Tīna Šipkēvica: Būt Šipsi māsai nav slikti, bet gribas arī savu muguru iztaisnot

Aiva: Tu pie savas mūzikas esi nonākusi pati pa saviem celiņiem un pat īsti neesi mācījusies mūzikas skolā?

Tīna: Noteikti sava nozīme ir tam, ka man ir muzikāla ģimene. Bet tāda degsme pēc mūzikas man nāca pašai no sevis, jau bērnībā skāros klāt visādiem mūzikas instrumentiem un meklēju skaņas. Pirmās bija klavieres – četru gadu vecumā es atklāju, ka pēc dzirdes ar vienu pirkstu varu nospēlēt Kur tu teci, gailīti. Man tas skanēja galvā, piegāju un nospēlēju. Tad es sāku plinkšķināt tās klavieres. Gribēju iet mūzikas skolā, bet mamma – viņa ir pabeigusi Mūzikas akadēmiju – man teica: «Tīna, es zinu, ko nozīmē mācīties mūziku. Sāc ar privātstundām un, ja tev ļoti patiks, stājies mūzikas skolā!» Divus gadus pamācījos privātstundās un sapratu, ka tas nav tas, ko es gribu.

Nonācu folkloras nometnē, aizrāvos un no 13 gadu vecuma dziedāju folkloras kopā Laiva. Tie bija pirmie soļi skatuves mākslā, jo iepriekš biju spēlējusi tikai sev un kādreiz svētkos ģimenei.

Citi lasa

Agnese Meiere

Attiecības

Latviete Inga par savu laulību Malaizijā: Dubultā dzīve vīriešiem šeit šķiet normāla

Aiva Kanepone

Kino

Juris Žagars: Milzīgā māja, ko gadiem esmu būvējis, palikusi tukša

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Četrpadsmit gadu vecumā sāka nākt apgaismība, ka vajag pamācīties arī to, kas nepatīk. Pirmkārt, tas audzina raksturu, otrkārt, citādi to tehniku un pamatlietas nemaz nevar iemācīties.

Biedrība Skaņu māja organizēja instrumentu spēles nometni Skrīveros, aizņēmos no brāļa vijoli un no janvāra līdz aprīlim braucu uz Skrīveriem spēlēt vijoli. Četrpadsmit gadu vecs bērniņš! Četrus mēnešus katru nedēļas nogali dzīvoju Skrīveros kojās un mācījos vijoli! Pēc tam gadu to mācījos Mediņa Mūzikas skolā, bet laika trūkuma dēļ pārtraucu.

– Zinu, ka tu spēlē astoņus instrumentus!

– Jā, tas sākās ar folkloras kopu – tur bija kokle, stabule, blokflauta, ukulele, un vijoles nometnē es vēl mazliet apguvu mandolīnu. Un ģitāra! To es sāku mācīties pie tēta. Biju aizgājusi pie tēta, kad viņš gulēja slims ar gripu – ar 40 grādu temperatūru. Liku viņam uz vēdera ģitāru un prasīju, lai rāda akordus. Nabaga cilvēks! Mana pirmā dziesma uz ģitāras bija Vecais zābaciņš. Ģitāra mani vienkārši parāva – kā es to 10 vai 11 gadu vecumā paņēmu rokās, tā joprojām neesmu nolikusi. Tas ir mans.

Piemēram, vienu vasaru izgāju mēbeļu restaurācijas kursus. Kāpēc? Man nav atbildes. Bet bija ļoti interesanti. Kaut ko savā istabā arī paplosījos.

Es vispār esmu darījusi pārsteidzošas lietas – ar domu, ka kādreiz noderēs. Un es ticu dzīves likumsakarībām un enerģijas nezūdamības likumam: ja es ieguldu savu enerģiju – vienalga, kurā virzienā –, tad tas nekur nepazudīs, viss vienā brīdī saslēgsies kopā. Man liekas, ka tā mēs sevi paplašinām. Tas ir iemesls, kāpēc es studēju antropoloģiju.

– Tu pati raksti mūziku. Kā tā pie tevis atnāk?

