No mājas viņš izgāja 20. janvāra rītā un… neatgriezās. Latviešu dziedātāja Lihtenberga pašnāvība, kurai netic neviens

No Andreja biogrāfijas

Dziedātāja māte, ģenerāļa Rūdolfa Bangerska brāļameita Austra, un tēvs Arvīds drīz pēc Andreja Lihtenberga piedzimšanas izšķīras, par Andreja patēvu kļūst Imants Bumbieris. Puisim agri parādās muzikālās dotības, viņš dzied populāras melodijas, nedaudz apgūst arī ģitārspēli. Pabeidzis Rīgas 35. pamatskolu, iestājas Piensaimniecības tehnikumā, pēc kura absolvēšanas tiek komandēts darbā uz Krieviju. Atgriezies Latvijā, darbojas par pasākumu organizētāju, līdz tiek iesaukts armijā, dienestu aizvadot Lietuvā. 

Pēc armijas Andrejs iestājas Rīgas Politehniskā institūta Aparātu būves un automātikas fakultātes vakara nodaļā. Pa dienu strādā par autoatslēdznieku, vakaros mācās un dzied vīru korī. Nodibina ģimeni, 1961. gadā piedzimst meita Daiga, taču pēc dažiem gadiem pirmā laulība tiek šķirta.

Pēc augstskolas beigšanas Andrejs strādā par konstruktoru Ķīmiskās rūpniecības uzņēmumu celtniecības konstruktoru birojā un… dzied.

Bez mūzikas viņš savu dzīvi vairs nespēj iedomāties, sešdesmito gadu sākumā kļūstot par solistu Rīgas rajona kultūras nama estrādes orķestrī Baložos. Jaunā dziedātāja dotības pamana Ivars Mazurs, uzaicinot Andreju uz savu estrādes un džeza mūzikas orķestri Armatūra, kas vēlāk pārceļas uz tolaik ļoti populāro kultūras namu Draudzība. Andrejs ir cerību un apņēmības pilns, apmeklē privātstundas pie izcilā vokālā pedagoga Leonīda Zahodņika, arī pie Lolitas Vambutes, ar kuru kopā reizēm arī dzied. Viņš gūst Latvijas Radio komisijas atļauju piedalīties radio ierakstos, Andreja izaugsmi augstu novērtē Latvijas Radio un TV vieglās un estrādes mūzikas orķestra galvenais diriģents Alnis Zaķis, kura vadībā viņš desmit gados ieskaņojis ap 100 latviešu, padomju un ārzemju autoru dziesmu. Lihtenberga balsij komponējuši Edmunds Goldšteins, Uldis Lapsiņš, Miervaldis Jonāns, Alnis Zaķis, Valters Kaminskis, Elga Igenberga, Raimonds Pauls, Gunārs Freidenfelds, Aivars Zītars u. c. Viņa lielisko balsi, muzikalitāti un centību atzīst arī mūzikas speciālisti.

Lielo popularitāti klausītājos nenoliedzami veicina arī vīrišķīgais izskats – divmetrīgs augums, glīta āriene, labas manieres. 

Septiņdesmito gadu sākumā Lihtenberga talants nonāk arī Raimonda Paula uzmanības lokā. Komponists uzaicina viņu piedalīties dažos ierakstos, vēlāk Lihtenberga balsij sacer dziesmas Dāvā smaidu un patriotisko Tautas acis, kuru Andrejs turpmāk dzied savu koncertu izskaņā. Dziedātāja profesionālismu apliecina regulāri panākumi konkursos: 1967. gads – 3. vieta kultūras namu estrādes orķestru un izpildītāju konkursā, 1969. gads – 1. vieta VEF rīkotajā estrādes dziesmu un izpildītāju konkursā, 1970. gads – Maskavas televīzijas konkursa Hallo, mēs meklējam talantus! diplomands, 1974. gads – labākais solists IV republikas estrādes orķestru, vokāli instrumentālo ansambļu un individuālo izpildītāju skatē Liepājā, 1978. gads – labākais solists zvejnieku kolhozu ansambļu festivālā Jūras pērle. 

1973. gada rudenī Lapmežciema zvejnieku kolhoza klubā viņš izveido vokāli instrumentālo ansambli Selga, par kura vadītāju gan kļūst Aldis Ermanbriks, jo Andrejam nav oficiālas muzikālās izglītības.

