Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Bērni uzstājīgi prasa, kur mēs šogad svinēsim Jāņus. Nezinu! Rudīte šogad lielo balli netaisīs, arī pie Kārļa neesam uzaicināti. Nez, varbūt tāpēc, ka tagad mums jau ir trīs bērni. Uz laukiem braukt? Tas taču ir 200 kilometru no Rīgas, un, ja ārā līst, tāpat pie ugunskura nesēdēsi. Varbūt iesim uz Dzegužkalnu? Runā, ka tur ir ļoti forši, latviešu mūzika, izlejamais alus un danči līdz rītam. Nu, nē – ar trim bērniem tādā masu dzerstiņā.
«Es nekur nebraukšu!» no blakusistabas atskan vīra aizsmakusī balss.
«Esmu pavisam slims, man sāp kakls un laikam ir temperatūra (37 grādi jau pavisam noteikti ir).»
«Bet līdz Līgo vakaram taču vēl ir vesela nedēļa! Gan jau izveseļosies,» nodomāju.
Laiks nepielūdzami iet uz priekšu. Apvaicājos vēl pāris draugu ģimenēm, ko viņi darīs svētkos. Visi atbild, ka šogad grib svinēt tā mierīgi tikai ģimenes lokā. Ir viens piedāvājums svētku svinēšanai 150 kilometru no Rīgas, bet jānakšņo teltī. Pieci cilvēki divvietīgā teltī? Lielākas mums nav! Un ja nu ārā nenormāli līst un ir tāds aukstums! Nē, to es negribu. Tikai ne to, tad labāk vispār neko nesvinēt.
Galu galā vienojamies, ka paliksim pilsētā. Meita raud, dēlam galvenais, lai būtu ceptas desiņas un sula, bēbim vienalga.
«Bet es gribu Līgo vainagu! Gribu lasīt Jāņu zāles!» kliedz meita.
«Nomierinies, mīļā, mēs taču dzīvojam Pārdaugavā, te puķes un zaļumi visapkārt. Un, kā dzied tajā dziesmā, visa laba Jāņu zāle, ko plūc Jāņu vakarā.»
Dodamies uz tuvējo parciņu saplūkt puķes un smilgas, ozola zarus arī kaut kur esam sadabūjuši. Uzslejam nojumi tepat mājas pagalmā, saklājam galdu ar visiem obligātajiem Līgo vakara cienastiem – pašu ceptiem pīrādziņiem, Jāņu sieru, kvasu, mazsālītiem gurķīšiem, desiņām un pašu iemarinētu šašliku. Beigās izrādās, ka arī kaimiņi nekur nav aizbraukuši. Ir jautri, ēdam, mazliet iedzeram un pat uzdziedam Līgo dziesmas. Galvenais, ka nelīst lietus! Auksts gan ir, un kā vēl, taču esam pat sarūpējuši improvizētu ugunskuru grilā, pie kura var nedaudz sasildīties. Ir tā mierīgi un jauki. Bēbis jau aizmidzis ratos, lielākais dēls daudzās ar kaimiņu puiku, bet meita paziņo, ka viņai viss apnicis.
«Man taču jau ir deviņi gadi, es nevaru visu vakaru pavadīt ar sīkajiem. Labāk iešu mājās paskatīties Limuzīnu Jāņu nakts krāsā.»
«Nu labi, ej, meitiņ, tikai durvis aizslēdz – ar atslēgu, nevis lielo bultu!»
Viss ir tik labi. Nodomāju, ka ļoti labi, pat pārāk. Nemanot pienāk pusnakts.
Gribas iet gulēt, esam nosaluši. Visu sakārtojam un novācam, lai no rīta nav zili brīnumi, kas te par ballīti pagalmā bijusi, turklāt bez saimnieces ziņas (viņa tieši izbraukusi uz Kanādu pie radiem). Sākam nest mantas uz otro stāvu, kur mūsu dzīvoklis.
Zvans pie durvīm. Meita never vaļā, laikam aizmigusi. Mēģinām atslēgt durvis, atslēga padodas, bet durvis ciet. Ir aiztaisīta lielā dzelzs bulta. To mans tētis savulaik uztaisīja pēc labākajām seno laiku tradīcijām (lai tev mierīgāks miegs, meitiņ, kad vīram darbā naktsmaiņa!). Tas nozīmē, ka bultu var atvērt tikai no iekšpuses vai jālauž simts gadu vecās durvis ar visu apmali un sienas gabalu arī, iespējams. Turpinām zvanīt pie durvīm, pa mobilo telefonu, saukt pa logu (labi, ka to biju atstājusi atvērtu, lai istaba izvēdinās). Nekādas reakcijas! Meita ir aizmigusi cieši jo cieši, kā jau parasti. Jā, miegs viņai ir labs, tas tiesa.
Ko lai tagad dara? Ak Dievs, kā mēs tiksim dzīvoklī! Bēbītim tūlīt jādod piena maisījums un pampers arī jānomaina. Kā lai mēs tiekam iekšā? Bērns viens pats dzīvoklī! Man sākas panika.
Vīrs mēģina mani mierināt, ka tūliņ sadabūsim pietiekami garas trepes, bet rosīgā kaimiņiene jau ir paspējusi piezvanīt glābšanas dienestam.
«Labi, pēc trim minūtēm glābēji būs klāt!» paziņo kaimiņiene. Nepaspēju pat ieminēties, ka varbūt nemaz nevajadzēja, kad izdzirdu sirēnas, kas atskan pa visu rajonu. Ir atbraukuši ne tikai ugunsdzēsēji, bet arī policija un ātrā palīdzība!
«Vai esat arī dzēruši? Un dedzinājuši kaut ko? Un kāpēc bērns nakts laikā viens pats dzīvoklī?»
Kamēr policisti bezkaislīgi uzdod jautājumus, glābēji jau ir pieslējuši kāpnes un pa logu iekļuvuši dzīvoklī. Dzelzs bulta ir vaļā, skrienu pie sava bērna, asaras šķīst uz visām pusēm. Ja nu viņai kaut kas noticis! Aiz manis seko ātrās palīdzības komanda, nesot rokās visus dzīvību nodrošinošos aparātus.
Meita aizmigusi pie ieslēgta televizora, medmāsa tausta pulsu un māj ar galvu, ka viss labi.
«Meitiņ, mosties! Viss labi, mēs esam pie tevis!»
«Liec mani mierā, es gribu gulēt!» viņa nosaka un pagriežas uz otriem sāniem.
Ak, tavu priecīgu līgošanu… Varbūt tomēr vajadzēja braukt ar to telti? Tai vismaz nav bulta durvīm priekšā!
