Rīga +13°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Es jau esmu tikai pensionāre,» atrunājas Zigrīda, tomēr intervijai piekrīt. Tikties var katru dienu pēc pulksten 12, jo līdz tam laikam strādā. Tad jau tomēr nav tikai pensionāre! Māksliniece nosmaida, ka nekas cits neatliek, ja bankā paņemts aizdevums mājas jumta nomaiņai. Viņa joprojām dzīvo savās bērnības mājās – tā sauktajā Velnciemā, Ābeļu ielā. Tā ir šaura, gara Liepājas iela, kuru visā Latvijā slavenu padarīja mūzikas un mākslas festivāla Bildes rīkotāja Tija Auziņa. Pēc viņas rosinājuma ar ābeļu ziediem un augļiem apgleznotas iedzīvotāju pastkastītes.
Zigrīdas māja atrodas blīvi pie citām ēkām, uz 1947. gadā sešos gabalos sadalīta zemesgabala. Ēku vecāki uzcēla ar lielām mokām, par spīti nabadzībai. «Man tur ļoti patīk un gribas dzīvot. Tur ir labi! Vienīgais smagais moments ir tas, ka visi agrākie kaimiņi aizgājuši un var just laika ritumu. Lasīju, ka cilvēks sāk aiziet no šīs dzīves, kad aiziet viņa labākie draugi, partneris, kaimiņi,» Zigrīda nosaka.
Zigrīdas tēvs visu mūžu nostrādāja slavenajā Liepājas metālapstrādes uzņēmumā Metalurgs. Mamma bija mājsaimniece, audzināja meitu un vēlāk mazbērnus. Sarežģītās biogrāfijas dēļ tika rūpīgi vajāta, lai nedabūtu algotu darbu. Zigrīdas tēvs bija viņas otrais vīrs. Pirmo vīru uz 25 gadiem izsūtīja uz Sibīriju, jo bija strādājis policijā. «Esmu mammai vēlais bērns. Piedzimu, kad viņai bija četrdesmit trīs gadi. Kad man bija divdesmit pieci gadi, mamma nomira ar vēzi. Paliku viena. Man nav ne brāļu, ne māsu. Ir pusbrāļi, bet arī tie jau sen ir aizgājuši… Es arī savus radus nezinu, jo, kamēr bērns vēl mazs, viņam neienāk prātā interesēties par šo tēmu. Pēc tam bija studiju gadi, un tad mamma aizgāja. Tāpēc šobrīd esmu pilnīgi viena pati.»
Inerces vadīta
Kad jautāju, no kurienes strādnieku atvasei mākslinieka talants un radošums, Zigrīda atmet ar roku: «Kāds tur radošums! Es strādāju parastu darbu, tikai kaut ko daru mazliet citādāk. Viss notiek nejauši. Skolā kaut ko uzzīmē labāk nekā citi – tad tevi aizbīda uz zīmēšanas pulciņu. Zīmēšanas pulciņā saka: tev vajadzētu iet uz mākslas skolu. Nu, ja vajadzētu, tad ej uz mākslas skolu. Tur atkal saka: nu, tev vajadzētu iet uz akadēmiju. Nez kāpēc – uz Grafikas nodaļu.
Pirmajā gadā Mākslas akadēmijā netiku, jo neesmu laba zīmētāja. Mana stiprā puse ir kompozīcija un krāsu izjūta. Kad neiestājos, akadēmijā man teica: palieciet, pamācieties kursos un nākamgad uzņemsim! Beigās nonācu ievērojamās teātra kostīmu mākslinieces Margas Spertāles redzeslokā. Viņa teica: «Nē, nekāda grafika, esat tīrs teātra mākslinieks. Jums jāiet uz Scenogrāfijas nodaļu!» Tā tevi aptēš kā tādu rupju baļķi, un tikai tad sāc apzināties, kas esi. Līdz gadiem trīsdesmit dzīvoju pēc inerces, pēc citu ieteikumiem. Tikai tad, kad dažus gadus biju pastrādājusi Mākslas skolā Liepājā, varēju distancēties no citu ieteikumiem un sākt apzināties, ko pati domāju un gribu.»
Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas absolvēšanas Zigrīda Rīgā nodzīvoja deviņus gadus. «Strādāju Jaunatnes teātrī vislabākajā brīdī, kad tur bija spoži cilvēki. Taisīju kostīmus arī dažām rezonējošām izrādēm, to vidū bija gan Mauglis, gan Suns un kaķe. Bet pienāca brīdis, kad nekādi vairs nevarēju sevi piespiest palikt Rīgā. Mani vilka uz mājām.
Es esmu dzimusi, augusi liepājniece, un liepājniece arī pēc pārliecības. Man te ļoti patīk. Patīk krāsu toņi, cilvēku mērogs attiecībā pret pilsētu. Te ir ārkārtīgi skaisti arhitektūras objekti un vide – jūra, vecie spīķeri. Es visu laiku tiecos pēc patiesības. Rīgai ir cits ritms, skrējiens, es tur neiederos. Rīdzinieki arī pret liepājniekiem izturas citādi. Bieži saka, ka esam pārāk samāksloti, neatkarīgi, nesteidzamies pakaļ tendencēm. Tā var būt. To var pamanīt, kaut vai runājot par manu cienījamo ilggadējo draugu Agri Padēli-Līnu, kas ir fenomens tajā, ko dara. Viņš arī ir liepājnieks, te dzimis, audzis un lielāko daļu mūža strādājis, tagad aizgājis uz Rīgu.
Ir kaut kas tāds, kas piemīt tikai liepājniekiem, kaut kas savdabīgs. Vēlēšanās strādāt pašiem par sevi.
Sev esmu definējusi, kāpēc neiekļaujos kompānijās, kāpēc man nerodas sekotāji, vērotāji. Citiem nepatīk tas, ko daru. Bet es to patikšanu nemaz nemeklēju. Man liekas: ja daru patiesi, novērtējot vajadzību, funkcionalitāti, nevis pašmērķīgi, ambīciju apmierināšanai, kalpoju savam uzdevumam.»
Vienots veselums
Māksliniece strādā ar izmēros ļoti dažādiem projektiem un objektiem: sākot no pavisam mazām formām – kostīmiem – līdz liela apjoma ēku fasādēm. Sarunai izvēlējusies Liepājas teātra telpu, kur tagad risinās radošais projekts Pīpētavas sarunas. Pārraides var vērot sociālajā tīklā Facebook. Arī šī telpa ir Zigrīdas darbs. Viņa 2002. gadā strādāja pie Liepājas teātra pārbūves projekta un tagad vērtē, ka tolaik tam vēl nebija gatava. Tomēr tieši to piemin kā vienu no darbiem, kas devis visvairāk gandarījuma. «Tas bija diezgan pacilājoši. Varēja atbrīvot galeriju, sakārtot zāli, krēslus, iespēju robežās pārbūvēt skatuvi, iztīrīt, izmest visu nevajadzīgo. Atceros, kad krāsojām foajē, mums teica – tas ir uz nedēļu, pēc tam viss būs apdauzīts, jo te ir darba vieta, nes dekorācijas. Koridors joprojām nav pārkrāsots. Ja viss ir kārtībā, nav tā, ka cilvēki dauza un lauž.»
90. gados un divtūkstošo gadu sākumā Zigrīda Atāle strādāja Liepājas teātrī par galveno mākslinieci, kostīmu mākslinieci un scenogrāfi. Arī laikā, kad skatuves mākslai naudas tika atvēlēts pavisam maz un vajadzēja radīt tērpus gluži no nekā. Tad ārdīja un gludināja vecos kostīmus, lai pāršūtu, izejmateriālus meklēja lietoto apģērbu veikalos. «Bija jāstrādā ar to, kas ir. Pat ja teātrim nebūtu naudas grūtību, materiāli tai laikā nebija pieejami lielā sortimentā. Audumu batikojām un aplicējām, dedzinājām, taisījām ieloces, lai iegūtu formas. Darbs mežonīgs, taču kostīmi iznāca ļoti interesanti. Vissmagākajā brīdī – tolaik Jānis Dreiblats vēl bija teātra direktors – taisījām izrādi Nakts Venēcijā. Iedomājieties krāšņo Venēcijas karnevālu, kad nekā nav!»
