Aina Poiša atklāti par plastisko operāciju, nūdismu un savām lielākajām bailēm

Padomju laikos augušie zina, kas ir pionieru nometne. Bet kas ir mīlas nometne?

Vieta, kur ir disciplīna un motivācija darīt kaut ko, lai uzlabotu savas attiecības. Tā domāta pieaugušiem cilvēkiem, kuri piedzīvojuši gan kāpumus, gan kritumus. Viņiem jāpalīdz ieraudzīt perspektīvu. Uz šķiršanās robežas tur gan neviens nebija.

Un kur šajā nometnē pāri bija izmitināti? Kādas skolas sporta zālē uz matračiem?

Citi lasa

Laila Trilopa

Stils un mode

Modē lāsīšu auskari. Palīdzam atrast īstos!

Marta Kalniņa

Slavenības

VIDEO: Šlesera brīvdienu izklaides pārsteidz. Tas tik ir jātnieks!

Santa.lv

Jautājumi un atbildes

Vai magnijs tiešām var palīdzēt? 3 svarīgi jautājumi

Nē, komfortablos apstākļos, katram bija sava privātā telpa. Mēs dzīvojām eko kempingā kalnos – var teikt, ka meža vidū. Apakšā šalca kalnu upe, nekādas civilizācijas. Gruzijā par mums rūpējās kā par kungiem. Mums bija garšīgs ēdiens, pieejams daudz vīna.

Saprotu, ka šis bija galvenais aspekts, kāpēc par dislokācijas vietu tika izvēlēta Gruzija.

Viens no. (Smejas.) Neviens gan tur pārus neganīja, visi bija pieauguši cilvēki, kuri savu mēru zina. No rīta visiem vajadzēja būt augšā uz filmēšanu.

Vai mīlestība ir slimība?

Iemīlēšanās ir slimība. Kad tā pāraug mīlestībā, viss ieiet citā gultnē un tā upe plūst rāmāk.

Kad taureņi iemīlas, viņi jūt cilvēkus savā vēderā?

Ja mēs par taureņiem saucam normālu hormonālo vētru, tie ir vienkārši hormoni, kas ir cilvēkā.

Taureņiem ir hormoni?

To es nezinu, lai par to runā kāds biologs.

Kas ir bīstamāks babņiks vai nimfomāne?

Babņiks ir vīrietis, kurš nevar atrast pats sevi. Viņš ir mūžīgais meklētājs, kurš domā, ka citu cilvēku izmantošana viņam šajā ceļā palīdzēs. Nimfomāns ir cilvēks, kurš neprot mīlēt, bet meklē tikai baudas un kaislības.

Un? Kurš tad ir bīstamāks?

Ko nu kurš izvēlas.

Jūs vienmēr esat labi iesauļojusies. Esat solāriju fane?

Nē! Neviens tam netic, bet es no dabas esmu tāda brūna.

Man iedzimta šāda ādas krāsa, mamma bija tumsnēja.

Kāpēc katram sevi cienošam psihoterapeitam pieņemšanas telpā ir dīvāniņš vai kušetīte?

Dīvāniņš ir praktisks, jo uz tā var vienlaikus apsēsties vismaz divi cilvēki un nejusties saspiesti. Kušetīte ir vairāk mīts, kas aizgūts no filmām. Uz tās guļ tikai cilvēki, kas dodas psihoanalīzē, parasti gan psihoterapeita kabinetā neviens negulšņā.

Cik procentuāli klientu ir vīriešu un cik sieviešu?

Statistika nav mana stiprā puse, bet uz aci – sievietes ir pārsvarā. Taču tā proporcija pamazām sāk izlīdzināties.

Jūs pirms vizītēm uztraucaties un sarkstat?

Nē! Tas mani vairs neskar. Mana atbildība ir būt mierīgai. Pietiek jau ar to, ka klienti uztraucas, sevišķi jau pirmajā reizē. Nu, ko tad mēs abi divi sēdēsim un uztrauksimies, panikā domājot, kurš tad būs tas drosmīgākais un spers pirmo soli. Tas ir kā pirmais sekss padsmit gados, kur abi tā uztraukušies, ka nesaprot no kura gala ko sākt.

