Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Pienāca laiks, kad viss veicās ļoti labi, bija skaista vasara, un – viens pēc otra nāca divi ļoti smagi triecieni. Vasarā aizgāja Sandro, decembrī – Arturs. Kas jums palīdzēja piecelties?
– Tas bija garš ceļš un darbs ar sevi. Pirmā doma man bija – varbūt neesmu pelnījusi būt tajā vietā, kurā esmu, un tā ir zīme, ka man šajā dzīvē viss jāmaina. Agrāk es diezgan greznojos, man bija ļoti daudz rotaslietu, auskaru, kaklarotu… Lielāko daļu no tām pārdevu. Rotas bija arī mazliet mana identitāte, tāds ārišķīgums, un to es nogriezu. Tā bija sevis noliegšana – tā tu sevi nicini un pieņem, ka notikušais varbūt ir sods. Varbūt kāds grib pateikt, ka tā dzīvot nedrīkst, ka es nevaru dzīvot to saprotamo, laimīgo dzīvi, bet jāveido jauna, cita dzīve? Tagad es tā vairs nedomāju.
Sērās cilvēki kļūst ļoti egoistiski.
Es neļāvu sevi žēlot, norobežojos, daudz staigāju kājām, dzīvoju diezgan askētiski.
Citi lasa
Sākumā biju ļoti nobriedusi braukt uz Mjanmu un doties klosterī. Galvenais bija – tikt projām! Cilvēki tajā galā teica, ka bez pavadoņa es nevaru braukt, jo viena pati ar savām bēdām un traģēdijām es tur vienkārši sajuktu. Bet bija citi, kas sacīja – jā, brauc. Un, ja esmu ieņēmusi galvā, tad braucu. Taču atkāpšanās ceļu sagādāja kovids – aizbraukt vairs nebija iespējams. Tad nopirku biļetes, lai dotos svētceļojumā pa Santjago ceļu, bet arī tur vairs nevarēju aizbraukt.
Taču lielā mērā īstā atbilde ir ģimene – mēs ļoti turējāmies kopā. Mātei zaudēt dēlu, protams, ir ļoti smagi, bet sava bēda jau ir katram – mīlošajam brālim un mīlošajai māsai, un bērniem, kas zaudējuši tēti… Viņiem tā ir ne mazāka traģēdija kā man. Un es sapratu, ka ar savu nevarēšanu un nesavākšanos ārdu pārējo ģimeni un arī viņi zaudē enerģiju un dzīves motivāciju.
Aizgāju arī pie psihoterapeita, taču ātru atbilžu šajā situācijā nav, un es esmu ļoti nepacietīga. Psihoterapeits diezgan ātri atzina, ka nav speciālists šajos jautājumos, bet pateica arī kaut ko man ļoti svarīgu: «No tā, vai tu tagad savāksies vai ne, atkarīga tavas dzimtas nākotne.» Spēcīgi vārdi. Tie mani ļoti sapurināja.
Tad nāca vēl viens moments – telefona ekrānā man bija uzlikta fotogrāfija, kurā esmu es un Arturs. Un pienāca diena, kad mans otrs dēls Rihards jautāja: «Mamma, bet kas man jādara, lai tajā bildītē nonāktu es?» Tas mani ļoti satricināja – viens bērns ir aizgājis, un tu par viņu sēro, bet divus pārējos moki ar savu nelaimīgumu! Tagad man telefonā ir bildīte ar viņiem visiem trijiem. Un es izlēmu, ka dzīvošu viņiem un ar viņiem.
Pārējais nāk ar laiku, dvēsele tiek dziedināta ar laiku. Caur sarunām ar Juri Rubeni, dažādām meditācijas praksēm, biju arī Soulcraft nometnē Lūžņā. Tās ir sarunas ar dvēseli, kad mēģini sajust, kas tai vajadzīgs. Tas cilvēku maina, jautājums tikai – ko tu dari pēc tam?
Jāatzīstas, man iet kā pa viļņiem.
Bija pienākusi tāda diena, kad domāju – ai, tagad dzīvošu normāli, mēģināšu būt laimīgāks cilvēks un nenoņemties ar praksēm. Bet sapratu, ka man to pietrūkst, jo nejūtu izaugsmi, bet trallinu pa dzīvi pa vieglo. Šogad atkal aizbraucu uz septiņu dienu meditāciju Lūžņā un atgriezos pie meditācijas ikdienā.
– Arturs savā ziņā jums bija vistuvākais – jaunākais dēls, bērnībā slimoja…
– Mums visiem bija ļoti liela mīlestība pret mazo brāli, viņš ar savu atnākšanu ģimeni ļoti satuvināja. Un tad nāca viņa slimība, arī tā mani mainīja. Arturam bija septiņi gadi, kad viņš gadu nonāca uz kruķiem. Es visu laiku biju atbalstījusi viņa sportiskās aktivitātes – treniņi un sporta nometnes, bērns domā, ka būs sportists un tā ir viņa nākotne –, taču vienā dienā tas viss tiek nogriezts. Bet mēs izķepurojāmies. Bija jau nolikts operācijas laiks, bet mēs paralēli darījām visu iespējamo – fizioterapija, osteopātija. Aizbraucām uz konsultāciju Amerikā, un tur rentgena attēlā ieraudzījām, ka mēneša laikā notikušas izmaiņas un ir cerība, ka kauls, kurš bija noārdījies, ataugs bez operācijas. Tā notika, un dēls pēc tam atkal bija veselīgs un priecīgs bērns, dejoja hiphopu un spēlēja florbolu. Mēs bijām izdarījuši vairāk, nekā ieteica jebkurš ārsts, un tam bija rezultāti.
Mēs ar Arturu bijām ļoti tuvi. Pēc tēta nāves viņam bija ļoti grūts laiks, mums nācās pastrīdēties par mācībām. Bet pēdējā nedēļā viņš man teica: «Mammu, lai kā mums ietu, es tevi ļoti, ļoti mīlu!» Un es atbildēju: «Es tevi mīlu bezgalīgi.»
Tagad vārdam bezgalīgi ir cita nozīme…
– Vai dēls pie jums kādreiz ir atnācis sapnī un izstāstījis, kas īsti notika tajā naktī, kad viņš nokrita no balkona?
– Viņš ir bijis manos sapņos, bet tie nav neko izskaidrojuši. Cerībā tikt klāt notikušajam esmu piedalījusies arī ajavaskas ceremonijās, bet atbildes man nav. Laikam jābeidz par to domāt, kaut arī tas nav iespējams… Es ceru uz satikšanos – tur.
Mūsu dzimtā ir bijis līdzīgs gadījums – mana vīra vecaistēvs arī pārkrita pār balkona malu. Mēnessērdzība. Un šis ir viens no reālākajiem variantiem. Arturam es agrāk tādas pazīmes nebiju redzējusi, bet tajā nedēļā dēls man stāstīja par jocīgām sajūtām, ka viņš it kā staigā pa māju. Pierādījumu mums nebija. Bet nav nevienas pazīmes par to, ka tā būtu pašnāvība. Viņam viss bija labi, bija paredzēta tikšanās ar draugiem, skolas pusgads pabeigts. Viņš to nekad neizdarītu! Dēlam bija ļoti bail no nāves. Kad viņam bija 11 gadu, aizgāja mana brālēna dēls, labs Artura draugs, – viņa automašīnā iebrauca piedzēruša cilvēka auto. Dēlam tas bija liels pārdzīvojums. Vēlāk bija jāatvadās no vecmāmiņas un vectētiņa, un vasarā no tēta.
Visu interviju lasi portālā Santa+!
