Niķu anatomija jeb drāma bērnu gaumē

Mūsdienu bērni
Laura Ikauniece
25. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Beidzot gribam noskaidrot, kādēļ pat vislabākajām mammām pasaulē gadās, ka bērns traki niķojas. Tāds raksturs? Izlutināts? Audzināšanas vaina? Konsultē Kristīne Maže, ģimenes psihoterapeite un sertificēta metodes Theraplay® terapeite.

Fragmenti no divgadīgās Elzas mammas Lotes vēstules:

«Skatoties uz draudzenes bērnu, goda vārds, reizēm pārņem balta skaudība – cik viņš ir paklausīgs, pacietīgs un kārtīgs. Kamēr es ar savējo reizēm gluži vienkārši netieku galā. Šķiet, divgadīgā meita mani ir palikusi zem tupeles. Jebkura viņas iegriba ir nekavējoties jāizpilda, citādi – situācija aiziet pa gaisu kā kodolkatastrofa. Kliegšana, bļaušana, raudāšana… Man ir kauns, kad bērns publiskā vietā nokrīt uz zemes un kliedz! Ko es daru nepareizi, un kāpēc ne visi vecāki tiek pie tiem rātnajiem un paklausīgajiem bērniem?»

Šis ir sākums visnotaļ lieliskas un rūpīgas māmiņas bēdu stāstam. Tad nu ņemam to līdzi un ejam pie psihoterapeites Kristīnes Mažes noskaidrot, no kurienes mūsu bērniem tie lielie niķi? «Vecāki dažkārt maldīgi uzskata, ka mazajam jājūtas tieši tā, kā tobrīd jūtamies mēs, – ja esmu nogurusi, bērnam arī jābūt rāmam, taču viņš, iespējams, grib izklaidi, mierinājumu vai rūpes. Ja bērns to nesaņem, mēs parasti sakām – viņš niķojas. Vecākiem biežāk būtu jāiedomājas, ka viņi iesēžas helihopterā un paceļas gaisā virs sevis un sava bērna, cenšoties ieraudzīt un saprast abu vēlmes un vajadzības. Varbūt tas, ko saucam par niķiem, ir tikai signāls, ka bērns ir satraucies, noguris, varbūt viņam nepieciešams mierinājums.»

Nekurliekamās emocijas

…Stāstu draudzenēm, uzdodu jautājumus forumos, visur man atbild – šis tavai meitiņai vienkārši tāds niķīgs vecums. Tas pāries! Bet – vai tiešām pāries?

Bērnam līdz triju gadu vecumam blakus vajadzīgs pieaugušais, kurš spēj viņam palīdzēt iemācīties atgūt emocionālo līdzsvaru. Psihoterapeite Kristīne Maže skaidro: «Skolās vai bērnudārzos psihologi savos atzinumos reizēm raksta – jūsu bērnam ir regulācijas traucējumi. Tas nozīmē, ka bērns bez citu palīdzības nespēj atgūt veselīgo līdzsvaru – ja ir pārāk uztraukts, viņš kļūst agresīvs pret citiem vai dažkārt pat pats pret sevi. «Kamēr bērniņš ir pavisam mazs, vecāki lieliski prot palīdzēt mazulim šo līdzsvaru atgūt – mazais raud, mamma vai tētis viņu paņem rokās, pašūpo, padzied, un mazulītis nomierinās, līdzsvars ir atgūts. Turklāt par zīdaini nekad nesaka – viņš niķojas! Nē, bērnam visdrīzāk sāp vēderiņš, viņš vēlas ēst vai gulēt.

Taču brīdī, kad bērns ir paaudzies, vecākiem rodas nepārvarama vēlme, lai viņš jau būtu apguvis šo pašregulācijas spēju, lai mācētu pats nomierināties.

Līdz triju gadu vecumam bērns to vienkārši nemāk! Piemēram, kad mazais ir pārguris pēc garas dienas bērnudārzā, viņam ir emocionālā pārslodze. Mazais raud, sēž, nespēj apģērbties, lai dotos mājās. Vecāki, kas šo situāciju neizprot, visticamāk, teiks: «Ko tu niķojies – muti ciet un ģērbies!» bet gudrie vecāki zinās, ka risinājums ir bērnu samīļot, pateikt – tu esi mīļš, bet tagad ģērbsimies, dosimies mājās atpūsties, paēdīsim vakariņas. Ir jāmeklē īstā taciņa, kā sausām kājām no niķu gūsta izkļūt ārā.»

Veikals kā pārbaudījums

Nesen nolēmām, ka šī bija pēdējā reize, kad devāmies uz veikalu kopā ar meitu. Tur viņai vienmēr vajag it visu, kas plauktos, un tā mēs gribot negribot nokļūstam nevēlamā uzmanības centrā. Bērns grib. Mamma neļauj. Meita nokrīt uz grīdas. Brēc. Īdzīgas tantiņas šķībi skatās uz mums, un tad vēl kāda ar mazāku pacietības mēru neiztur un atļaujas aizrādīt, ka «jūs nu gan, mammiņ, esat savējo izlaidusi.»

