Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
3
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Vīrieša vēlmi nepiedalīties dzemdībās var saprast, jo dzemdībās vīrietis pa lielam ir malā stāvētājs – tas ir process, kurā viņš tā īsti nemaz nepiedalās. Un tas var radīt viņā bezspēcības sajūtu, kas ir sliktākā emocija, ko vīrietis var paņemt līdzi no dzemdībām. Fizioloģiski dzemdībās nav nekā briesmīga. Un, ja arī ir kādi dzemdību sarežģījumi, vīrieti parasti tāpat palūdz atstāt dzemdību zāli, kas vēlreiz pierāda to, ka viņš dzemdību procesam tā īsti nav piederīgs.
Ja uz ģimenes dzemdībām vīrietis aiziet nelabprāt – tā teikt, mīļā miera labad, šis process, visticamāk, patiešām izraisa viņā pretestību un dusmas, kas noteikti agri vai vēlu nāk uz āru kādā citā situācijā. Tāpēc labi, ja viņš var sievietei atzīties: «Es to negribu, esmu gatavs tevi atbalstīt pirms un pēc tam, bet uzskatu, ka šajā brīdī mana klātbūtne nav vajadzīga.» Un labi, ja viņa to saprot.
Daudz labāk vīrietis var būt klāt pēc dzemdībām, jo tad viņš var izdarīt visu to pašu, ko sieviete, izņemot zīdīšanu.
Tomēr daļai vīriešu ir ļoti grūti izturēt dzīvi ar zīdaini, jo viņš ir spēcīgs konkurents. To, ka turpmāk sieviete ar kādu būs jādala, ar prātu saprot lielākā daļa vīriešu. Tomēr bērna piedzimšana var aktivizēt dziļi slēptu pieredzi – atmest vīrieti atpakaļ bērnības sajūtā, ko viņš piedzīvoja, kad mājās atveda mazāko brāli vai māsu. Visi ap viņu vien skraidīja.
Nu vīrietim atkal jāiemācās dalīt savu sievieti, turklāt saņemot mazāko daļu. Bet kurš normāls vidusmēra vīrietis gan to grib? Kurš grib, ka viņa sieva guļ ar kādu citu, turklāt viņa klātbūtnē?
Vīrietis var kļūt dusmīgs par šķietami ārējiem iemesliem – par to, ka viņa nav pagatavojusi vakariņas, vai par to, ka viņa izskatās slikti. Viņš grib sievietei iedzelt par jebko. Par visu!
Bet patiesībā dusmu īstais cēlonis ir pārmetums – tu vairs neesi mana.
Un to ir ļoti grūti sev formulēt, dažam – neiespējami. Vīrietis nav gatavs tam, ka bērns no viņa izrauj tik daudz spēcīgu un nesaprotamu jūtu. Ja attiecības ar sievieti pašos pamatos ir labas, to var izturēt. Ja attiecības jau tā ir šādas tādas, vīrietis var nospriest: «Kam tas vajadzīgs?» un laisties lapās. Daudzi aizlaižas. No tā var izvairīties, ja vīrietis tobrīd zina, kas ar viņu īstenībā notiek. Bet tā gadās reti. Un parasti vīrietim nemaz negribas par to domāt un runāt.
Trauksme, dusmas, atsvešinātība var rasties arī tad, ja vīrietis viļas fantāzijā par sevi tēva lomā. Ja sievas grūtniecības laikā viņš daudz domājis par to, kāda būs dzīve ar bērnu, kāds viņš būs tēvs (labs, gādīgs), cik bērns viņu ļoti mīlēs, sastopoties ar realitāti, ka pirmajos bērna dzīves mēnešos bērnam vajag tikai mammu, viņš var atsalt.
Vēl sliktāk, ja arī sievietei sākas depresija. Tad viņai viss ir vienalga, vīrietis arī. Ja vēl bērns naktīs neguļ vai slimo, arī viņai noteikti ir nogruvusi daļa ilūziju par dzīvi ar bērnu. Un viņa var pateikt «nē» seksam, jo tas ir saistīts ar bērna radīšanu.
Tad ļoti bieži sieviete bērnu noliek pa vidu starp sevi un vīrieti burtiskā nozīmē – viņu laulības gultā.
«Bērns labāk guļ, un man nav jāceļas,» viņa saka. Bet bieži tā vienkārši ir neapzināta iespēja izvairīties no seksa. Bērnu no gultas var dabūt prom, bet, ja sieviete seksu negribēs, tad drīz vien bērns būs gultā atpakaļ. Vīrietis var censties rosināt sievietē seksualitāti, par sliktu tas nenāks. Tomēr visbiežāk viņai pašai ar sevi jātiek galā.
Ja seksuālas grūtības sākušās vīrietim, viņš daudz biežāk izvēlas iedzert tableti, kas uzlabo potences, nevis iet pie psihoterapeita un meklē problēmu cēloni. Tomēr, lai patiešām atrisinātu ar seksualitāti saistītās likstas, ar tableti vien nebūs līdzēts.
