Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ķermeņa kults un nevīžība
Dzemdības ir liels notikums ne tikai emocionāli, bet arī fiziski, pēc tām ķermenis ļoti mainās – uz vēdera parādās lieka āda, uz gurniem un vēdera ir strijas, klāt nākuši kilogrami un tūska, mainās krūšu forma. Tālāk iespējami divi scenāriji – viena pēcdzemdību laikā būs pārņemta ar savu ķermeni, par to vien domās un ātri steigsies uz sporta zāli vai skaistumkopšanas salonu, cita palaidīs visu pašplūsmā, izturoties nevīžīgi pret savu ķermeni. Ak jā, ir vēl trešais scenārijs – pieņemt esošo un ļaut visam notikt dabiski.
Gan pārspīlēts ķermeņa kults, gan nevīžība pret sevi nav veselīgi. Tāpēc būtiski ieklausīties savā ķermenī un dzīvot apzinātāk.
«Var aprīt bulciņu un to pat nepamanīt, bet var izgaršot katru kumosiņu un justies paēdušai varbūt pat no puses smalkmaizītes. Jā, tas nav viegli, bet uz to vajadzētu tiekties. Ķermenis saka mums priekšā, ko tam vajag, un, ja šķiet, ka tas prasa vēl un vēl, jautājums – kas patiesībā liek ēst tik daudz? Vai tās ir emocijas, kas liek ēdienu rīt, nevis baudīt, tādējādi norijot to, kas tobrīd nav patīkams, piemēram, stress, kas dzīvē ir visiem, sevišķi jau pēc mazuļa piedzimšanas. Tad pieēdies gūsti kaut kādu baudu un stress it kā mazinās, tomēr kopumā tā ir nevīžība pret sevi. Šeit arī slēpjas jautājuma par sava ķermeņa pieņemšanu divējādā daba. No vienas puses, sevi jāpieņem tādu, kāda esi, no otras puses, jāņem vērā, ka, neko nedarot, tikai ēdot visu, kā kārojas, un staigājot nekoptai, tu rīkojies destruktīvi, jo neievēro to, kas būtu labs vai veselīgs tavam ķermenim. Tāpēc tik svarīgs ir vidusceļš, kad esi saskaņā ar sevi un savām vērtībām, ieklausies ķermenī un nedari sev pāri,» uzsver psihoterapeite.
Kas ar mani nav kārtībā?
Ķermenis pēc mazuļa piedzimšanas mainās visām – daļai uz laiciņu un pēc tam atkal atgūst iepriekšējo izskatu, daļai ilgu laiku neizdodas ielīst vecajās drēbēs. Arī attieksme pret pārmaiņām atšķiras – viena par tām sevišķi neuztraucas, bet cita nespēj pieņemt savu jauno ķermeni un katrs liekais kilograms šķiet pasaules gals.
Psihoterapeite Ivanda Šūpulniece skaidro, ka attieksme pret savu ķermeni ir saistīta ar pašvērtējumu, kas veidojas agrā bērnībā.
«Ķermeniskais paštēls vai pašvērtējums veidojas no tā, kā mamma un citi pieaugušie meiteni aprūpē, vai, to darot, sniedz drošības izjūtu. Kad meitenīte aug lielāka, viņu ietekmē tas, ko par viņu saka mamma, kā novērtē un izsakās tētis – viņš ir kritisks savos vārdos vai arī ierauga, novērtē labo meitā un to viņai arī pasaka. Jo vairāk meitene piedzīvo kritisko, vērtējošo attieksmi, jo vairāk viņai jāatbilst kaut kādām prasībām, jo viņai ir grūtāk pieņemt sevi un savu ķermeni. Pat tādas frāzes kā: «Sakārtojies! Paskaties, cik draudzenei kārtīga bize, bet tev? Uzvelc citas drēbes, šīs neizskatās labi!» – var atstāt dziļas sekas. Sevišķi, ja tās dzird pusaudžu gados, kad citu vērtējumam sākotnēji ģimenē, vēlāk skolā, no sev svarīgiem vienaudžiem, ir ļoti liela nozīme. Liela ietekme ir arī iedzimtajam temperamentam – viena būs jūtīga un pēc kritikas saruks melna un maza, cita saslies spuras gaisā: «Nu un, ka jums nepatīk! Man patīk!» Neapmierinātību ar ķermeni var radīt arī fiziskas vardarbības pieredze, piemēram, seksuāli pieskārieni bērnībā veicina distancētu pieeju savam ķermenim, nespēju to pieņemt. Tāpat, ja draudzene piedzimusi slaida un gara un puiši klases vakaros viņu lūdz dejot, arī tas var veicināt sliktu vērtējumu par sevi: «Kāpēc mani nelūdz dejot? Kas ar mani nav kārtībā?» Tas viss mūs ietekmē un nāk līdzi arī pieaugušo vecumā.»