Viņš ir viens no pirmajiem dziedātājiem Latvijā, kurš koncertā no skatuves starp dziesmām atļaujas izteikt arī replikas.

Līdz tam pieņemts, ka koncertus vada oficiāli konferansjē, kuru teksti ir vadības apstiprināti. Lihtenbergs šo tradīciju lauž, palaikam iestarpinot arī pa kādam pretvalstiskam jokam.

1976. gada janvārī Andrejs Lihtenbergs piedalās Raimonda Paula rīkotajā latviešu estrādes 20. gadadienai veltītajā lielkoncertā Filharmonijas zālē, tajā gadā tiek izdota arī Selgas mazā skaņuplate ar četrām dziesmām. 
1977. gadā dziedātājs apprecas otrreiz. 

No Andreja sievas Rasmas Lihtenbergas atmiņām

«Ar Andreju satikos kultūras namā Draudzība, kur viņš dziedāja ballēs. Tolaik dzīvoju Bulduros un ar draudzeni uz šīm ballēm braucām no Jūrmalas. Tobrīd viņš nedziedāja, nolika mikrofonu un nāca uzlūgt mani dejot. Atbraucu uz balli vēlreiz, arī Jūrmalā viņš dziedāja ballē kādā atpūtas namā, aizgājām paskatīties. Andrejs bija mani ievērojis. Satikāmies Bulduru stacijā uz perona. Tā sākās mūsu pazīšanās, līdz apprecējāmies. Sākumā likās, ka viņš ir lecīgs, bet nebija. Mani jau sākumā bija aizrāvusi viņa balss. Kā cilvēks var tik skaisti dziedāt! Visvairāk patika Vakara dziesma, Uguns tavā logā un Zilos svārkos meitene.

Andrejam liktenīgs bija Raimonda Paula 45 gadu jubilejas koncerts Filharmonijas zālē. Pauls bija sarakstījis skaistu, patriotisku dziesmu Tautas acis un konstatējis, ka nav neviena, kas šo dziesmu nodziedātu tā, kā viņš gribētu. Un Pauls piedāvāja šo dziesmu Andrejam. Tas bija brīnums. Turpmāk viņš to vienmēr dziedāja savu koncertu nobeigumā.  

Man nepatika braukāt viņam līdzi uz koncertiem, visi vienmēr skatās, kas tā tāda…

Bet reiz koncertam Valmierā nebija, kas tirgo biļetes, un Andrejs paņēma mani. Izpārdevām visas! Tad kolhozs viņiem uzsauca ceļojumu pa Melno jūru. Tur es braucu līdzi, bet par savu naudu, jo Andrejs negribēja, ka es brauktu par brīvu. Tas bija skaists brauciens. Andrejs visu laiku stāstīja visādus pekstiņus, bija jautri. 

Vispār jau viņš bija perfekcionists, arī mājās. Visu darīja pats. Pēc dabas straujš un spēcīgs, roka kā lāpsta. Ļoti daudz strādāja. Viņam gribējās, lai viss būtu labi, lai mūsu mājā būtu skaisti, gāja palīgā arhitektam Edgaram Treimanim. Paši cēlām šo mājiņu, Andrejs mūrēja un dziedāja pilnā balsī, visu repertuāru izdziedāja. Viņš atsauca uz šejieni arī manu mammu, bija ļoti rūpīgs un strādīgs. Es viņam uzticējos. Jumtu vēl paspēja uzlikt, pārējais viss palika… Koncertu jau Selgai bija ļoti daudz, ballēs gan viņi ne īpaši gribēja spēlēt. Beigās, kad Andrejam visu aizliedza, tad gan varēja tikai šeit ballēs spēlēt. Bet pēc vienas klopes Lapmežciemā viņam vienkārši aizliedza koncertēt vispār.

Lihtenberga dziesmas tika aizliegtas, visas Selgas filmiņas pazuda. 

Es viņa popularitātei sevišķu vērību netiku piegriezusi. Lai gan pēc tam, kad Andreja vairs nebija, uzvārds man ļoti palīdzēja. Audzēju rozes, aizbraucu nodot… Ā, Lihtenberga? Aiziet! Pēc viņa aiziešanas ziemā puiši no ansambļa nāca palīgā malku sazāģēt un saskaldīt. 