Zigrīda veidojusi tērpus vairāk nekā 20 Liepājas teātra izrādēm – Pelnrušķīte, Sprīdītis, Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati... «Kostīmu mākslinieka uzdevums nav matemātiska izteiksme,» viņa raksturo darba gaitu. «Nepietiek izlasīt lugas eksemplāru. Vēl notiek garas sarunas ar režisoru, jāklausās, ko viņš stāsta komponistam vai kādam citam kolēģim. Šo profesiju salīdzinu ar orķestri, kur katrs instruments atrodas savā vietā, savā rindā, bet viens un tas pats skaņdarbs katram skan mazliet citādāk. Tas atkarīgs no diriģenta, mūziķiem, publikas. Tagad ir visas tās mūžīgās nominācijas, apbalvošanas, kurās izvelk spožākos. Var jau gadīties arī tā, bet vislabāk ir tad, ja veidojas viens veselums, kurā katrs atradis savu instrumentu, kuru spēlēt.
Var jau izrāde patikt vizuāli, bet tam nav nozīmes, ja skatītājam nav pārdzīvojuma, ja acīs nesariešas kāda asara vai nepiedzīvo katarsi.
Veidojot tērpus, es bieži taisu kolāžas, jo man liekas, ka tās ir tuvākas galarezultātam. Skices var tulkot dažādi, un šuvējas bieži nesaprot, kā konkrēti audums jāpiegriež. Man galvenais ir parādīt, kā gribu, lai beigās izskatās tā, kā esmu iztēlojusies. Tālāk meklēju audumus, piedalos laikošanās. Kādreiz pirkām pat mazās zeķītes vīriešiem, lai būtu perfekti apģērbti caur un cauri. Man prasa, vai mākslinieks pērk arī zeķes. Jā, pērk! Un, ja aktierim izrādē vajag izģērbties, tad veļu arī pērk. Māksliniekam ir viss jādara. Galvenais, neskaitīt savu laiku, neskaitīt, vai par to maksā, bet mīlēt to lietu, ko dari.»
Nesen sarunā Liepājas aktrise Ināra Kalnarāja atcerējās, ka 90. gados, kad veidojās teātra aktrišu kopa Atštaukas, tērpus veidoja tieši Zigrīda Atāle. «Tas arī bija laikā, kad neko nevarēja dabūt. Izmantojām auduma atgriezumus, šo to pāršuvām. Atceros, Ainai Karelei bija ļoti dīvaina mice ar rozītēm, brūna, šausmīga papaha. Pielikām ķibickiņus klāt. Viņa tik komiski izskatījās! Protams, tas nebija latviešu tautastērps, bet uzreiz veidoja tēlu, raksturu.» Tā kā tērpi nebija etnogrāfiski autentiski, folkloras festivālā Baltica pirmajā piedalīšanās reizē kolektīvs saņēma aizrādījumus. Tomēr tie iepatikās māksliniecei Maijai Tabakai, kura aktrises fotografēja un vēlāk iemūžināja gleznās.
Svarīga sava komanda
Dodoties uz sarunu ar mākslinieci, durvīs saskrienos ar Liepājas teātra direktoru Herbertu Laukšteinu. Zigrīda paskaidro, ka notiek darbs pie koncertprogrammas. Viņa tai veido tērpus, kaut gan: «Teātrī es īstenībā vairs neesmu, tie visi ir tādi negadījumi.» Māksliniece veidoja tērpus arī izrādei Dželsomīno Melu zemē, kas aizvien ir repertuārā. «Strādājot teātrī, kostīmu māksliniekam, tāpat kā aktieriem, ir svarīgs savs režisors, sava domubiedru grupa. Tad izveidojas tādas darba attiecības, kad saprot otru no pusvārda un nav nepieciešams ieskrējiena posms.
Par savu komandu uzskatu Juri Rijnieku, Juri Bartkeviču un visu tā laika paaudzi. Kad viņi abi aizgāja no Liepājas, viss izjuka. Dzīvē nenotiek tā, ka atnāk cits direktors vai cits režisors un viss paliek pa vecam. Ar gadiem esmu sapratusi: ja sāk sadarbību ar svešu cilvēku un pirmajā sarunā nelīmējas, jūtama iekšēja pretestība, labāk pateikt nē, nekā mēģināt iekļauties, pakļauties, domāt, ka gan jau ar laiku būs labi. Svarīgi, lai arī aktieru komanda nav siena, kas jāpārvar. Tad nebūs laba rezultāta. Viss ir mīlestībā.