Jūs savās vizītēs bieži pielietojat, nu, jau folklorizējošos frāzi – gribat par to parunāt?

Nē!

Kas tad nu? Tas vairs nav moderni?

Es to vairāk atstāju humoram, tas vairāk der komunikācijā, kad esi kādā neformālā vidē un satiec sen neredzētus cilvēkus. Nupat 360TV sezonas atklāšanas ballītē satiku aktieri Andri Buli, kurš, zinot, ka man ir ļoti laba humora izjūta, teica: «Nu, ko, gribi par to parunāt?»

Kurā gultas pusē jūs guļat?

Kreisajā.

Lai arī esat jau iesoļojusi pensijas vecumā, ārēji to nepateikt. Vai jums ir bijusi kaut viena plastiskā operācija?
Man ir bijusi plakstiņu operācija, bet pārējais ir gēni.

Kā jūs sauc mazbērni?

Meitenes mani sauc Ančuks, bet puikas – Mamē. Vecākais mazdēls Jēkabs , kuram tagad jau ir seši gadi, mani tā iesauca, un tas kaut kā iegājās. Vissmieklīgākais ir bērnudārzā, kad viņiem prasa uzzīmēt ģimeni. Audzinātājas parasti neizpratnē prasa: «Kas tas ir – Mamē?»

Un kā jūs uzrunā vīrs?

Arī par Ančuku.

Kāda esat kā sievasmāte?

Manuprāt, ideāla. Ļoti mīlu znotiņu, gluži kā dēlu. Man ir ļoti laimējies.

Ja jums būtu iespēja uz visiem laikiem palikt kādā vecumā, kurš tas būtu?

(Nopūšas.) Baigi grūti sevi iedomāties lielā vecumā. Varu vēl iedomāties 70–75 gados, bet no 80 gadiem man ir bišķiņ bail. Šausmīgi negribētos palikt bezpalīdzīgai, kad jau aizbraucis jumts.

Nemīlu frāzi – katram vecumam savs skaistums.

Jaunībā noteikti negribētu atgriezties, bet, ja es līdz mūža galam varētu justies tikpat jestra kā tagad, tad labprāt paliktu vecumā, kāds man ir tagad.

Jums kādreiz ir bijusi blonda matu krāsa?

Jā, pirms daudziem gadiem. Taču tā nebiju es, nejutos labi ar tādiem matiem,.

Ja visa Jūrmala būtu domāta nūdistiem, ietu turp peldēties?

Vasarās esmu nūdiste, bet tas notiek vientuļā pludmalē. Man nepatīk publiskas vietas, man varētu piemaksāt, lai es brauktu uz Rīgas jūras līča pludmali.

Jums ir kāda paranoja?

Es baidos sajukt prātā.

Kā pamest vīrieti, kuru negribu pamest?

Tas ir kā ar vecu čemodānu – panest grūti, bet izmest arī žēl. Varbūt noderēs.

Par ko visbiežāk melojat?

Nepateikt visu, ko es domāju, ir meli? Man liekas, ka nav. Ar laiku iemācies, ka ar savu patiesības koferīti ne visiem esi vajadzīgs.

Uz jums attiecas teiciens – kurpnieks bez kurpēm?

Jā! Es taču nevaru kārtot savas ģimenes attiecības. Varbūt daži nedroši soļi ir bijuši, bet esmu laikus apturēta.

Ko pacienti jums visbiežāk dāvina?

Ievārījuma burciņas vai kādu paša rokām darinātu darbiņu – svecīti, Adventes vainadziņu.

Pēc kādām pazīmēm var pateikt, ka vīrietis krāpj savu sievu?

Viņš pēkšņi sāk smaržoties un iet uz trenažieru zāli.

Vai esat kādreiz bijusi dalībniece mīlas trijstūrī?

Diemžēl jā. Tas gan bija ļoti sen. Stulbi, vai ne?

Kāds apģērba gabals ir absolūti pret jūsu dabu?