Andrejs aizgāja 1979. gadā, it kā ar bijušo kolhoza juristu Pēteri Lazdu kopā proklamācijas drukājuši, es gan neko nemanīju. Es tam neticu, nevienu proklamāciju neesmu redzējusi. Man gan rādīja bildes, viņa mašīna it kā bijusi pie Lazdas mājas. Kas tur sevišķs, viņi taču bija pazīstami. Jā, Andrejs prata izaicināt. Tolaik nedrīkstēja Jāņus svinēt. Citi ar to samierinājās, bet Andrejs kopā ar manu mammu aizgāja uz Čūsku kalniņu, saplūca ozollapas, nopušķoja mašīnu un brauca uz koncertu, visi nopušķojušies. Mums kopēji dziedamās bija Latvijas laika dziesmas, ko mana mamma dziedāja. Andrejs bieži dziedāja Es dziedāšu par tevi, Tēvu zeme. Viņš bija īsts savas dzimtenes, savas Latvijas, patriots. Ja būtu sagaidījis Atmodu, noteikti būtu tās aktīvs darbinieks.

No mājas Andrejs izgāja 1979. gada 20. janvāra rītā un… neatgriezās.

Kad viņš pazuda, panācu sarunu ar toreizējo virsprokuroru Dzenīti. Prasīju, ja reiz Andrejs ir pazudis, kur man viņu meklēt – vērsties kaut kur Maskavā? Tad Dzenītis man teica zīmīgus vārdus: «Nāks pavasaris, un gan jau viss noskaidrosies, un neaizmirstiet, ka jums vēl jādzīvo…»

Domāju, kāpēc mūs nepieaicināja, kad viņu atrada? Tā bija svētdiena, Andreju atrada meža cirtēji, it kā pakārušos, sēdus… Kaut gan viens no atradējiem teica, ka tad, kad cirsma ierādīta, staigājuši un – nekā tajā vietā neesot bijis… Toreiz jau Andreju visur meklēja, bija liels sniegs, kaut kādām pēdām taču vajadzēja būt! Atrada viņu svētdienā, aizveda uz Tukumu, pirmdien atnāca pilnvarotais un pateica, ka Andrejs ir Tukuma morgā. Tur strādāja veca, pieredzējusi kundzīte, kas teica, ka viņas praksē tas ir pirmais gadījums, kad cilvēks tik ilgi nostāvējis mežā un neviens meža zvērs viņam neko nav izdarījis. Esmu absolūti pārliecināta, ka Andreju atveda ar helikopteru. Helikopters sestdien mūsu pļavā nolaidās divas reizes. Un svētdien Andreju atrada. Visšausmīgākā bija neziņa.

Kad uzzināju, ka Andrejs ir atrasts, kaut arī sāpēja, raudāju, tomēr man likās, ka kaut kas noveļas no sirds…

Par Lihtenbergu jau atcerējās tikai divtūkstošā gada sākumā, līdz tam bija kā ar nazi nogriezts. Vesela paaudze izaugusi, viņu nezinot.

Pēdējā jubileja, ko nosvinējām ar Andreju kopā, bija viņa 40. dzimšanas diena. Komponists Gunārs Freidenfelds, kas strādāja radio, solīja, ka Andreja 70. dzimšanas dienā 22. maijā katrā stundā pārraidīs vismaz vienu Andreja dziesmu, tādējādi atzīmējot viņa jubileju…»

Fragmenti no Lapmežciema muzeja krājumiem 

Kad par LPSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāju kļuva avīzes Cīņa galvenais redaktors Ilmārs Janovičs Īverts, Latvijas Radio aizliedza atskaņot Andreja Lihtenberga dziesmas. Viņam pavēlēja dziedāt toreizējās patriotiskās dziesmas, līdz viņš nespēja izturēt un neapdomīgi izsaucās: «Cik tad ilgi var vienu un to pašu?» Tad viņam liedza atskaņot viņa dziedātās dziesmas gan radio, gan televīzijā.

70. gadu sākumā A. Lihtenbergs sāka dziedāt zvejnieku kolhozā Selga, viņu uzņēma kolhozā, piešķīra zemi mājas būvniecībai, un tika izveidots profesionālu mūziķu ansamblis Selga, kurš koncertēja ar lieliem panākumiem.