– Man ir bijusi tāda ļoti ambivalenta dzīve – gan mana racionālā puse, fizika un matemātika, gan vienmēr esmu bijusi ļoti mākslinieciska un spirituāli domājoša –, tāpēc zinu, ka pasaulē ir lietas, kas ir izskaidrojamas, un ir tādas, kas nav. Tām pieder iedvesma, mīlestība, cilvēku savstarpējā mijiedarbība – kāpēc vieni tevi pievelk, citi atgrūž; intuīcija, lietas, kuras grūti aprakstīt vārdos. Un lietas, kuras nevar izskaidrot, es ielieku tajā neparedzamajā kastītē, lai tās tur stāv, un necenšos tām līst klāt par tuvu. Arī iedvesma ir tajā kastītē. Līdz ar to necenšos to lieki bakstīt un stimulēt. Tā būtu sava veida krāpšanās – to censties darīt.

Es vispār uzskatu, ka cilvēks var pilnveidoties, tikai ļoti daudz darot – ne jau obligāti fiziski smagu darbu! Tas vēlāk rezultējas gan radošajā darbībā, gan prāta plašināšanā. Nekad neesmu bijusi tā, kura sēž mājās un blisina acis. Esmu ļoti emocionāls cilvēks, un dziesmas man parasti rodas, kad jūtos vai nu ekstremāli laimīga, vai ekstremāli nelaimīga. Vai kad ir kādas citas emocijas – šaubas, bailes.

– Tu mācījies Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā klasē ar fizikas novirzienu un paralēli spēlēji mūziku, bet izvēlējies studēt antropoloģiju. Kāpēc?

– Tajā gadā, kad beidzu vidusskolu, jutos kā pasaulē vienīgais cilvēks, kurš nezina, ko viņš grib darīt, un tas nav normāli, visi to jau sen izdomājuši, un ar mani kaut kas nav kārtībā!

Man, kas nekad nav sēdējusi bezdarbībā, tā doma, ka tagad varētu nedarīt neko vai ņemt brīvu gadu, izraisīja šermuļus.

Man liekas, lielāko stresu jauniešiem mūsdienās rada tas, ka izvēle ir tik plaša un var studēt jebkur.

Un ja vēl pat nezini nozari, kurā studēt!  Svarīgi ir no kaut kā sākt. Bet antropoloģija man ļoti iepatikās, jo tā ir plaša sfēra, kas apvieno gan filozofiskas un subjektīvas pārdomas, gan objektīvo un racionālo. Man ļoti patīk tā divējādība. 

– Tavā dzīvē ļoti īpašs cilvēks ir mamma. Ko viņa teica par antropoloģiju?

– Mammai šī doma patika. Mēs ar mammu esam kā labākie draugi, un es ļoti izbaudu šo laiku, kad vēl varu dzīvot ar viņu kopā, kamēr tas vēl nav nepieklājīgi – dzīvot pie mammas.  Par katru mazāko lietu, kas notiek manā dzīvē, uzreiz ir zvans mammai vai mamma zvana man. Mums vienmēr ir bijušas labas un tuvas attiecības. Tā ir milzīga laime – būt tik tuvām.

Vērojot savu draugu attiecības ar vecākiem, vēl vairāk spēju novērtēt to, ka mēs ar mammu varam sarunāties tiešām par visu, man ne par ko nav jākautrējas un nav bail runāt. Mēs kopā varam gan jokot, gan nopietni parunāt.

Es ļoti ceru, ka pati būšu tikpat laba mamma, kāda ir manējā.

– Stāstīji, kā tētis, slims būdams, tev mācīja ģitāru spēlēt, un es nodomāju: no tā var saprast, ka arī viņš tevi ļoti mīl.

– Jā, bet tas ir citādi. Kaut vai tāpēc, ka vecāki izšķīrās, kad man bija četri gadi, un pēdējos 15 dzīves gadus esmu dzīvojusi bez viņa, un esmu mazliet mainījusies šajā laikā. Ar tēti attiecības man nav sliktas – es viņu ļoti mīlu. Mēs kopā ik pa laikam ceļojam, un tas ir ļoti forši.

– Biju tavā koncertā galerijā Freska un redzēju, ka tava mamma sēž otrajā rindā, bet tētis kaut kur pavisam citur. Tu vēl biji ļoti maza, kad viņi šķīrās, – kā tu pieņēmi to, ka tavi vecāki vairs nav kopā?

