Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kalnos sastop čomu uz mūžu
«Pusotru nedēļu ilgā ciemošanās pie mammas Īrijā, kas latviešu iecienītajā valstī dzīvo jau 16 gadu, izvērtās par ļoti jaudīgu ceļojumu,» PDz atzīst Dailes teātra aktieris Kaspars Zāle. Vienā no populārākajām tūristu apskates vietām Īrijā – Svētā Patrika kalnā – Kasparam izdevies iegūt jaunu draugu. «Parasti esmu tas, kurš pirmais pieiet klāt ceļojot satiktiem cilvēkiem.
Vārds pa vārdam, un izveidojas ļoti interesantas sarunas. Kāpjot Svētā Patrika kalnā, pamanīju kādu vīru bez kājas. Viņam bija protēze, vīrs atbalstījās uz vienkārša spieķīša.
Citi lasa
Uzrunāju viņu, atklājot – esmu aktieris, kurš filmā ir atveidojis džeku bez kājas. Toreiz trenējos staigāt, atbalstoties uz vienas kājas un kruķiem, tādēļ zināju, cik patiesībā tas ir grūti. Uzzināju, ka manis satiktā vīra vārds ir Pols un viņš ir no Ziemeļīrijas. Vīrs bija ļoti atvērts un pozitīvs cilvēks, ar kuru kalna virsotnē kopā piesēdām un papļāpājām. Viņš noņēma savu kājas protēzi un iedeva to man, lai varētu ar to nofotografēties. Pols pret savu protēzi izturējās ar humoru. Viņā nebija ne kripatiņas ciešanu un sevis žēlošanas, drīzāk milzīga dzīves mīlestība.
No viņa staroja apbrīnojams dzīvesprieks. Pols gan neatklāja, kā pazaudējis kāju, taču rādīja man bildes no vairākiem ekstrēmiem piedzīvojumiem, kuros ir drosmīgi piedalījies.
Piemēram, braucienā ar velosipēdu pa kalniem. Vienā bildē viņš savu protēzi bija iekāris kokā, citā – nostājies ar to stāvas klints pašā malā. Ar savu iekšējo spēku viņš mani patiesībā ļoti iedvesmoja.
Tagad šķiet – ja tev ir abas kājas un rokas, tad par ko gan tu savā dzīvē vispār čīksti? Atrodi tajā skaisto un priecājies par to! Arī katrā kataklizmā var atrast ko skaistu,» ir pārliecināts Kaspars. «Apmainījāmies ar Polu kontaktiem, un atvadoties viņš man teica – tagad abi esam čomi uz mūžu,» smaidot atminas Kaspars.
Iedvesmu smeļas cietumos
Aktieris neslēpj, ka Svētā Patrika kalnā bijis jau trešo reizi mūžā. Īriem esot ticējums – to, kurš šajā vietā viesojas trīs reizes, sagaida kas ļoti labs. «Salīdzinājumā ar kāpšanu Alpos, kuros arī esmu bijis, šis ir daudz vienkāršāks maršruts. Tas vairāk līdzinās ilgstošai pastaigai pa kalnu taku. Mans kāpšanas temps ir diezgan ātrs, tādēļ kalna 764 metru augsto virsotni sasniedzu pusotras stundas laikā. Visgrūtākais posms ir pašā spicē, kuru veido stāva un akmeņaina nogāze. Kalna galā atrodas kapela, kura šoreiz bija slēgta. Mans mērķis gan nebija tajā paviesoties.»
«Kāpšana kalnos man vairāk ir kā iekšēja meditācija,» atzīst Kaspars.
Īrijā viņš bijis vairākos kalnos un vienā no tiem arī ļāvies mākslinieciskai izpausmei – iemūžinot sevi kailfoto. «Šī bija pirmā reize, kurā uztaisīju vairākus aktus ārpus Latvijas robežām. Biju šajā kalnā vienīgais cilvēks, uzliku telefona fotokamerai taimeri, atradu akmeni, pret kuru ierīci atbalstīt, un uztaisīju pāris fotogrāfiju. Tā patiesībā bija ļoti brīva sajūta – vienam atrasties kalnos kailam.