Nevalkāju klasiskas, pieguļošas, akadēmiskas kleitas, kas skaitās ļoti glamūrīgas. Tādās mani neviens nekad nav redzējis un arī neredzēs. Paldies Dievam, to sapratuši arī stilisti, ka mani nevar lauzt.

Esmu nopelnījusi būt es pati – izspūrusi un apģērbā, kurā jūtos vislabāk.

Ir kāds cilvēks, kuru nevarat hroniski ciest?
Globāli nevaru ciest Putinu. Bet citādi… Uzvārdā jau es nevienu nevaru saukt, bet man ir bijuši klienti, kurus esmu gribējusi redzēt pagriežamies un izejam ārā. Tie ir tādi augstprātīgi narcisi, kuri aizņem visu telpu, skatās uz tevi kā stārķis uz vardi un liek juties maziņai.

Cik daudz doktordesas jāapēd, lai kļūtu par doktoru?

Nezinu, es desas vispār neēdu. Tikai gaļu.

Kurš laikmets jums piestāvētu labāk nekā mūsdienas?

Hipiju laiks – pagājušā gadsimta 60. gadi. Nesen izlasīju grāmatu Ķīmijas stundas, kur notikumi risinās 50. gados, kur sievietes sitas iekšā vīriešu pasaulē un grib nosargāt arī savu autentiskumu. Arī tas mani iedvesmo.

Šodien grāmatas raksta visi, kam nav slinkums. Kad gaidāmi Ainas Poišas memuāri?

Neesmu rakstītāja, esmu runātāja. Man nav sajūtas, ka esmu tik interesants cilvēks, lai rakstītu par sevi grāmatu.

Savulaik dziedājāt ansamblī Ceļavējš. Kāds bija jūsu lielākais hits?

Es mācījos Kultūras darbinieku tehnikumā un Gunārs Freidenfelds vadīja šo ansambli, kurā sāku dziedāt. Nekad gan neesmu bijusi izcila dziedātāja un brīnos, kā es tur vispār nokļuvu. Laikam jau zemā tembra dēļ. Dziedājām estrādes hitus – Raimonds Pauls, Gunārs Freidenfelds, arī Kukuvass mums rakstīja mūziku. Pēdējā programma bija ļoti laba, dziesmu cikls ar Aleksandra Čaka vārdiem. Mums bija ļoti skaisti Beatrises Gores tērpi, režisors, kas visu to iestudē. Par to tiešām nebija kauns.

Esat darbojusies komjaunatnē Ādažos. Kādi bija jūsu darba pienākumi?

Ak, kungs! Kad beidzu dziedāt, man bija jāsaprot, ko varētu darīt. Un Ādažos bija vakance uzskaites sektorā. Es jau vairs neatceros, kas man tur bija jādara, kaut kādas kartītes jāskaita. Vienvārdsakot, kaut kas stulbs un nevajadzīgs. Atceros, konferencē man bija no tribīnes jānolasa, kas piedalās – tik un tik krievu, tik un tik latviešu, ukraiņu, baltkrievu. Zāle pilna ar komjauniešiem un es izteiksmīgi lasu, kādas tautības ir pārstāvētas. Man pat šāda fotogrāfija ir saglabājusies.

Ilga jums bija šī karjera?

Paldies Dievam, ne. Īsa, toties spilgta.

Kurā no Latvijas partijām jums ir piedāvājuši stāties?

Reiz man bija saruna ar Parādnieku. Viņš atnāca ar vienu rozi un mēģināja ievilkt politikā. Es gan pieklājīgi atteicos.

Jūsu vaļasprieks ir adīšana. Ko jūs labprāt uzadītu, bet nezināt – kā?

Brīžiem man uznāk roku nieze. Parasti rudeņos. Sapērku dziju un sāku kaut ko adīt, pati lāga nesaprotot, uz ko tas velk. Parasti adu taisnus gabalus. Savā mūžā esmu uzadījusi trīs garas kleitas, un tas nav maz.

Jums ir atbildes uz visiem jautājumiem?

Nē! Tu taču redzi, kā es mokos.