Akadēmijā mācījos pie scenogrāfa Andra Freiberga, ar kuru joprojām sazvanāmies. Viņš katru sarunu ar mani sāk, sakot: tu neesi novērtēta, tev vajadzēja palikt teātrī. Es atbildu, ka viss ir kārtībā. Esmu tur, kur man ir labi. Neraudu par to, ka neesmu teātrī. Man ļoti nepatika tas, ka izrādēm mēdz būt nepelnīti īss mūžs, kaut esi noņēmies un noskrējies. Ja nesalīmējas visa bilde kopā, to noraksta, un ieguldītais darbs tiek izmests miskastē. Tas iepriekš nav paredzams. Savukārt veiksmīga arhitektūra, interjers paliek savā vietā ilgus gadus. Neviens necenšas to pēc iespējas ātrāk nomainīt.»
Daudzi, iespējams, nezina, ka Zigrīda Atāle ir interjera autore ļoti daudzām tūristu iecienītām Liepājas kafejnīcām un restorāniem, jo uz pusslodzi strādā viesmīlības uzņēmumu grupā Tiamo. Tai pieder tādas vietas kā Čili Pica, Lotte, River un citas. «Man vienmēr pats galvenais ir bijis tas, lai cilvēks telpā var mierīgi apsēsties un ērti justies. Ļoti sterila vide, gluži kā ekspozīcija, nestrādā. Tādā cilvēks nejūtas droši,» Zigrīda stāsta. «Vēl svarīgi, lai pie galdiņa varētu justies kopā ar visiem un tajā pašā laikā izolēts no citiem. Ja nav iespējams pārmīt divus vārdus tā, ka blakus esošie neko nedzird, latvietim nepatiks.»
Zigrīda izpilda arī privātus pasūtījumus. Patīk strādāt vienatnē, tāpēc nav sava biroja un padoto. Īsu brīdi gan bijusi kompānijas īpašniece, taču lielāko daļu pienākumu tāpat nācās uzņemties pašai. Nevarēja klientam pateikt, ka tagad vada komandu un pie viņa ies kāds cits. «Rezultātā man bija divreiz grūtāk, jo nācās strādāt pašai un vēl vadīt komandu. Tā situācija nebija pareiza un man nepatika. Tas nebija organiski un dabiski beidzās. Palīdzēja, protams, 2007. gada ekonomiskā krīze, kad izjuka daudzas kompānijas.
Man vispār ir tā nelaime, ka esmu cilvēks, kam jādzīvo vienam. Nevis tāpēc, ka ko sliktu darītu. Man patīk būt vienai. Nemāku izskaidrot, kādēļ tā. Vienatni neuztveru kā vientulību,» viņa uzsver. «Tas, protams, nenozīmē, ka viena visu tamborēju un lodēju. Es gandrīz neko praktisku neprotu. Komanda, ar ko strādāju kopā, man ir liela.»
Strādājot nedrīkst skaitīt stundas
Zigrīda Atāle uzskata, ka strādājot nedrīkst skaitīt stundas, taču noliedz, ka tas ir skarbi pret sevi un savu veselību. Atzīstas, ka bieži neprot pateikt nē jauniem darbiem un projektiem. «Neciešu, ka cilvēki saka: man tagad ir pusdienas laiks, nāciet pieņemšanas stundās. Tā notiek, pat ja jautājums atrisināms piecu minūšu laikā. Tāpēc es nolieku malā savu negribēšanu vai vajadzību pēc brīvā laika, lai tikai process virzās uz priekšu, lai tikai citiem uz mani nav jāgaida. No darba veselība nemaitājas. Tad nav laika lauzīt galvu par sliktām lietām.
Man pat liekas, ka veselība maitājas no tā, ka neko nedara, kad viss apstājas un stāv uz vietas. Tad sliktas domas nomāc un nāk melnie.