1978. gadā Saldū iznāca saķeršanās ar vietējiem jauniešiem, kuri koncertu gribēja noklausīties bez maksas. Tā laika centrālajā jauniešu avīzē Padomju Jaunatne par to parādījās nosodošs raksts, notika šīs lietas izskatīšanas dažādos līmeņos. Ansamblim uz gadu liedza koncertēt. Lai izdzīvotu, ansamblis katru nedēļu spēlēja ciema ballītēs. Vienā no tām Lapmežciemā izcēlās kautiņš. Kāds vietējais jauneklis piekasījās vienam no orķestrantiem,

starpbrīdī kāds no mugurpuses iespēris ģitāristam, par ko no Andreja saņēmis belzienu.

Cietušā tēvs draudējis Lihtenbergu sūdzēt tiesā. Tad draugi esot lūguši Andreju aiziet pie kolhoza priekšsēdētāja Daiņa Buša, kurš pēc operācijas smagā stāvoklī bija atgriezies mājās. Viņa dēls Aivars apsolījies aprunāties un domstarpības nolīdzināt. Bet nākamajā dienā Andrejs izgāja no mājas un neatgriezās…

Mazā ciematiņā visi par visiem zina. Daudzi runāja par to, ka Andrejs Lihtenbergs it kā saistīts ar Pēteri Lazdu, kurš uz kolhoza rakstāmmašīnas esot drukājis pretpadomju proklamācijas… Un tomēr tie ir tikai minējumi. Patiesībā nezināmā un jautājumu ir ļoti daudz, un, šķiet, šai lietā ne vienam vien būtu ko vēl pastāstīt. Kaut gan laiki mainījušies, un tagad laikabiedri par daudz ko varētu atklāti runāt, muzejā taptu vēl kāds atmiņu pieraksts, kāda liecība. Protams, savā ziņā tas ir arī katra sirdsapziņas jautājums.

No laikabiedru atmiņām 

Aivars Zītars:

«Kādu laiku spēlēju Latvijas Radio vieglās mūzikas orķestrī. Pienāca brīdis, kad kontrabass tur vairs nebija vajadzīgs. Tolaik Latvijā sāka dibināties dažādi ansamblīši pie kolhoziem u. c. Es izveidoju ansambli pie Medicīnas darbinieku klubiņa, un kādu gadu braukājām ar koncertiem. Ar Andreju Lihtenbergu iepazinos radio, kur viņš tika aicināts ierakstīt dziesmas. Tas bija populārās Mikrofona dziesmu aptaujas laiks. Arī man, kā daudziem mūziķiem, patika ne tikai pašam spēlēt, bet arī kaut ko radīt. Uzrakstīju dziesmu tieši Andrejam Vai tu nāksi vēl, kas Mikrofona 69 aptaujas finālā pat ieguva 5. vietu. Tad vēl Lapmežciemā bija, kā mēs saucām, lauku filharmonija – ansambļi Selga, lielais un mazais. Mazo grupu vadīja Andris Kronbergs, lielo – Aldis Erman­briks, vadošais solists – Lihtenbergs. Viņi daudz brauca ar koncertiem, bet kaut kas tur neštimmēja. Laikam Andrejam tas ansamblis likās par neprofesionālu, viņš uzaicināja mani, Hariju Užānu, arī Sandru Ozolīti, lai mēs to Lapmežciema kapelu drusku pastiprinām. Uztaisījām pirmo programmu, Andrejs bija sajūsmā, ka nu tik ies! Sākums jau bija labs, bet Sandra nebija pateikusi, ka gaida bērnu. Brīdī, kad vajadzēja sākt braukt ar programmu pa Latviju, viņa to nevarēja. Tas bija trieciens mums visiem. Andrejs bija lielā šokā, jo viņš bija arī administratīvais vadītājs. 

Andrejs jau nebija profesionāls mūziķis, viņš bija inženieris, beidzis RPI. Vokālu mācījies nedaudz pie Lolitas Vambutes, pat solfedžo un harmonijas pamatprincipus, tad pie Leonīda Zahodņika, ar notīm viņš tika galā. Ja dziesmai jau bija kāds ieraksts, tas skanēja, braucot mašīnā viņš to klausījās. Ja bija jauns gabals, viņš nāca pie manis mājā, es spēlēju to meldiņu un viņš mācījās pēc dzirdes. Absolūtā dzirde Andrejam nebija, taču dziedāt citā tonalitātē viņam nebija problēmu. Kādas improvizācijas no viņa puses gan neatceros, bet pie Zahodņika jau bija laba skola. Kad no Lapmežciema braucām koncertos, līdzi bija tikai kasiere. Pārējo visu organizēja un veica Lihtenbergs.»