– Patiesībā no tā, kam pati esmu gājusi cauri, saprotu, ka vecumam nav nozīmes. Protams, savā veidā ir vieglāk, kad esi mazāks un daudzas lietas notiek pirmo reizi dzīvē, un šie notikumi nomāc to haosu, kas tajā brīdī ir ģimenē. Bet iepriekš minētais enerģijas nezūdamības likums nosaka, ka tas viss nekur nepazūd.

Tā kā sāpe netiek izsāpēta tajā brīdī – četru gadu vecumā –, tas nāk pa porcijām ārā vēlāk, un vienmēr negaidītākajos brīžos.

Man tas pa īstam atgriezās kādos 12–13 gados. Tas ir iekšēji, un tas nekad nepazudīs, tā nav sāpe, kuru tu vari izsāpēt, un viss. Nav tā, ka tas joprojām būtu aktuāli – es visu dzīvi esmu dzīvojusi šķirtā ģimenē, un, godīgi sakot, pat nezinu, kā ir dzīvot nešķirtā. Pēdējos divpadsmit gadus esmu dzīvojusi kopā ar mammu un mammas draugu Aldi. Bet, lai cik labas ir manas attiecības ar Aldi, es viņu nekad sarunās neesmu saukusi par tēti. Ne jau tāpēc, ka viņš ir slikts vai mums ir kādi strīdi, bet katram cilvēkam dzīvē ir sava loma, un šīs lomas diemžēl nevar aizstāt.

Man ir tēta puses ģimene un mammas puses ģimene. Tas ir ļoti labi, bet grūtības sākas svētku laikā – Jāņos, Ziemassvētkos –, jo tad abas puses uzskata, ka ir pelnījušas manu klātbūtni. Ej nu izvēlies, kur tu iesi. Un tad ir spiediens. Tagad vairs nav tik traki, bet, kad biju maza, Ziemassvētku vakaru dažreiz pavadīju ceļā no vieniem pie otriem.

– Tev ir paveicies ar vecāko brāli, Jāni Šipkēvicu junioru. Jums ir līdzīgas intereses, mūzika…

– Man ar visu ģimeni ir paveicies – labi, viņi ir šķirti, bet visi ir forši cilvēki! Bet brālis man dvēseliski ir tuvākais. Interesanti, jo mums tomēr ir 18 gadu starpība – iedomājos, ka tad, kad es piedzimu viņš bija tāds kā es tagad… Mēs tā vairāk satuvinājāmies, kad man bija kādi 13 gadi, un tā ir neizskaidrojama tuvība, tas noteikti nav tikai tāpēc, ka mums ir vienas asinis un ļoti līdzīga seja.

Mēs vienmēr esam satikušies ģimenes pasākumos pie tēta, un, kad man bija desmit gadu, mēs kopā ar tēti bijām ģimenes ceļojumā Parīzē. Bet tā vairāk es viņam sāku uzticēties ar savām pasaulīgajām pārdomām pusaudzes vecumā.

Iespējams, tāpēc, ka viņš tīņa gados ir risinājis tās problēmas ar tiem pašiem cilvēkiem, ar kuriem es tajā laikā risināju. Jā, mums ir kopīga interese par mūziku, bet pirmām kārtām ir tā uzticēšanās garoziņa. Forši, ka viņš atrada laiku tādam sīcītim kā man. Tagad ir vieglāk uzturēt kontaktu, jo man pašai ir autovadītājas tiesības un es varu pie viņa aizbraukt pati, nevis tikai tad, kad mani var kāds aizvest vai kad mikriņš iet.

– Tagad tev ir jaunākais brālis Olivers, ar kuru pēc kāda laika var veidoties līdzīgas attiecības.

– Pagaidām grūti spriest, viņš vēl pārāk mazs. Bet man vispār patīk mazi bērni – tagad mums ģimenē ir arī mazais brāļa bērniņš!

– Tev ļoti svarīgi cilvēki bijuši arī vecmāmiņa un vectētiņš?