Meditatīvs stāvoklis, kas savā ziņā ir iziešana ārpus sabiedrības rāmjiem. Tā bija ne tikai fiziska, bet arī garīga atkailināšanās. Es nometu drēbes un nostājos kails pret visu pasauli – tas garīgā ziņā ir ļoti atbrīvots stāvoklis. Aktieri patiesībā uz teātra skatuves to dara ik vakaru. Es to saucu par pētniecisku izziņas procesu,» paskaidro Kaspars.
Sevis iemūžināšana šādos aktos viņam jau vairākus gadus ir radoša izpausmes forma. «Šobrīd interesējos par cilvēka dzīves ciklu – kur tas sākas un kur beidzas. Man ir plāns nākotnē veidot izrādi – par sistēmu, kurā eksistē cilvēks. Šā iemesla dēļ jau esmu viesojies vairākos cietumos un aprunājies ar cilvēkiem tur – aiz restēm. Arī šis ceļojums man lika aizdomāties par to, kādās sistēmās eksistē cilvēki. Sākot ar Īrijas pirmatnējiem iedzīvotājiem, kas, mitinoties alās, saprata – apvienojoties kopā, dzīvot it daudz vieglāk.
Un beidzot ar mūsdienu moderno sabiedrību, kurā šobrīd daudziem to, kā dzīvot ir pareizi, diktē influenceri. Mēs ieliekam sevi rāmjos, kuros paši sevi iznīcinām. Informācijas pārsātinātības dēļ daudzi apjūk un zaudē identitāti. Cilvēki sadeg, tādēļ arī patlaban daudziem tiek atklātas dažādas slimības. Mēs baidāmies palikt vieni, nespējam būt paši ar savām domām. Kilometriem gara klīšana vienam, kā to daru es, daudziem šķiet ārprāts,» nosmej Kaspars.
Nežēlīga slepkavība viesnīcā
«Patiesībā tas bija ļoti mistisks ceļojums,» spriež Kaspars, kurš uz savas ādas izbaudījis arī dramatiska sižeta filmas cienīgus notikumus. «Mans ceļojums sākās ar ierašanos Dublinā, kur jau iepriekš biju uz vienu nakti rezervējis sev viesnīcu. Aizejot līdz viesnīcai, konstatēju, ka tā ir slēgta. Policists man sacīja, ka šobrīd tajā iekļūt nav iespējams – lai mēģinot nākt pēc divām stundām.
Iegāju kādā kafejnīcā, pēc noteiktā laika atkal biju klāt. Taču man atkal priekšā nostājās policists. Viņš bilda, ka joprojām nelaidīs mani iekšā. Saprotot, ka viesnīcā, visticamāk, netikšu, sēdos autobusā un mēroju četru stundu ilgo ceļu līdz savai mammai.
Jau pie viņas no vietējām ziņām sapratu – viesnīcā, kurā mēģināju iekļūt, ar naža dūrienu bija nogalināta kāda latviešu sieviete.
Slepkavību esot paveicis kāds vīrietis no Latvijas. Dīvainākais, ka pirms došanās uz Īriju vēl jokoju – nakšņojot Dublinā, naktīs pa ielām man labāk vienam apkārt nevajadzētu blandīties, jo ik pa brīdim izskan ziņa par kādu slepkavību,» stāsta Kaspars.
Kā vēlāk vēstīja ziņu portāls Baltic-Ireland, 26. jūnija rīta Dublinā zvērīgi tikusi nogalināta 34 gadus veca latviešu sieviete, triju bērnu māmiņa, kas ar ģimeni dzīvojusi Blesingtonā. Asiņainais incidents noticis Dublinas studentu kopmītnē, kas atrodas pilsētas centrā. Uzbrucējs sievieti vairākkārt sadūris, un no gūtajām traumām viņa slimnīcā mirusi. Slepkavībā tiek vainots 22 gadus vecs vīrietis no Latvijas, kurš tajā pašā dienā esot aizturēts netālu no nozieguma vietas.