Margarita Vilcāne:

«Andrejam bija ļoti skaista balss ar īpatnēju tembru, kas viņu atšķīra no citiem. Tagad mums ir vesels lērums dziedātāju bez sava tembra, viņiem tā vienkārši nav, kā rezultātā viņus ir grūti atšķirt. Dziedātājam tembrs ir galvenais, ko nevar ne izkopt, ne attīstīt. Ja Dievs devis, tad ir.

Andrejs bija arī ļoti izskatīgs, bet ne iedomīgs.

Pārsvarā tikāmies ierakstu laikā radio, viņš bija ļoti draudzīgs un atvērts, ar viņu bija viegli kontaktēties. 
Katra dziedātāja liktenī pats galvenais ir dabūt savu komponistu. Andrejam rakstīja Jānis Sildegs, Gunārs Freidenfelds u. c., latviešu estrādes vēsturē viņš ir palicis ar ļoti daudziem ļoti veiksmīgiem ierakstiem. Un tad… Šis drausmīgais šoks par viņa aiziešanu. Prātam neaptverami. Tā nebija pašnāvība. Andrejs nebija ne tas cilvēks, ne ar tādu raksturu, kurš taisītu pašnāvību.

Iemesli var būt dažādi – viņa latviskums, komercija, jo viņš bija ļoti veiksmīgs komerciālis. Lielais jautājums paliek…»

Lolita Vambute:

«Uzskatu, ka Andrejs Lihtenbergs bija viens no labākajiem sava laika dziedātājiem. Andrejs bija ļoti stalts, izskatīgs, īsts sieviešu mīlulis. Bet drusku mačo tips, kas beigās kļuva arī iedomīgs, neskatoties uz to, ka savulaik diezgan daudz ar viņu strādāju. Pēc viņa lūguma sniedzu vokālās stundas, par brīvu. Mēs ar māsu dziedājām tajā pašā klubā, kur Andrejs, es netālu dzīvoju, un pēc mēģinājumiem viņš vienmēr atskrēja pie manis. Notis nepazina, secinājums viens – bija ļoti muzikāls, ātri visu uztvēra. 

Biju jau savos mākslinieciskajos augstumos, satieku Andreju pie Radio un jautāju, vai viņš nevēlētos kopā ar mani rīkot koncertu. Mēs katrs varētu dziedāt savas solo dziesmas plus mūsu lieliskos duetus.

Viņš man atbild: «Nē, es esmu iecerējis koncertu ar Margaritu Vilcāni.» Bet Margaritai jau bija Ojārs.

Es jau biju sarunājusi ar Raimondu Paulu, šķiet, ne vairs REO, bet Modo, ka viņš mums neliegtu pavadījumiem šo ansambli. Bet Andrejam bija citi plāni, kaut gan manu dziedāšanu un balsi viņš augstu vērtēja. Kad Radiofonā iedziedājām Aļņa Zaķa dziesmu Neprasi, vai dieniņ, kā mums skanēja kopā balsis! Superīgi! Arī Andrejs to atzina, pat presē. 

Savulaik VEF Kultūras pilī notika estrādes dziesmu un izpildītāju konkurss, kurā Lihtenbergs piedalījās kā solists, es kā dziesmas autore. Andrejs dziedāja manu dziesmu Zūdošās dienas un ieguva pirmo vietu, bet mana dziesma otro. Bet man tur bija vēl Rīta dziesma, kuru dziedāja Laimas Vaikules draudzene Velga Eisaka. Tā dabūja pirmo vietu. Rezultātā mani un Andreju sūtīja uz TV konkursu Maskavā. Mums bija arī superīgi izbraucieni no Filharmonijas – Radio bigbends, visi dziedātāji, reizēm arī Aino Bāliņa, arī Lihtenbergs. Es vienmēr kategoriski atteicos pēc koncerta dziedāt ballītēs. Tad Andrejs man pateica: «Tā kā tu nedziedi ballītēs, tu saņemsi daudz mazāku summu nekā mēs, kas dziedam ballītēs.» Vēl bijām arī Čehoslovākijā, arī mūsu televīzijā dziedājām tās dziesmas, ko Margarita negribēja dziedāt. Piemēram, dziesmu Aļoša, kas vienīgā ir saglabājusies YouTube, abiem tādas garenas sejas, neapmierinātas… Vispār jau Andrejs pret mani labi izturējās, bet viņam vajadzēja tvert visu.»