– Vecmāmiņa no mammas puses man ir viens no tuvākajiem cilvēkiem. Bieži vien, kad sirsniņu nomāc kāda melanholiska rakstura lieta, es zinu, ka cilvēks, kuram varu zvanīt un to izstāstīt, ir vecmāmiņa. Mums ir ļoti līdzīgs raksturs un tuva dvēseliskā saikne.

Vecvecāki dzīvo Saldū un, kad mani vecāki šķīrās, tad, lai man vasaras nebūtu jāpavada Rīgā, es braucu pie vecmāmiņas, un mēs ļoti, ļoti daudz ko kopā darījām. Īpaši tādas sapņainas lietas. Daudz skatījāmies mākoņos un runājām par tām figūriņām. Kad kaut kur braucām, tad izdomājām pašas savus ielu nosaukumus pēc dažādiem objektiem.

Vectētiņš man iemācīja mīlēt dabu, pēc mizas un lapām atpazīt kokus, manā bērnībā daudz staigājām pa mežu un pētījām augus. Mans vectētiņš gatavo salātus no nezālēm – pienenēm, gārsām, pumpuriem! Vecvecāki arī mani sūtīja uz klavierstundām, un viņiem mājās bija mammas bērnības lielās klavieres Rīga.

– Vecmāmiņu no tēta puses tu nekad neesi satikusi, jo viņa nomira, kad tavs tēvs bija mazs.

– Esmu satikusi tēta audžumāti, un mums bija labas attiecības, bet mēs nepavadījām kopā tik daudz laika.

– Šodien kafejnīcā tu nopriecājies par to, ka tavā glāzē ir metāla, nevis plastmasas salmiņš. Kāda vispār ir tava nostāja pret pasauli?

– Esmu mazliet nogurusi no cilvēkiem, kuri visu laiku sūdzas. Ne jau par personīgām problēmām – par tām es arī pati sūdzos –, bet par neietekmējamām lietām. Un ekoloģiskas problēmas nevar risināt, nemitīgi sludinot, cik viss ir slikti.

Jā, es daudz domāju par atkritumu problēmu, tāpēc tā priecājos par tiem salmiņiem. Un skaisti, ka tik daudzās vietās vairs nedod plastmasas maisiņus, ka lielveikalos cilvēki krāmē pārtiku kokvilnas kulītēs.

Protams, viens maisiņš jau neko nenormāli daudz nemainīs, bet es pati no tā jutīšos labāk.

Man patīk pievērst uzmanību sīkumiem. Jau no bērnības esmu audzināta taupīt, mēs mazgājam pārtikas plēvi un to izmantojam vairākas reizes, un es nevaru iedomāties izmest atkritumos netraumētu maisiņu.

Es ļoti ticu godīgumam un pati esmu godīgs un taisnīgs cilvēks. Ticu tam spēkam, kas piemīt patiesībai. Man liekas, nekam nav lielāka spēka kā patiesam vārdam, patiesai domai un patiesai emocijai. Tāpēc es tā dzīvoju – ticot cilvēkiem. Līdz brīdim, kad mani salauž – tad es vairs neticu. To var saukt par kaut kāda veida naivumu. Bet man tas palīdz justies tīrai un sakārtotai. Jo man ļoti svarīgi, ka mana sirsniņa ir tīra. Protams, es nesaku, ka esmu balta un pūkaina, bet cenšos pie tā piedomāt.

– ​​​​​​​Tu vēl esi ļoti jauna, un pašlaik tev nav attiecību, bet vai tu esi domājusi, kas tev būtu svarīgi attiecībās?

– Lojalitāte vienam pret otru. Man liekas ļoti forši, ka attiecībās var darīt kopā gan šķietami bezjēdzīgas, gan galēji jēdzīgas lietas. Ja jūs varat kopā staigāt pidžamās un varat saģērbties vakartērpos. Bet nu labi, šajos jautājumos es vēl jūtos kā bērns!

– ​​​​​​​Tu piederi pie pavisam jaunās – tā dēvētās Z – paaudzes, ko uzskata par interneta atkarīgajiem. Kā ir tavā dzīvē?

