Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Skola atnes daudz pārmaiņu. Ko nepiemirst, lai palīdzētu bērnam?
– Jāparūpējas par piemērotiem apstākļiem mājās – lai bērnam ir savs galds un krēsls, labs apgaismojums, lai, pildot mājas darbus, citi blakus neskatās TV. Ja bērns dala istabu ar brāli vai māsu, svarīgi novilkt robežu, kura puse un kuras mantas kam pieder. Vēlams, lai vismaz trīs stundas dienā bērns pavada svaigā gaisā. Skolas bērniem ļoti vērtīgas ir lēnas, mierīgas vakara pastaigas.
Reizēm vecāki nav pilnībā apmierināti ar skolotāja darbu. Tad jāatceras, ka tās ir pieaugušo lietas, ko kārto, bērnam nezinot.
Iesaistot mazo, viņš ir kā dzirnakmeņos starp vecāku un skolotāju, un sevī izaudzē tukšu ambiciozitāti, kas traucē mācīties.
– Lasīju, ka šajā vecumā bērnam vajadzētu spēt adekvāti saistīt jūtas, domas un darbību.
– Jā, un visvairāk to var mācīties konfliktsituācijās, kad rodas tādas jūtas un domas, kuru vadīti, mēdzam rīkoties ne tā, kā vajadzētu. Piemēram, bērns skolā ir izsitis logu. Ja mēs uz viņu kliedzam, sitam, draudam, cerot, ka viņš aiz bailēm tā vairs nedarīs, te netiek sasaistītas viņa domas, jūtas un rīcība. Viņš neko neiemācās. Ir svarīgi ļaut bērnam izstāstīt, kas notika… Bērns saka: «Uldis teica, ka es esmu stulbenis!» «Aha, Uldis teica, ka tu esi stulbenis,» vecāks atkārto, lai bērns vēlreiz dzird savus izsacītos vārdus, lai viņš atpazītu, ko juta, kad Uldis apsaukājās. Tās bija dusmas? Varbūt kauns, jo citi arī dzirdēja? Visdrīzāk būs bijis arī apjukums, jo, ja jau logs ir izsists, rīcība nav bijusi diez ko pārdomāta.
«Tu biji tik dusmīgs, ka meti ar somu Uldim, bet trāpīji logam. Ko tagad darīsim?» Labi, ja bērnam būtu savs priekšlikums. Ja nav, piedāvājam divus izvēles variantus. Tu vari sakrāt naudu un atdot meistaram vai sestdien kopā ar tēti iet sataisīt logu. Kā darīsim? Lai bērns pieņem lēmumu par sekām, kas radušās pēc šā notikuma.
Nākamais solis – izdomāt, ko darīt, kad atkal būs dusmas. Var aiziet uz savu solu, septiņas reizes ļoti sasprindzināties un tad atbrīvoties. Vai apsēsties uz krēsla un ar rokām vilkties uz augšu, un pats spiesties krēslā iekšā. Tā dusmas tiks padzītas. Ja negribas to rādīt citiem, var aiziet uz tualeti izdusmoties.
– Vecāki nereti māca, ja tev sit vai apsaukā, neesi ņuņņa, dod pretī!
– Tas situāciju tikai saasina, un beigās tiešām kāds ir ar pārsistu degunu. Turklāt īstenībā neviens nav uzvarējis.
Veiksmīgāk ir mācīt, ka no šādām situācijām vēlams vienkārši aiziet, bet tas jādara ar stalti paceltu galvu, parādot, ka neesmu aizskarts.
Varmāka grib, lai upuris ir apjucis, bezpalīdzīgs, raud, sāk ārdīties un taisīt teātri, piemēram, met ar somu. Iemāciet bērnam stabili nostāties uz abām kājām, salikt rokas krusteniski un mierīgi, ar smaidu teikt: «Pasaki to vēlreiz!» Šīs paņēmiens ļoti labi darbojas.
– Nu, Uldis pateiks.
– Atkārto šo formulu divas, trīs reizes, un Uldim pāries vēlme provocēt. Viņš nebūs sagaidījis cerēto reakciju un liks mieru. Vēl viena metode – iztēloties, ka tu esi pieaugušais un tādā kā drusku garlaikotā tonī teikt: «Nu, Uldi, cik var? Beidz vienreiz!» Tā parādi, ka esi gudrākais, un saglabā pašcieņu. Šādam cilvēkam neko nevar padarīt. Turklāt, iespējams, nākamajā dienā Uldis gribēs būt labākais draugs, jo visi taču grib stipru draugu.
