Rīga +16°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dzīvojām mēs laimīgi – mamma, tētis un meitiņa peciņa, tad sākām gaidīt brālīša piedzimšanu. Viss bija mierīgi, līdz mazais brālis nesāka māsai ņemt nost mantiņas… Nu labi, to kaut kā pārdzīvojām. Bet, kad trīsgadnieks dārziņā bija apguvis īso kursu sišanā, spļaušanā, košanā, matu raušanā un klāt vēl pielika savas izcilās valodas prasmes (tu, nejaukā muļķa kaza, es tevi nogalināšu!), mūsu mājās sākās grieķu un romiešu cīņas, lai ko tas arī patiesībā nozīmētu. Arī lielā māsa ir apguvusi dažādas slepenas tehnikas, kā nemanot iekniebt, iedunkāt vai saspiest brāļa roku tā, ka atskan kliedziens. Man tikai atliek aiziet uz virtuvi vai vannasistabu, kad sākas cīņa.
Reizēm jūtos kā boksa ringā, reizēm kā vistu kūtī, kur plūcas divi traki gaiļi, reizēm kā pasaules pirmajā vai otrajā karā vai abos reizē.
Nē, asinis nav lijušas, bet kliedzieni, sitieni un vārdu kaujas gan notiek ik dienu. Un ne jau vienmēr ar mierpilnu sejas izteiksmi varu noturēt tiesas sēdi un izvērtēt, kurš pirmais sāka un kuram pienākas advokāts. Lielākoties atskan vēl trešais kliedziens: «Es to vairs nevaru izturēt! Kas jūs esat par bērniem! Ko plūcaties kā suns ar kaķi?» – «Es neesmu suns vai kaķis, es esmu dinozaurs!» iekliedzas dēls. «Bet es neesmu vainīga, viņš pirmais sāka, tas sīkais!» iespiedzas meita. Un nekad nevienam nav labi. Mierizlīgumu var panākt tikai ar končām, čipsiem un multeni, kas patīk abiem. Nu nav mums kā tajās smukajās Instagram bildītēs, kur visi smaidīgi sēž saģērbušies vienādos džemperos un tur rokās rozā baloniņus. Mūsu ģimenē emocijas sit augstu vilni – brālis un māsa nemitīgi karo par savu vietu zem saules.
«Es gribēju pirmais pamosties!» pašā rīta agrumā kliedz brālis, ja māsa jau ir augšā, bet, ja viņa guļ, tad obligāti jāmodina. Tad atkal atskan kliedziens. Nākamais solis – brokastu dalīšana. Brokastu pārslām jābūt vienādās bļodiņās un obligāti vienādā daudzumā (labi, ka neliek vēl pārskaitīt!). Ja tā nav, tad atskan kliedziens. Nākamā disciplīna – kurš pirmais saģērbsies (ļoti motivējoši, starp citu), bet trīsgadniekam vienmēr vajag palīgā mammu, kura vēl steidzas iedzert rīta kafiju un uzstīvēt kājās bikses. Nākamais solis – kurš pirmais noskries lejā pa kāpnēm. Ja uzvar māsa, brāļa kliedzieni skan pa visu rajonu.
Kad viens ir skolā, bet otrs bērnudārzā, varu mierīgi uzelpot. Pa ceļam uz dārziņu dēls gan mani mēģina pārliecināt, ka esot piedzimis PIRMAIS, un nelīdz argumenti, ka māsa ir piecus gadus vecāka par viņu un tīri tehniski tas nav iespējams. Pēc ilgām diskusijām vienojamies, ka savā ziņā viņš ir piedzimis pirmais, tas ir, visagrāk no visiem – pussešos no rīta, bēbis deviņos no rīta, bet māsa tikai sešos vakarā. Urrā, uzvara!
Vakarā cīnīšanās sākas ar jaunu sparu. «Tas sīkais neļauj man zīmēt! Kad viņš runā, es nevaru palasīt grāmatu! Viņš man atņēma spilvenu!» kliedz meita. «Es gribēju būvēt māju no spilveniem! Mammu, māsa man nedod … nelaiž… viņa ir stulba!» – «Es to sīko vairs nevaru izturēt!»
Par ko viņi strīdas un cīnās? Par VISU, ko var un nevar iedomāties. Par to, kurš pirmais ies vannā, kuram būs sarkanais dvielis, kurš pirmais apsēdīsies pie galda, ieslēgs televizoru, apēdīs vakariņas…
Vēl jau mums aug trešais cīņu biedrs. Bēbis jau mēģina spert pirmos soļus, lai tiktu pie brāļa sacīkšu auto. Ja nedod noskatīto mantu, kliedz un sit ar mazo rociņu visam, kam var trāpīt. Bēbja svara kategorijā ietilpst arī kaķis, kurš dabū trūkties ne pa jokam (īpaši jau kaķa aste!). Nu kāpēc viņi nevar dzīvot mierīgi? Nepalīdz ne audzinoši argumenti, ne draudi, ne vaļsirdīga atzīšanās – kad mēs augām, tad ar brāli arī kāvāmies, bet tas nebija forši! «Ir gan forši, ja es esmu uzvarētāja!» iesaucas māsa. «Nē, es biju PIRMAIS, es esmu uzvarētājs!» no visa spēka kliedz brālis. Labi, ka kaimiņi mums tādi saprotoši un nav izsaukuši sociālo dienestu vai policiju par bļaustīšanos vēlās vakara stundās.
Paceliet rokas tie vecāki, kuru bērni nestrīdas un nekaujas. Tādi patiešām ir? Un tagad godīgi atbildēsim. Vai patiešām? Tad, lūdzu, pastāstiet – kādiem burvju trikiem jūs esat to panākuši? Man dažreiz palīdz tikai asaras, kad raudu par to, kādas drausmu lietas atkal esmu sarunājusi saviem bērniem, jo vairs nespēju izturēt kārtējo kariņu. Un tad viņi uz mirkli tomēr apstājas, lai samīļotu mani un iedotu viens otram buču.
«Sūti taču tos savus aktīvos bērnus uz kādu sportiņu, lai izliek savu enerģiju tur!» iesaka draudzene. «Nu, meita man māksliniece, neies jau kaut kādu bumbu spārdīt, bet dēlu varētu gan… uz pieccīņu vislabāk, jo ar vienu cīņu nepietiks!»
