Rīga +12°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Leonards ir absolūts tarzāns. Vienā brīdī viņš ir grīdas, bet jau nākošajā uz galda. Viņš ir atradis veidu, kā nolaist apavu plauktam durtiņas un tikt uz spoguļgalda, viņš saprot, ka atvelkot mantu kasti, var ierāpties māsas gultā.
Uz grīdas sametot daudz, daudz drēbes un izveidojot kaudzi VAR tikt uz krēsla. Krēslu var aizbīdīt uz citu vietu istabā un uzkāpt arī kaut kur citur. Nebrīnīšos, ja vienā jaukā brīdī es viņu atradīšu skapjaugšā.
Viņš ir kā tarzāna, betmena un spaidermena apvienojums mazā, blondā, gadu vecā puisītī.
Neatceros reizi, kad viņš kāpdams būtu nogāzies, vai vismaz sagrīļojies. Tik liels ir viņa gribasspēks redzēt un aizsniegt visu, kas ir aiz horizonta (viņa gadījumā uz galda vai augstākā plauktā). Lai manu jūsmīgo sašutumu labāk varētu saprast, man jāpbilst, ka vecākā māsa neko tādu absolūti nedarīja. Protams, viņa kaut kur līda, kāpa, bet ne šādos apmēros.
Ziniet to brīdi, kad mazulis ir tikko sācis velties un viņu vairs nedrīkst atstāt vienu gultā, kad pamirkšķinot acis viņš jau var būt no tā gultas izvēlies? Lūk, tādas man šobrīd ir sajūtas, jo es nezinu, kurā sekundes simtdaļā puisis sēdēs galda vidū un dzers no krūzes ābolu sulu.