– Man tā noteikti nav, taču internets vispār ir kaut kas neiedomājams – tam ir tāds spēks! Un nav tā, ka to lieto tikai mana paaudze, to lieto visi, pat mana vecmāmiņa ir feisbukā un Draugos, un mana mazā māsīca. Bet es nekad neesmu bijusi superieinteresēta tehnoloģijās. Es to redzu tikai kā labu lietu – ja cilvēks spēj sabalansēt to, cik dzīvo internetā, cik dzīvo realitātē.

Piemēram, visi mani koncerti tiek reklamēti feisbukā! Kaut ko nopirkt, atrast, pārdot, sameklēt vietas, kur aiziet. Ceļojot: nopirkt biļetes, paskatīties kartē, paskatīties valūtas kursu – jebkāda informācija. Bet man pašai kļūst slikti, ja ilgi sēžu sociālajos tīklos.

Internetā tu skaties uz bildēm, cik visi ir nenormāli laimīgi, un saproti, ka tas ir tikai tāds mākonītis.

Informācijas daudzums cilvēkam ikdienā ir milzīgs. Aizvakar es visu dienu mājās pie datora mācījos eksāmenam. Skaidrs, ka pa vidu ieej ziņu portālos un sociālajos tīklos. Un tad es sapratu, ka dienas laikā esmu nostaigājusi varbūt 20 metru – kustoties turp atpakaļ pa māju – un pat neesmu ne ar vienu runājusi. Bet informācijas daudzums, ko esmu uzņēmusi, manī rada nenormālu nogurumu.

Tas, cik viegli uzņemt informāciju, arī sāk uzkārt cilvēka smadzenes. Es domāju, ka ar to var mērīt robežu, pie kuras sāk pietikt interneta. Kad jau bites dūc galvā.

– ​​​​​​​Par popularitāti – gan tava mamma, gan tētis, gan brālis ir cilvēki, kurus sabiedrībā pazīst. Kā tas iespaidojis tavu dzīvi?

– Godīgi sakot, es pat nezinu, kā ir, ja ir citādi. Bet nav jau arī tā, ka man būtu nenormāli slavena ģimene. Vienīgā atšķirība – ja aizejam uz kādu pasākumu, mūs varbūt nofotografē. Bet es to arī vienkāršāk uztveru, jo nekad neesmu iedomājusies, ka esmu slavenību meita vai pati kāda slavenība tāpēc, ka dziedu. Es to redzu tikai kā faktu – tā ir, un viss.

Nav jau arī tā, ka kāds manā ģimenē būtu nepelnīti ieguvis to atpazīstamību. Visi to sasnieguši ar savām rokām un saviem talantiem.

Man vispār liekas, ka slavenību jēdziens Latvijā ir neeksistējošs. Mēs dzīvojam laikmetā, kad ar to pašu internetu tu vari kļūt slavens 20 minūtēs.

– ​​​​​​​Tev kādreiz ir teikts, ka tu kaut ko sasniedz tāpēc, ka esi Šipkēvica māsa?

– Protams! Ir cilvēki, kuri vispār uzskata, ka man brālis raksta mūziku, es to tikai atskaņoju un izliekos, ka pati rakstu. To vienkārši cenšos neņemt vērā. Es zinu – ja neko nedarītu pati, tad varētu izstiepties un sarauties, bet uz skatuves nekas nenotiktu.

Bet, jā, noteikti, kaut vai uzvārds uzreiz dod atpazīstamību, un tas ir tāds grūdiens tālāk. Arī tas, ka man bija tā iespēja sākt, koncertējot kopā ar brāli, – ar vienu dziesmu piedalījos kamermūzikas koncertsērijā. Tam ir bijusi nozīme manā radošajā attīstībā, bet uzskatu, ka spēja radīt ir tik intīma un personīga lieta, ka nevienu nevar kaut kur izbīdīt, ja viņš pats nestrādā. Īpaši Latvijā, kur nav tā, ka tu iepīksties, un producents tevi aizved pie rokas visur, kur vajag. Mani arī ilgi identificēja – Šipsi māsa, Līpiņas meita –, bet tagad mani priecē, ka lēnā garā esmu ieguvusi savu vārdu un uzvārdu, ar kuru identificējos. Tīna, Šipīša māsa – nav slikti, bet gribas arī savu muguru iztaisnot.