«Pārsvarā bērns veikala publiku izmanto savā labā, lai paziņotu: palīdziet manai ģimenei, mani vecāki nezina, kā ar mani tikt galā! Šī diemžēl ir diezgan populāra problēma, jo daudzi vecāki patiešām nezina, kā bērnu nodarbināt,» skaidro Kristīne Maže un iesaka mammai pamēģināt vēl pirms veikala apmeklējuma ar bērnu aprunāties un vienoties, ko šoreiz pirksim un kuriem plauktiem dosimies garām. Ja bērns vēl ir vecumā, kad sarunāt neko nav iespējams, mamma, paredzot šādu niķošanās epizodi, jau laikus var sagādāt bērnam kādu aizraujošu nodarbi, kas veikalā novērsīs uzmanību. Kaut vai uz izturīgas auklas savērtas podziņas, kas vienmēr būs mammas jakas kabatā un ar kurām mazais varēs rotaļāties tikai un vienīgi iepirkšanās laikā. Var arī uzspēlēt spēli – palīdzi man ieraudzīt, kur ir maizīte! Vai tu redzi, kurā plauktā atrodas gurķi? Parādi man tos! Tagad meklēsim piena plauktus. «Salīdzinot ar bērna mazo augumiņu, veikals patiesi var šķist kaut kas ļoti liels un biedējošs, tāpēc šī ir vieta, kur bērnam var zust spēja sevi savaldīt. Un tad vēl plaukti ar krāsainiem saldumiem un rotaļlietām – viss tik kārdinošs!

Mammas izaicinājums ir saprast, vai viņa spēj bērnam piedāvāt kaut ko vēl kārdinošāku vai tomēr vieglāk ir padoties un mīļā miera labad atpirkties ar kārumiem un rotaļlietām.

Pieaugušie savās profesijās parasti ir ļoti radoši, tikai viņi piemirst, ka šo pašu labo īpašību droši drīkst izmantot arī attiecībās ar bērniem,» saka psihoterapeite.

Zināji?

Ja mazais nonācis niķu varā, pamēģini kādu plaukstiņu spēli! Ritmiskas darbības novērsīs bērna uzmanību, niķu cēlonis aizmirsīsies, un atkal viss būs labi.

To nedrīkst. Kad laiks to mācīt?

Saprotams, līdz ar mazās piedzimšanu veicām pārkārtošanas darbus. Tētis savas skrūves, velosipēda piederumus, CD kolekciju nolika neaizsniedzamā vietā, bet… ne jau visam pietiek augstāko plauktu. Ir aizliegtās lietas, pie kā bērns tomēr reizēm tiek klāt. Kad sakām – to nedrīkst aiztikt, atkal ir histērija.

Tiklīdz mazais iemācās pārvietoties, viņu jāsāk iepazīstināt ar vārdiem nē, nedrīkst. Skaidrs kā diena – pēc aizlieguma sekos raudāšana, bērns būs dusmīgs. Tomēr tas ir saprātīgs treniņš, kā mazais apgūst drīkst un nedrīkst īsto jēgu. Tikai pēc paraudāšanas bērniņš mammai vai tētim (tam, kurš tobrīd kaut ko ir aizliedzis) atkal jāsamīļo, jāpasaka, cik viņš ir jauks. Pavisam noteikti šo vingrinājumu nāksies atkārtot vairākas reizes, līdz beidzot bērns šo aizliegumu būs apguvis. Visatļautība bērnam var šķist arī biedējoša. Ierādot bērniem robežas, mēs dodam drošības izjūtu, liekot saprast, ka dzīve ir prognozējama, nevis plaša un haotiska.

Mammas zina, ka ne vienmēr mūsu apņēmība ir tēraudcieta. Reizēm nogurums vai pārlieku pacilāts noskaņojums ņem virsroku.

Ņem, dari, ej – tikai nomierinies! Nākamreiz gan to vairs nedabūsi. Psihoterapeite Kristīne Maže pasmaida: «Tā gadās, tikai katra šāda veida situācija mūsu veiksmīgi uzsākto nedrīkst apgūšanu paildzina vismaz vēl par pāris desmit reizēm. Bērnam nav saprotams, kādēļ tas, kas vienmēr bijis aizliegts, pēkšņi ir atļauts, bet tad atkal atskan – . Vecākiem jābūt konsekventiem, jo bērniem nepieciešamas skaidras robežas.»

Galvenais, lai aizliegumu un ierobežojumu nav par daudz. Un cik daudz nav par daudz? «Skaitli nosaukt nevar, bet domāju, ka bērnam līdz triju gadu vecumam nevajadzētu būt vairāk par pieciem aizliegumiem. Pēc tam pamazām pa vienam var likt klāt,» teic psihoterapeite.

Gribu planšeti! Nedosi?! Kliegšu!

Un tad vēl šī planšetes sāga! No vienas puses, apzinos, ka divgadīgam bērnam nav nekādas vajadzības pēc regulāras lūkošanās ierīces ekrānā, bet viņa to vienreiz pamēģinājusi un grib vēl un vēl. Reizēm tas ir vienīgais veids, kā varu bērnu nodarbināt, lai iegūtu mirklīti sev, kaut vai ātrai vakariņu pagatavošanai. Ja nākamreiz planšeti nedošu, zinu – būs trādirīdi!

Neirozinātnes pētījumi apstiprinājuši, ka pašregulācijas spēja smadzenēs var izveidoties, vienīgi kontaktējoties ar otru cilvēku.

Kristīne Maže stāsta, ka ikviens piedzimst ar tādu emocionālo sistēmu, ko sauc par iekāri: «Ja bērnam šo iekāri pieaugušais nepalīdz regulēt, viņš izaug par skolnieku un vēlāk par pieaugušo, kurš dzīvo pēc principa – gribu to, ko gribu, un tad, kad es gribu. Šo regulācijas funkciju un iegribu apvaldīšanu neviena planšete, datorspēle vai multfilma nevar bērnam attīstīt. Bērna emocionālā attīstība notiek, kontaktējoties ar vecākiem, vienaudžiem, līdzcilvēkiem. Protams, tehnoloģijas bērnu attīsta intelektuāli, bet pārmērīga aizraušanās ar tām jau agrīnā vecumā rada risku, ka emocionālā attīstība atpaliks un vēlāk to būs grūtāk panākt, tas prasīs vairāk pacietības, enerģijas.»

Cik ilgi atļauts raudāt?

Noguļas gar zemi, ceļ vēderu augšā un raud, raud, raud. Kad apnicis mierināt un izdabāt, tad arī ļaujam bērnam izkliegties. Bet vai tā drīkst? Un cik ilgi mazajam ļaut raudāt?

Ja vien vecāki turpina būt telpā, kurā bērns raud, neaiziet prom, viss kārtībā.

Bērnam nepieciešams laiks, lai attīstītu spēju tikt galā ar savām emocijām.

Ir labi, ja vecāki niķu uzplūdos savu mazo uzreiz nemetas glābt, nepievērš šai scēnai sevišķi lielu uzmanību, tomēr vienlaikus ar acs kaktiņu vēro, vai nupat jau nav pienācis brīdis, kad jāpieslēdzas un jāmēģina šīs pārrautās attiecības starp sevi un bērnu atkal atjaunot. Vecākiem vienmēr jāsper pirmais solis uz salabšanu, šo pienākumu nevar novelt uz mazā cilvēka pleciem! Psihoterapeite iesaka arī neļaut bērnam sevi raudās novest līdz histērijai: «Nedrīkst pieļaut, ka raudāšana pārvēršas saraustītā elpošanā, elsošanā, nespējā komunicēt. Vecāki katrs pats noteikti sajutīs šo brīdi, kad raudāšana tūdaļ pārkāps sarkano līniju un tai jāpieliek punkts.»

Raksturs + audzināšana + pārliecināta mamma

«Nezinu, kam būt pateicīgai – gēniem, audzināšanai vai bērna raksturam –, taču dēls izaudzis līdz skolas vecumam bez piekliegtiem veikaliem, spītēšanās un bezjēdzīgas raudāšanas. Ko mēs tādu darījām? Neko. Ļāvām izbļaustīties retu reizi, bet veikalus ar niķīgiem bērniem izmantojām savā labā kā platformu dēla audzināšanai, lai parādītu – «Re, cik nejauki izskatās, kad niķojas. Tu mums malacītis, jo nekad tā nedari!» Un tas brīnumainā kārtā nostrādāja. Kamēr mūsu pusotru gadu vecā meitiņa vismaz pagaidām diezgan regulāri sarīko koncertu Spēlēju uz mammas nerviem,» savā pieredzē dalās mamma Zane. Kristīne Maže piebilst, ka tiešām vieniem vecākiem nemēdz būt divi vienādi bērni. «Katrs ir citāds – viens jūtīgāks, cits intravertāks, kāds ekstravertāks, un tad vēl no svara, protams, arī ar audzināšanu saistītie jautājumi. Vien jāatceras, ka mammai sevi nav jāvaino pie tā, ka bērns niķojas. Vainas izjūtā iegrimusi māmiņa mazajam tikai rada spriedzi, uztraukumu. Pirmsskolas vecumā bērna drošības izjūta saistīta ar apkārtesošo pieaugušo drošības izjūtu un pārliecību. Tāpēc mammām svarīgi parūpēties par sevi. Līdzīgi, kā ir teikts drošības pasākumu instrukcijā lidmašīnā – ja pazeminās gaisa spiediens, skābekļa maska vispirms jāuzliek sev un tikai tad bērnam. Kādēļ? Jo tad, ja mamma neparūpēsies par sevi, bet stīvēsies ar mazo, cenšoties kaut ko pierādīt, slikti var klāties abiem.»

 

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+