– Reizēm viss tik labi nebeidzas. Tad iet uz skolu runāt ar skolotāju? Bērniem? Zvanīt apcēlēju vecākiem?
– Pēc iespējas vajadzētu, lai bērni, it īpaši zēni, tiek galā paši. Tās ir viņu, vīriešu grupas, darīšanas, un jo labāk zēns pats tiks galā, jo vairāk pārējie viņu cienīs. Ja nekā citādi nesanāk, lai iet tētis. Bet mammai uz skolu iet aizliegts! Ja sieviete kārto vīriešu lietas, tas pavisam degradē puikas statusu.
– Bet ja tēva nav?
– Tad mamma kopā ar bērnu var doties pie psihologa, viņš palīdzēs bērnam celt pašapziņu, veidot modeļus, kā risināt šādas situācijas. Arī mājās var paspēlēt lomu spēles, kur bērns iztēlojas, ka viņš ir dažādi citi cilvēki, kurus apceļ, bet kuri māk rīkoties citādāk un tikt galā.
– Mani pārsteidz jūsu kategoriskums, ka mamma nedrīkst iejaukties. Pat ar skolotāju nedrīkst runāt?
– Telefona zvans skolotājam varētu būt pēdējais līdzeklis. Svarīgi, lai citi zēni neredz skolā mammu, kas nāk kārtot viņu lietas, jo tad zēna statuss vēl vairāk kritīsies. Maksimāli jāiesaista tēvs, pat ja vecāki ir šķīrušies. Reizēm šķirtai sievietei gribas devalvēt tēvu, jo viņai ir daudz dusmu un viss sūrums tiek izgāzts teikumā, ka tēva nav, ka viņš neinteresējas, neko nedara.
Bet, ja tiešām fiziski tēva nav, varbūt ir vectēvs, krusttēvs, onkulis… Vīrietis var iet runāt ar skolotāju vai apcēlējiem, bet ir ļoti svarīgi, kā saruna notiek.
Grāmatā Bērns mani neklausa! (autore Izabella Filjoza) aprakstīti jaunākie neirozinātnes pētījumi par to, kas mūsu galvas smadzenēs notiek, dzirdot dažādus vārdus. Ir vārdi, kas brucina neironu savienojumus un ir tādi, kas rada jaunus. Padoms no šīs grāmatas – visneitrālākais ir teikums, ko var pateikt: «Es redzu, ka notiek tas un tas.» Tātad tētis bez vērtējuma nots balsī var teikt, es redzu, es zinu, ka notiek apcelšana, kaušanās. Visdrīzāk ar to pietiks, jo citi zēni apcelto puiku sāks asociēt ar pieaugušā vīrieša tēlu, viņa ķermeni un spēku. Iesaistīties var arī brālis, draudzīgs kaimiņu puika no vecākās klases, kurš ne jau iet sist apcēlējus, bet inteliģenti parāda, ka es te esmu, es redzu, kas notiek, un esmu šā puiša aizmugure.
Raisa Kačiatore un Samuli Koiso-Kantila grāmatā No zēna līdz vīrietim min, ka zēniem šajā vecumā viens no uzdevumiem ir spēlējoties apgūt stihijas (gaisu, ūdeni, uguni), dabu un arī pašam savu spēku. Zēns jāapmāca, kā ar šiem spēkiem darboties un kādas var būt sekas, ja to dara nemākulīgi. Piemēram, jāizrunā viss par peldēšanos – kas ir drosme, bet – kas pārgalvība, un ka pārgalvība nemaz nav vīrišķīga. Vislabāk, ja to māca tēvs. Arī par kaušanos ar dēlu varētu aprunāties tētis – ka nedrīkst sist pa degunu, pa vārgo vietu zem jostasvietas, pa vēderu, bet drīkst sist pa roku, plecu. Pat boksā ir savi noteikumi! Jo nelaime notiek tikai apjukumā, kad bērns nezina, ko darīt, kad nav rīcības shēmas.
Vēl viena būtiska nianse par zēniem – viņiem no dabas dota mazāka spēja būt empātiskiem, viņi ir egocentriskāki, turklāt, tā kā viņiem ir zemāks hormona oksitocīna līmenis nekā meitenēm, arī dabiskais labsajūtas līmenis ir zemāks.
