtiski skatās uz mākslu, vajadzētu ārstam uzreiz piekodināt – gribu seju ne tā kā gleznā! Man vairāk kaut ko no impresionisma.

– Ja tev piedāvātu uzrakstīt Jaungada runu prezidentam – par ko tā būtu?

– Par politiku ar mani labāk nevajag runāt, es uzreiz uzvelkos. Es nesaprotu, kā vispār tas, kas notiek, var notikt. Un tik ilgi.

– Kurš notikums pēdējās nedēļas laikā tevi ir iepriecinājis?

– Ka pieņemts likums – ar 2020. gadu vairs nebūs plastmasas dzeramo salmiņu, šķīvīšu, karotīšu, krūzīšu un citu plastmasas vienreizlietojamo priekšmetu. Par to man liels prieks, jo mēs ģimenē rūpīgi šķirojam atkritumus un uz veikalu ņemam līdzi savus maisiņus.

– Kādu karnevāla tērpu tev vecāki vilka uz Jaungada pasākumiem bērnudārzā?

– Par bērnudārzu neatceros, bet četru gadu vecumā es operetē, kur strādāja mana mamma, izrādē Pauks un šmauks atveidoju pelīti.

– Bērnībā tevi saukāja par Nauri Pauri vai Nauri Tauri?

– Nē, mani saukāja par Baltgalvīti, tas man ļoti nepatika. Tolaik spēlēju klarneti un orķestrī mani lielie visvairāk apcēla.

– Kā tu ģērbies, ja gribi iepatikties sievietēm?

– Solīdi. Jo sievietes man teikušas, ka nekas nav skaistāks par vīrieti kreklā un žaketē.

– Kā tu sauktu bizmārīti vīriešu dzimtē?

– Bizmāris. Mīlīgi varētu teikt – reiz dzīvoja Bizīte un Bizis.

– Kāpēc Dinamo Rīga visu laiku zaudē?

– Visu laiku jau ne! Es sekoju līdzi mūsu komandai, jo tur spēlē mans labākais draugs Miķelis Rēdlihs. Es jūtu līdzi viņu neveiksmēm un no sirds priecājos par veiksmēm. Puiši cenšas un ļoti vēlas uzvarēt, taču dažreiz kārtis neizkrīt tā, kā gribētos.

– Tu esi strādājis medus veikalā par pārdevēju. Kā iesmērēt pircējam sacukurojušos medus burku?

– Tas nav jāiesmērē? Sacukurojies medus jau nav slikts. Medus nekad nekļūst vecs. Ieliec jebko medū, un tas var stāvēt miljons gadu.

– Agrāk paciņā bija 12 prezervatīvi, bet tagad 10. Kāpēc tā?

– Neesmu tos izmantojis ļoti sen. Varbūt tāpēc, ka ļoti maz izmanto?

– Kas darbina Karlsona propelleru – baterijas, benzīns vai kas cits?

– Kūkas.

– Kāpēc miruša cilvēka pensijas uzkrājums paliek valstij, bet kredīts – radiniekiem?

(Dusmīgi sitot pa galdu.) Tas ir absurds! Par to es vispār negribu runāt. Neuzvelc mani! Tas ir vājprāts, īpaši, ja tuvs cilvēks aiziet bojā un viņš maksājis daudz nodokļos.

– Kā tev šķiet, vai Laimes lāča atvešana uz Latviju atrisinātu visas mūsu problēmas?

Pilnīgi visas. Galvenais, lai viņš ielien politikā.

– Vai esi gatavs vēlreiz pārdzīvot pubertātes vecumu?

– Nē. Atceros, ka maniem vecākiem vienmēr bijuši mulsinošie jautājumi. Piemēram, atceros, ka man bija kādi 14 gadi un tētis man vienu dienu pienāk klāt un saka: «Nu, kā tev ir? Tev spalvas aug?» Un es skatos uz rokām un atzīstu, ka bišķiņ jau aug. Tētis dusmīgi: «Nu, ne jau tur. Tur tev aug?» Tās bija tik neērtas situācijas, kuras negribētos atkārtoti piedzīvot. Lai gan es saprotu vecāku interesi.

– Ja 15 cm tauku slānis var apstādināt 9 mm kalibra lodi – tas nozīmē, ka es neesmu resna, bet apbruņota?

– Tas ir kolosāls fakts! Es beidzu savu diētu. Sākšu ar steigu apbruņoties.

– Kas notiks, ja lidostās Tax Free zonās aizliegs tirgot alkoholu?

Es tad vairs nekad nelidošu. Simtprocentīgi! Nav vispār variantu.

– Uz kuru pusi iet prom no atbildes?

– Pa kreisi. Tas ir visdrošākais virziens.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs