Kamaniņbraucēja Iluta Gaile: Man ir svarīgi saņemt vīrieša atbalstu

Satiekot Ilutu, nezinātājam būtu grūti iedomāties, ar ko viņa nodarbojusies vēl salīdzinoši nesen. Kādreizējā Latvijas kamaniņu sporta zvaigzne tagad ir veiksmīga uzņēmēja, augstākā līmeņa vadītāju atlases kompānijas īpašniece un arī partnere starptautiskā uzņēmumā. Viņas šī brīža aksesuāri ir eleganti un sievišķīgi. Runājot par savu dzīvi, viņa saka: tā dalās divās pilnīgi atšķirīgās.

Pārstāvējusi Latviju četrās olimpiskajās spēlēs un daudzās starptautiskās sacensībās, sportā Iluta pavadījusi divdesmit piecus gadus – vairāk nekā pusi sava apzinīgā mūža.

Tagad dzīve pilnībā mainījusies. Taču dažas lietas tomēr nemainās. Mēs esam pazīstamas jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, un es ar pilnu pārliecību varu apgalvot: reiz Iluta ko izdomājusi un tā pa īstam iedegusies, agrāk vai vēlāk dabūs gatavu jebko.

Citi lasa

Santa.lv

Slavenības

«Ne gaidību laikā, ne pēc meitas piedzimšanas nav palīdzējis finansiāli.» Dita Grauda atklāti par attiecībām ar Mr. Kauliņu

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Ievas Virtuve

Dārzeņu ēdieni

Figūrai draudzīgais sakņu biezenis. Aktrises Ditas Lūriņas-Eglienas recepte!

Varbūt tas ir lielā sporta rūdījums, varbūt, kā viņa pati domā, kaut kas jau gēnos un šūpulī ielikts, bet otru tik mērķtiecīgu sievieti man tiešām nav gadījies sastapt. Skarbais sporta veids neko nav nodarījis viņas sievišķīgajam šarmam un pozitīvajam skatam uz dzīvi, tomēr dzelžainais krampis, bez kura lielā ātrumā traukties pa ledainu trasi ir neiespējami, arī tagad nekur nav pazudis.

Varbūt, no malas skatoties, varētu šķist, ka Ilutai viss dzīvē nācis viegli un bez īpašas piepūles. Pabeigusi sportistes karjeru, nolika kamanas stūrī, aizmeta to neērto vesti, iekāpa augstpapēžu kurpēs un pārcēlās uz biznesa pasauli. Protams, ka tā tas nenotiek.

Arī viņas dzīvē līdzās priekam un panākumiem ir bijušas asaras, sirdssāpes, sarežģīti un grūti brīži. Tuvākie to zina, bet publiski ar saviem pārdzīvojumiem viņa dalīties nemēdz un intervijās par privāto dzīvi vai jebkādiem citiem sarežģījumiem tikpat kā nerunā. Būtiski, ka Iluta nekad neiestieg šādos stāvokļos. Patiesībā mēs katra varētu no viņas pamācīties, kā krītot sagrupēties, ātri piecelties, noskurināties un iet tālāk.

Iluta ir tāda… Ja nebūs, kas nokrāso māju, viņa nečīkstēs, ka nevar dabūt labus meistarus. Paņems kāpnes, krāsu, pindzeli un izdarīs to pati. Ja izdomās, ka vajag dārzu, tad iestāsies dārzkopju kursos un sastādīs to dārzu atbilstoši savai gaumei un visiem daiļdārzniecības parametriem.

Ilutu nav pārāk sarežģīti nokaitināt, un arī viņa, protams, spēj nokaitināt citus, jo raksturiņš nav no vienkāršākajiem. Taču tikpat ātri var atkal salīgt mieru. Viņa ir ļoti sirsnīgs cilvēks. Netur uz cilvēkiem ļaunu prātu, nenēsā sevī aizvainojumu un nemēdz rakņāties pagātnē. Ilutai patīk pie sevis ciemos uzņemt draugus un izmēģināt jaunas ēdienu receptes. Viņa daudz lasa un visu laiku cenšas apgūt ko jaunu – svešvaloda, golfs, digitālās prasmes –, un, ja ko uzsākusi, centīsies novest līdz iespējami labākajam rezultātam.

Interese par dzīvi, pozitīva uztvere, fiziskās aktivitātes, iespēja visu laiku būt dinamiskā kustībā un apgūt ko jaunu – šis kokteilis ir viņas dzīves stratēģijas pamatā.

– Runājot par tavu pirmo dzīvi. Dalība olimpiādē ir katra sportista meistarības augstākais novērtējums. Tomēr nav tā, ka pārējā laikā viss vieglā čiliņā.

– Olimpiādes ir redzamākais, tās pamana arī cilvēki, kuri par sportu parasti neinteresējas. Ir milzīga visas pasaules uzmanība, tāpēc arī milzīga spriedze. Vēl ir citas augsta līmeņa sacensības – Eiropas čempionāts, pasaules čempionāts, Pasaules kauss vairākos posmos. Tur man bija labāki rezultāti. Bet dzīve ir tāda, ka visu sezonu esi projām no mājām.

Augstākā līmeņa profesionālais sports nozīmē intensīvus treniņus divas trīs reizes dienā. Katru dienu. Jo vecāks kļūsti, jo mazāk ļauts atpūsties. Kāds mēnesis gadā brīvs, tad atkal jāsāk gatavoties sezonai. Smags darbs nonstopā – ar sevi, savu fizisko formu, ar tehniku, ar trasi.

– Reiz stāstīji, ka Murjāņu sporta internātskola bija kas līdzīgs armijai. To neatklāji vecākiem, jo zināji, ka tad tevi no skolas izņems.

– Pēc astotās klases sapratu, ka vairs tur neesmu gatava atgriezties. Es nāku no labas ģimenes, un tas viss šķita pārāk nežēlīgi. Tas armijas piegājiens, ģedovščina un mobings. Vecākiem nesūdzējos, jo man kamaniņu sports vienmēr bijis ļoti mīļš. Mīlestības dēļ pret sporta veidu esi gatavs paciest ļoti daudz ko – gan fiziskās slodzes, gan arī pāridarījumus. Nevarētu teikt, ka tieši es no šī visvairāk cietu, – man pārmeta tikai to, ka esmu treneru mīlule. Bija labi rezultāti, tāpēc arī deva labākās kamanas. Tad tie, kuriem nebija šādas uzmanības, centās sadot pa ausīm. Dažiem gāja daudz grūtāk.

Skolotāji, treneri tur bija fantastiski, un Murjāņos paliku, pateicoties trenerim Jānim Bērzam, kurš pierunāja atsākt mācības, un vidusskolā jau vairs nebija tik traki. Vienīgā augstskola, kuru varēju savienot ar profesionālo sportu, bija sporta akadēmija. Tolaik man sports bija prioritāte, un tāpēc augstskolu pabeidzu tikai pēc astoņiem gadiem. Bija tiešām ļoti liels izaicinājums to visu savienot.

– Paralēli lielajam sportam un mācībām tomēr bija arī privātā dzīve. Tavai meitai Kristai tagad ir divdesmit četri gadi.

– Kad piedzima Krista, izlases treneris pateica, ka, visticamāk, rezultāti vairs nebūs tik labi un pienācis laiks no sporta atvadīties.

Tobrīd man bija tikai divdesmit pieci gadi, un tā bija diezgan bēdīga situācija.

Nepameta sajūta, ka vēl varu. Arī vīrs, arī mamma, kas pati jaunībā bija ļoti aktīvi sportojusi, tētis, vīra mamma – visa ģimene gribēja, lai tomēr atsāku sportot, un ļoti atbalstīja mani. Ģimenes atbalsts bija izšķirošais, un es nolēmu atgriezties. Atgūt formu tiešām bija ļoti, ļoti grūti. Bet galvenais dzīvē ir motivācija, un man tāda bija.

– Vairākkārt minēji, ka vīrs, basketbolists Edgars Briņķis, tevi ļoti atbalstīja. Tomēr jūs izšķīrāties. Ja jau runājam par seniem laikiem, kā tev šķiet – vai pie tā tomēr nav drusku vainojama garā sezona, kuras laikā profesionālie sportisti reti ir mājās?

– Tur ir daudz dažādu iemeslu. Latvijā diemžēl ļoti daudz ģimeņu izjūk. Tajā pašā laikā mēs esam spējuši saglabāt labas attiecības, un svarīgākais, ka mums ir tiešām superīga meita. Edgara mamma Ilma (Ilma Čepāne, LU profesore, bijusī Satversmes tiesas tiesnese – red.) man ir kā otra mamma. Pat varētu teikt, ka man ar viņu ir bijis labāks kontakts nekā ar savu mammu.

Vienmēr esmu varējusi viņai uzticēties, viņa mani ir atbalstījusi un palīdzējusi. Arī tad, kad šķīrāmies, viņa nenostājās nevienā pusē, gribēja izprast situāciju, kāpēc tā notiek, izturējās ļoti korekti un saudzīgi. Ar Edgaru vairs neesam kopā, bet ar viņa mammu un māsu mēs joprojām esam kā viena ģimene. Esmu laimīgs cilvēks, ar šo man tiešām ir paveicies.

– Gadās, ka cilvēki, kas kopš bērnības bijuši lielajā sportā, pēc aktīvo sporta gaitu pārtraukšanas mazliet tā kā apjūk. Nav vairs sacensību grafiku, treniņu plānu – visa ierastā dzīve mainās. Pieļauju, daudzi gaidīja, ka kļūsi par treneri vai sporta funkcionāri, taču tu izvēlējies ko pilnīgi citu.

– Vīramāte, kad aizgāju no sporta, uzreiz sāka prasīt, ko tad tālāk. Viņa bija diezgan pārliecināta, ka uzsākšu kādu biznesu, un viņai šķita, ka tas varētu būt kūku bizness (smejas). Patiesībā es nedomāju vispār neko. Man dzīvē vienmēr bijis tā, ka kaut kas intuitīvi vada īstajā virzienā. Tūlīt pēc pēdējās sezonas aizbraucu vienkārši izvēdināt galvu uz Austrijas kalniem un pārdomāt dzīvi. Abas ar meitu pavadījām tur trīs nedēļas, dzīvojām pie draugiem – arī bijušajiem kamaniņu braucējiem.

Pēc atgriešanās sapratu, ka, ja negribu darboties sporta jomā, ar akadēmijas izglītību tomēr nepietiks.

Aizgāju studēt uzņēmējdarbības vadību un sāku strādāt sporta pasākumu aģentūrā. Līdztekus darbam pamēģināju arī iesaistīties politikā – esmu bijusi Rīgas Domes deputāte. Toreiz ļoti skaidri atskārtu, ka absolūti neesmu politikas cilvēks, mani vairāk aizrauj biznesa vide un tie procesi politikā dažreiz nav īsti saprotami. Kādu laiku strādāju Swatch, un tur man uzticēja personāla vadīšanu. Tajā brīdī sirds iedegās – sapratu, ka jāveido pašai savs personāla atlases bizness. Patiesībā man jau sen bija sajūta, ka tas ir tas, ko es gribu, un tas man arī izdosies. Tā viss sākās. Šī ir lieta, kas mani interesē, kas padodas un ar ko es tiešām varu lepoties.

– No malas vērojot, var likties, ka tev viss vienmēr nāk viegli. Tomēr tie, kas tevi pazīst, zina, ka tā gluži nav. Ar motivāciju vien tomēr nepietiek – arī dažas rakstura īpašības vajadzīgas.

– Rakstura īpašības jau mums, man šķiet, ieliek šūpulī un ieaudzina ģimenē. Tētis savos gandrīz astoņdesmit gados joprojām strādā, ir lielisks speciālists – inženieris. Pakalpojums, kuru viņš sniedz, ir ļoti augstā kvalitātē, cilvēki viņam uzticas. Pietiek kaut vienreiz kaut ko izdarīt izcili kvalitatīvi, kad slava aiziet no mutes mutē un darba tiešām netrūkst. Mani klienti arī ir atnākuši lielākoties pēc ieteikumiem. Visu daru pēc labākās sirdsapziņas.

Arī pienākuma apziņu ieaudzina vecāki. Kopš pirmās klases tu jau ravē bietes un iemācies saprast, ka darbs ir jāpadara kārtīgi. Nāku no laukiem, jau bērnudārza laikā man bija jālasa kartupeļi. Kopš bērnības zinu, kas ir pienākums un ka viss jāizdara vislabākajā kvalitātē. Manā dzīvē ļoti uzskatāmi pierādījies – ja labi veic savu darbu, arī iespējas parādās. Darbos esmu tāds cilvēks orķestris, varu paspēt diezgan daudz. Man nav grūti izdarīt ne mazos, ne lielos darbus.

– Krista, tāpat kā tu, ir meitene ar raksturu.

– Ja tev nav rakstura, dzīvē ir grūti. Mans paraugs bija mamma. Viņa vienmēr gāja staltu muguru. Es pat vēl tagad paskatos dažreiz spogulī un nodomāju, ka vajag vairāk iztaisnot muguru. Ir jāprot par sevi pastāvēt. Protams, arī kaut kāda laimes deva, veiksme ir vajadzīga. Bet veicas jau tiem, kas dara. Mērķtiecīgi un neatlaidīgi.

– Man šķiet, ka ar tavu mērķtiecību pietiktu vēl trim cilvēkiem. Kad Krista auga, ģimene, protams, palīdzēja, bet vispār tu tomēr pati viņu uzaudzināji.

– Mērķtiecība – manī tas ir organiski, laikam no dabas dots. Dažiem šķiet, ja tev ir bērns, tad viņš ir kā traucēklis, neko īsti nevar padarīt. Bet mēs ar tevi taču zinām, ka var tikt galā ar visu, bērnu neatvirzot otrajā plānā.

Mēs ar Kristu divatā, viņai pat pieci gadi vēl nebija, cauri Polijai ar vecu sābu braucām slēpot.

Bija sajūta, ka man vajag aizbraukt, vajag sevi pārslēgt, nevienu brīdi neiedomājos, kur tagad varētu likt meitu. Esmu viņu vienmēr ņēmusi līdzi, un man viņa nekad nav traucējusi. Ar viņu ir bijis interesanti un forši, tieši tādēļ, es domāju, meita arī tagad man ir kā atbalsts daudzās dzīves situācijās. Krista ļoti ātri ir kļuvusi patstāvīga, un tas ir labi. Es viņas dzīvē nejaucos, tikai atbalstu, ja kā varu.

– Nu jau kādu laiku tu atkal esi nopietnās attiecībās.

– Šajā jomā man visādi pa dzīvi gājis. Ilgus gadus tā nosacīti biju viena. Protams, attiecības bija, bet, iespējams, tāpēc ka tās neatbilda maniem priekšstatiem par īstu kopā būšanu, tur nekas nopietns beigās neizveidojās. Tad pirms diviem gadiem es satiku Armandu, un kopš tā laika esam kopā. Mums kopā ir interesanti. Man ir svarīgi saņemt vīrieša atbalstu, un viņš man to sniedz. Svarīgs ir arī laiks, ko varam veltīt otram. Mums ir suns, ejam garās pastaigās, braucam ar riteņiem, spēlējam golfu – tas ir mūsu kopējais hobijs. Mums patīk ceļot. Un, kas man, protams, ir īpaši svarīgi, – viņš arī ir sportisks.

Tāpat viņš dzīvojis laukos, un arī viņā ieaudzināts darba tikums. Mums mājās nekad nebūs nenopļauta zāle vai kādas citas nepadarītas lietas. Armands, izrādās, bija mani ievērojis jau iepriekš, vēl manos sportošanas laikos, un domājis, ka esmu forša (smejas). Neviens gan nevarēja zināt, ka kaut kad liktenis mūs savedīs kopā. Iepazināmies internetā. Nekad neesmu bijusi pret šādu iepazīšanās veidu, kas, cik zinu, daudziem aizvien šķiet nepieņemams. Uzskatu, ka mūsdienās tas ir pilnīgi normāli. Diez vai es būtu sastapusi Armandu kādā citā veidā.

– Cilvēkam, kuru puse Latvijas pazīst, nebija bail likt savu bildi iepazīšanās saitā?

– Bija. Liku bildi ar tumšām brillēm (smejas) un neatpazīstamā rakursā. Un ir, protams, ļoti jāuzmanās no visādiem dīvaiņiem un arī profesionāliem izmantotājiem. Bet vispār nevajag baidīties, daudzi cilvēki, kuri nekad citādi nesatiktos, ir satikušies tieši tā.

– Tu tomēr esi diezgan izvēlīga un ambicioza sieviete, un nenotika taču tā, ka pirmais vīrietis, kuru sastapi internetā, tev uzreiz šķita labs diezgan.

– Mēs diezgan ātri sapratām, ka esam interesanti viens otram, ka būt kopā ir forši. Skaidrs, ka šajā vecumā ir grūti pieskaņoties, taču, ja saproti, ka gribi būt kopā ar šo cilvēku, vienkārši tas jādara. Armandam ir ļoti labs raksturs. Ar savu labo raksturu viņš var mani…pārliecināt. Mani vairs nav iespējams pāraudzināt vai pārveidot, tāpēc man svarīgi, lai vīrietis mīlestības vārdā spēj mani pieņemt tādu, kāda es esmu. Viņš to var. Un tas ir abpusēji.