Viens no oksitocīna ražotājiem ir pieskārieni. Šajā vecumā puikam var nepatikt apčubināšana, apskāvieni, tāpēc ķermeniskais kontakts jāpiedāvā veidā, ko viņš spēj pieņemt. Piemēram, satiekoties paspiež viņam roku, apņem ap pleciem, vai viegli uzsit pa muguru, pajautājot, kā tev šodien klājas. Arī sporta spēles ir veids, kā saņemt pieskārienus: pirms mača visi aplī apķeras vai, kad iesit vārtus, apskaujas, dod pieci. Ja legāla veida, kā dabūt pieskārienus zēnam nav, viņš kausies, grūstīsies, stundu laikā bakstīs blakussēdētāju.
– Kā ir ar meiteņu apcelšanos?
– Arī meitenes mēdz būt agresīvas, tiesa, parasti tas notiek citādāk. Zēni izkaujas un pēc tam atkal var brāļoties. Meiteņu konflikti parasti ar kaušanos nebeidzas, tāpēc ir aizmuguriskas aprunāšanas, intrigas, lai parādītu, ka tikai mēs esam skaistas un varenas, tikai mēs esam mīlestības vērtas.
– Mamma var iet uz skolu kārtot meitas lietas?
– Darbojas tas pats princips – vispirms atbalstīt, lai tiek galā pati. Mums patīk vai ne, meiteņu pasaulē apģērbs ir ļoti svarīgs statusa rādītājs, tāpēc godīgi jāpaskatās, kā izskatās mana meita. Vienmēr tiek apcelti bērni, kuriem ir netīras drēbes un kas nelabi ož. Pirmkārt, lai viss ir tīrs un kārtīgs. Otrkārt, var kopā pašķirstīt jauniešu žurnālus un pašpikot stila idejas. Jā, ir ģimenes, kas nevar atļauties uzreiz nopirkt jaunu kārtu, kaut gan izpārdošanu laikā tas tiešām nav tik dārgi. Bet pat lielas modes dāmas mēdz iepirkties otrreiz lietoto preču veikalos, vajadzīgs tikai radošums. Ja mammai nesanāk, var talkā pasaukt glīto krustmāti vai lielo māsīcu, kas palīdzēs meitenei iegūt savu stilu. Tāpat jāpamāca meiteni kļūt draudzīgākai, runīgākai, drošākai, devīgākai, jo bieži klusie, kautrīgie bērni citus biedē ar savu noslēgtību un tāpēc viņiem klūp virsū.
Jebkurā psiholoģijas grāmatā rakstīts: ja ir pāri darītājs un tas, kuram dara pāri, palīdzība nepieciešama upurim. Ja viņa neļaus apcelties, tas nenotiks.
Pamēģinās, nekas nesanāks, un tas ātri beigsies. Tāpēc ir svarīgi maksimāli domāt, kā palīdzēt savam bērnam celt pašapziņu, nevis par katru cenu pierādīt, ka vainīgi ir skolasbiedri. Tā mēs savas dzīves grožus atdodam citu rokās, jo sanāk, ja viņi mani apceļ, es esmu slikts, ja pieņem – labs. Bet tā taču nav!
– Ja bijusi izcili riebīga situācija, piemēram, soma iemesta podā, tad arī neiejaukties?
– Noteikti jāreaģē, ja ir miesas vai mantas bojājumi. Tad vecāks ierodas skolā un saka: «Soma ir sabojāta, šis jautājums ir jārisina!» Bieži bērniem tiek saplēstas brilles, tas ir jāatmaksā. Pārsists deguns, izsisti zobi, zilumi – jau ir klasificējams kā huligānisms, kad uz skolu nāk policija un lemj, ko darīt tālāk. Turklāt situācija jāizskata pēc būtības, jo reizēm bērns, kurš nodarījis fizisku skādi, ir sen kacināts, nu nav izturējis un klupis virsū pāridarītājam ar milzīgu izmisuma dzītu spēku. Tas gan attiecas uz vecākiem bērniem, bet to vērts mājās pārrunāt, ka par mantas un miesas bojājumiem, pat ja tā bijusi aizstāvība, no 14 gadu vecuma var iestāties kriminālatbildība.
– Ko darīt, ja mans bērns dara pāri citiem?
– Jāpaskaidro, kādas var būt sekas, un jādomā, kā panākt, lai viņš spēj kontrolēt savu ķermeni. Tomēr vispirms ir jāmeklē iemesls, kāpēc viņam to vajag. Viņš nav mierā pats ar sevi? Ir augstprātīgs? Ir paņēmis vecāku tukšo ambiciozitāti un tagad skraida pa skolu ar to, domājot, ka būs varens, ja citus iznīcinās? Varbūt viņam neveicas mācībās?