Gunārs Freidenfelds:

«Manas dziesmas Zilos svārkos meitene, ko dzied Andrejs, ieraksts oficiāli reģistrēts 1971. gadā, pirms Ziemassvētkiem. Tajā laikā vēl spēlēju REO, tie bija REO ziedu laiki, un REO to dziedāja Zdzislavs Romanovskis. Biju šo dziesmu faktiski rakstījis viņam. Esmu domājis, kā tas bija ar Andreju? Tie bija Selgas laiki, viņiem tur bija visādas skates, un Andrejs šo dziesmu sev izvēlējās. Andrejs bija ļoti labs baritons, šai dziesmai atbilda arī viņa tēls, augums, balss, tādu dziesmu jau nevar dziedāt kaut kāds puišelis. Lai arī profesionālas izglītības Andrejam nebija, viņš bija ļoti centīgs cilvēks, gribēja ko sasniegt. Viņam nebija vienaldzīgi – nu, uzdziedās tā kā ballītēs… Nē, Lihtenbergam bija pašapziņa, ka viņš vēlas būt viens no labākajiem. Publika Andreju ļoti mīlēja, atsaucība un piekrišana bija milzīga.»

Harijs Užāns:

«Par to, ka Andrejs bija izcils dziedātājs, šaubu nav. Viņam bija dabas dota ļoti laba balss, ko viņš vēl tika papildinājis pie Leonīda Zahodņika. Ļoti laba dzirde, ļoti laba balss, ļoti talantīgs cilvēks. Regulāri gāja uz stundām, arī tad, kad jau bija slavens radio dziedātājs. Politisko uzskatu dēļ viņam tur gāja grūti. Kad Andrejam lika latviešu valodā pārdziedāt kaut kādas krievu dziesmas, viņš pateica, ka tādus sūdus nedziedās. Kaut ko jau iedziedāja, bet vienā brīdī pietika. 

Andrejs bija ne tikai ļoti labs dziedātājs, bet arī ļoti labs organizators, administrators. Plānoja koncertus, plānoja braucienus, viņam vienam no pirmajiem mašīnai bija piekabe, lai varētu uz koncertiem pārvadāt aparatūru, nebūtu jāņem kaut kādi autobusi. Tās mums bija privātās haltūriņas par skaidru naudiņu – koncerti un pēc koncerta arī dejas. Kad bijām kolhozā Selga, tad jau viņi deva autobusu. Andrejs bija ne tikai solists, dziedāja arī duetā ar Annu Bulu, kas tagad ir farmaceite.

Mēs ar Aivaru Zītaru skaitījāmies pie Medicīnas darbinieku nama, kad Andrejs uzaicināja mūs uztaisīt kopīgu programmu. Bijām ar Andreju vienā grupā gandrīz līdz viņa traģiskajai aiziešanai.

Viņš jau runāja diezgan atklāti, nebaidījās. Andreja nāve nebija pašnāvība, tam neviens neticēja.»

Lia Guļevska:

«Tas bija 1970. gads. Kā ārštata korespondente biju sākusi darboties Latvijas Radio programmā jaunatnei Dzirkstele, kad redaktore Ruta Darbiņa lūdza man sagatavot interviju ar dziedātāju Andreju Lihtenbergu. Pāris reizes biju viņu redzējusi kultūras namā Draudzība, kur tolaik vēl strādāju un kur viņš sāka dziedāt pēc Bruno Ojas. Vēl nepaspējusi sazvanīt, pēc pāris dienām ieraudzīju Andreju uz ielas, tuvojoties Radiomājai. Tikko biju izlasījusi Imanta Ziedoņa dzejas rindas – Es tieši uz ielas eju tev klāt, es gribu ar tevi parunāt…, varonīgi saņēmu dūšu un ar šiem vārdiem uzrunāju klausītājos jau popularitāti ieguvušo dziedoni. Nedaudz apjucis, viņš pasmaidīja un piekrita. Nākamajā dienā tikāmies jau radiostudijā. Man par brīnumu, Andrejs bija nedaudz satraucies, kas izpaudās… viņa runā – nedaudz stostījās. Skaņu režisore Rasmīte apturēja ierakstu, drusku parunājāmies, uztraukums abiem pārgāja, un tālāk viss ritēja gludi. 