Esmu neglābjami emocionāls cilvēks. Ir situācijas, kad es eju pa gaisu. Kad notiek projektu izvērtēšana, daudzi saka: nomierinies, gaidi savus interjerus, neliecies ne zinis… Kuram tad patīk, ka cits uztraucas un pauž savas emocijas? Mūsu cilvēki nav raduši izrunāt lietas. Labāk patīk nepateikt līdz galam, paklusēt. Varbūt, ka tas ir pieklājīgi, bet ir situācijas, kad nav vajadzīgs. Agresīvi kādam uzbrukt ir slikti, nevajag teikt, ka tu esi muļķis un neko nesaproti, bet, ja runājam par darbu, emocijas netraucē. Tas visiem liek augt, cienīt labas lietas. Sevišķi bieži klusēšanas rezultāts redzams pilsētā – kaut ko ķēmīgu uzliek, un pēc tam visi pukst, kāpēc tas tur uzbūvēts. Bet vai tad, kad bija projekta apspriešana, kāds teica, ka nepatīk?
Tajā pašā laikā es esmu bailīga. Varu uztaisīt skices, visu izdarīt, bet piezvanīt un atvainoties, ka man nekā nav. Lūgt pārcelt tikšanos uz nākamo dienu. Man ir grūti saņemties savu darbu citam parādīt. Vienlaikus bail un neērti atklāt savu ideju, jo liekas, ka radīšana man ir pārāk personisks process. Man vajag dabūt tādu iekšu, kad esmu pietiekami stipra, lai to publiskotu. Jāpārvar sevi.»
Visvairāk informācijas internetā par Zigrīdu var atrast 2019. gadā, kad konkursā Sieviete arhitektūrā, būvniecībā, dizainā 2018 viņa saņēma apbalvojumu Gada sieviete dizainā. Citu interviju daudz. «Tas man bija ļoti briesmīgs pasākums,» viņa atzīst. Toreiz konkursā piedalījās tikai tādēļ, ka ļoti ciena vienu no tā rīkotājām Gunitu Jansoni. Uzaicinājumam iesniegt savus darbus Zigrīda atsaucās, lai izrādītu atbalstu. «Apbalvojums man bija liels pārsteigums, jo domāju, ka tikai piedalos. Biju nelaimīga, ka jābrauc uz pasākumu un pēc tam vēl jākāpj uz skatuves. Nevarēju pat īsti parunāt.»
Pilnīgi cita paaudze
Vēl uz pusslodzi Zigrīda strādā Liepājas Universitātē, Mākslas un humanitāro zinātņu fakultātē. Balstoties savā praksē, interjera jomas studentiem māca projektēšanu. «Ar jauniešiem ir interesanti strādāt, jo šī ir pilnīgi citāda paaudze. Ienāku pa durvīm, piesaku lekcijas tēmu. Vienam planšete priekšā, citam – telefons. Viņi vispār uz mani neskatās, nekomunicē, labākajā gadījumā ieraksta meklētājā pasniedzēja teikto, lai noskaidrotu, ko internets saka par šo tēmu. Šokējoši! Pie tā ir grūti pierast. Lai rosinātu viņus runāt, kaut vai pateikt, ka viņiem nepatīk, meklēju dažādus jocīgus uzdevumus. Ar lielām mokām, rūpīgi strādājot, var piedabūt, ka viņi atveras.
Nevar arī teikt, ka mūsdienu jaunieši būtu radošāki nekā agrāk. Tieši pretēji – vairāk cenšas kopēt, piedāvāt esošas lietas. Vislabāk viņiem patīk sameklēt internetā tekstus, uztaisīt referātus. Bet cilvēks nevar visu laiku pārrakstīt svešas domas. Ja pats nemēģināsi neko darīt, nekas nebūsi. Ir jāuzzīmē tas krēsls pašam savām rociņām! Bet viņiem nepatīk zīmēt, jo zina, ka internetā ir programmas, kur visu var ātri vien uztaisīt datorā. Izskatās jau labi, bet tur ir tik daudz mānekļu, ka nevar zināt, vai tiešām beigās sanāks tā, kā izdomāts.
Astoņu gadu laikā, kopš strādāju augstskolā, tikai četri cilvēki no visiem studentiem palikuši profesijā. Kad saprot, ka projektēšana ir nopietna padarīšana, ka darbs nav tāds kā televīzijas raidījumos no sērijas Iekārtojam māju, viņiem vairs nav interesanti.»