Nākot uz skolu, visi cer uz labām sekmēm, bet reizēm nesanāk. Seko vilšanās un rodas vēlēšanās iznīdēt tos, kam veicas.
Tad bērnam jāsniedz pēc iespējas vairāk iedrošinājuma un jāmeklē, kā viņš varētu sevi apliecināt veselīgā veidā. Turklāt svarīgi, lai bērns iemācās izdarīt darbu līdz galam, mazliet paciesties. Kad bērnam kādu uzdevumu gribas pamest pusratā, ir svarīgi, lai vecāki, paliekot kopā ar viņu šajā grūtumā, iedrošina pastrādāt vēl mazliet: «Es zinu, tev ir grūti, tu kļūsti aizkaitināts, tev gribas iet prom. Es palikšu kopā ar tevi, un vēl trīs (vēlāk – piecas, desmit) minūtes padari šo darbu!» Tipiskā vecāku reakcija ir atmest ar roku: «Viņš jau neko negrib!» Bet neatstājiet bērnu tajā vienu!
– Reizēm vecāki saka: «Manam skolēnam ir diagnoze slinkums.»
– Tad man gribas atbildēt, ka vecāku diagnoze ir nespēja palikt kopā ar bērnu viņa grūtumā. Ja bērns būtu piedzimis slinks, viņš neiemācītos ne staigāt, ne runāt, viņš pat acis negrozītu. Ik bērnā ir tieksme meklēt, pētīt, mācīties. Vienkārši dažiem ir samazināta spēja būt pacietīgiem. Bet to var attīstīt, iemācoties pārvarēt negribēšanu pa trim, piecām minūtēm. Turklāt bērnam ir ļoti svarīgi, lai vecāks mierīgi paliek blakus, dod atbalstu un sajūtu, ka tas ir izdarāms.
Savukārt ir bērni, kam skolā iet pat pārāk viegli, zināšanas it kā pašas līp klāt.
– Šim bērnam jādod lielāka slodze – papildu uzdevumi, cietie rieksti, lai arī viņam ir jāpadomā, jāpiepūlas. Ja skolotājs pats to nedara, vecāki to var taktiski ierosināt.
Grāmatas skolotājiem Nost ar garlaicību stundās! autors Rons Klārks uzskata, ka tomēr jāorientējas uz spēcīgākajiem, vienlaikus ar cieņu izturoties pret tiem, kam neiet tik labi, un tad viņi pievelkas pie pārējo līmeņa. Orientējoties tikai uz vājākajiem, klases vidējā atzīme vienalga ir zemāka nekā, ja seko apķērīgākajiem.
– Reizēm bērni nokoncentrējas uz atzīmēm un diplomiem un, baidoties kļūdīties, neriskē, zaudē radošumu.
– Tas nāk no vecākiem. Viņiem jāapzinās, ka bērna desmitnieki nav manas izdošanās apliecinājums. Ja es gribu ar kādu sacensties, tas man jādara pašam, nevis jākonkurē ar citiem vecākiem, izmantojot atvases. Bērns nav vecāku ķermeņa vai prāta pagarinājums. Neapšaubāmi, vecāku, īpaši tēva lepnums, panākumu atzīšana ir bērnam svarīga. Taču vecākiem pēc iespējas ātrāk ir jāvirzās prom no rezultāta – atzīmēm, medaļām, diplomiem – uz procesu.
Bērns, kurš koncentrējas uz rezultātu, vērtējumu, vienmēr ir tramīgs, jo pat pozitīvs vērtējums rada spriedzi.
Vecāki var atzinīgi teikt, ka tu daudz laika un enerģijas veltīji, lai kontroldarbam vai konkursam sagatavotos, – mācījies, vingrinājies. Teikt, ka es redzu, ka tev bija liels prieks šo darbu darīt, bet arī milzu pacietība ielikta, šie panākumi ir tava darba rezultāts. Svarīgi, lai bērns saprot, ka ar prieku un interesi garšīgi strādājot, rezultāts nāks pats par sevi. Mēs taču zinām, ka darbi, kas veikti brīvi, ar iedvesmu, kā rotaļājoties, ir skaisti, tos ir patīkami uzlūkot, bet, kas notiek samocīti, ar sāpēm, liek nepatikā novērsties.