Otrreiz tuvplānā satikāmies uz Radio lielajām kāpnēm, kad strādāju jau Mikrofonā. Iepriekšējā vakarā Jaunatnes teātrī biju noskatījusies leģendāro izrādi Spēlē, Spēlmani un, ieraugot pie Radioteātra studijas Dzejnieka lomas tēlotāju Imantu Skrastiņu, izskrēju pateicībā nopirkt viņam ziedus. Kad atgriezos, līdzās Imantam bija arī Andrejs, acīmredzot tikko iznācis no lielās ierakstu studijas. Ieraudzījis mani ar puķēm, Andrejs smaidīdams panāca dažus soļus pretī, taču es pagāju viņam garām, sniedzot savas rozītes pārsteigtajam Imantam. Tikai vēlāk aptvēru, kas noticis. Tas bija 22. maijs – Andreja Lihtenberga dzimšanas diena. Tā kā bijām jau tikušies, dziedātājs nodomāja, ka nāku apsveikt viņu. Vēlāk šo brīdi jokojot tikām pārrunājuši. 

Protams, intervēju Andreju arī Mikrofonā, īpaši pēc viņa kārtējām uzvarām skatēs un festivālos, iepazinos ar dziedoņa mammu, reiz pat ciemojos viņu mājās Zasulaukā. Andrejs kopā ar Mikrofona redakciju vairākkārt brauca tikties arī ar radioklausītājiem, nereti ienāca pacienāt mūs ar Serenādēm, kas tolaik veikalos nebija dabūjamas, bet dziedātājam pa blatu uzdāvinātas. 

1978. gada decembra beigās satikāmies Filharmonijas zālē, kur notika Mikrofona aptaujas koncerta mēģinājums. Toreiz Mikrofonam tika atvēlēta koncerta otrā daļā, pirmajā – jaunākās latviešu komponistu dziesmas, arī Andreja izpildījumā. Mēģinājuma laikā Andrejs mani uzrunāja, sakot, ka vēlāk grib tikties, lai kaut ko pateiktu. Tovakar tas nenotika. Pienāca janvāris, līdz kādā dienā Gunārs Jākobsons, kas bija dzirdējis mūsu toreizējo sarunu, pateica, ka Andrejs Lihtenbergs ir pazudis… 

Ritēja dienas, nedēļas…

Andreju joprojām meklē, bet veltīgi. Un tad šausmīgā ziņa – atrasts! Pakāries, pašnāvība…

Tam netic neviens, arī māte un brāļi ne. Nebija jābūt zīlniekam, lai saprastu, kas noticis un kāpēc. Ko viņš toreiz gribēja man pateikt? Vai bija kāda nojauta? 

Andreja bēru diena Jaundubultu kapos pulcināja simtiem cilvēku, kuri vēlējās teikt savam iemīļotajam dziedātājam pēdējās ardievas. Veselais saprāts atteicās viņa traģisko aiziešanu pieņemt, bija tik neizsakāmi žēl… Arī par dažādajiem aizliegumiem, kas viņam kā māksliniekam nenoliedzami bija sāpīgi, par nodzēstajiem Andreja skaistās balss ierakstiem… Paldies Dievam, vismaz daļa no tiem tomēr ir paglābusies. 

No preses materiāliem

Andreja Lihtenberga mirstīgās atliekas tika uzietas 25.(?) februāra rītā Čūsku kalniņā pie Bigauņciema. Netika atrasti pierādījumi vardarbīgai nāvei, tika pieņemts, ka dziedātājs izdarījis pašnāvību pakaroties. Par vienu no iemesliem minētas represijas, ko Selga piedzīvoja pēc skandāla saistībā ar koncertu 1978. gada rudenī Saldū. Sekoja polemika presē un aizliegums uzstāties ārpus kolhoza robežām.

Minētas arī versijas par VDK represijām pret patriotiski noskaņoto dziedoni, taču nevienai no hipotēzēm nav dokumentālu pierādījumu, jo krimināllietas sējumi pēc pašnāvības konstatācijas iznīcināti. Savādo nāves apstākļu dēļ Andreja Lihtenberga daiļrade kļuva par tabu, viņa vārds vairs netika pieminēts presē, ieraksti televīzijā izdzēsti, radio pārstāja raidīt dziedoņa ieskaņojumus…