Diemžēl jau pieaugušai saņemt no saviem vecākiem pozitīvos vārdus, ko nesaņēmām bērnībā, nebūs vienkārši. Visticamāk, arī pieaugušai meitai kritizējoši vecāki nepateiks: «Cik tu liela un smuka izaugusi!» Tad vienīgais, ko vari darīt, – veidot labu sajūtu par savu ķermeni, noteikt robežas brīdī, kad vecāki atkal min veco kritizēšanas taciņu, un teikt: «Ar mani viss kārtībā, un man patīk gan tas, kā izskatos, gan darbs, ko daru, gan vīrs, kādu esmu izvēlējusies.» Skaidras robežas parasti palīdz celt arī pašvērtējumu un justies skaistai un labai tāda, kāda esi.
Neviena nav perfekta!
Mēs katra piedzimstam ar savām iezīmēm, un tā ir mūsu katras unikalitāte. Nav pareiza vai nepareiza skaistuma – katrai šķiet skaists kaut kas cits. Tāpēc drīzāk var runāt par šarmu un starojumu – var būt vizuāli skaista sieviete, taču no viņas nenāk starojums, bet var būt it kā pelēka pele, tomēr viņas acis mirdz, un tas ir skaistums!
Pētījumi liecina, ka vairākums sieviešu nav apmierinātas ar savu ķermeni kopumā, nevis, piemēram, tikai degunu. Tāpat pētījumi rāda, ka apkārtējie parasti redz cilvēku daudz labākā gaismā nekā viņš pats sevi spogulī. Tāpēc atceries: neviena nav un nevar būt ideāla! Arī ārēji ļoti skaistajām ir kas tāds, kas nav tik perfekts, un arī viņas atrod, par ko pārdzīvot, nonākot pat līdz tam, ka vienai savi ceļgali šķiet par spiciem, bet citai – par kantainiem. Pat izskatīdamās skaisti, sieviete citiem var stāstīt, cik neglīta ir, un demonstrēt uz deguna uzmetušos pumpiņu, kas viņai traucē saredzēt sava izskata labās detaļas.
Skaistums un spēja pieņemt savu ķermeni ir arī stāsts par vērtībām. Vienai izskats ir ļoti būtisks un vērtīgs, citai – ne tik ļoti. To lielā mērā ietekmē vide un vērtības, kādās esi dzīvojusi un augusi.
Tavā ģimenē vakarā lasīja grāmatas vai pētīja jaunākos nagu dizainus? Vienkārši paēda vakariņas vai to laikā nemitīgi atgādināja par katru uzņemto kaloriju? Tieši tāpat vide un audzināšana ietekmē vīrieti – ja tavs partneris audzis ģimenē, kur ļoti vērtē ārējo skaistumu, sekošanu ķermenim, arī viņš tevi vērtēs kritiskāk nekā vīrietis, kam šīs vērtības nav dominējušas. Ja, veidojot attiecības ar vīrieti, noteicošais nav bijis izskats, arī ķermeņa pārmaiņas pēc dzemdībām netraucēs jūsu attiecībām. Tieši otrādi – vīrietis tevi var ieraudzīt no pilnīgi cita skatpunkta: kā sava bērna mammu, kā sievišķīgu sievieti, kas ir mainījusies, bet tāpēc nav mazāk pievilcīga.
Šķērslis attiecībās?
Pēc dzemdībām tevī notiek hormonālas izmaiņas, un šie bioķīmiskie procesi organismā rada noteiktu pašsajūtu. Tu vari būt viegli aizkaitināma, neapmierināta, raudulīga, un arī tas var ietekmēt to, vai vēlies daudz ēst vai maz, vairāk vai mazāk rūpēties par sevi, tāpēc svarīga ir emocionāli laba pašsajūta. Laba jušanās neatkarīgi no izmaiņām ķermenī palīdz labāk nostāties vietā arī hormoniem – jo labāk jūties, jo ķermenis labāk var sakārtoties un atgriezties stāvoklī, kādā tas bija līdz bērniņa piedzimšanai. Un otrādi. Ja pēc dzemdībām esi neapmierināta un satraukta par izskatu, attiecībām, bērnu, tas izraisa stresu, nemieru un vēlmi ēst un ēst, kilogrami tikai nāk klāt, un hormoni turpina trakot. Jo sliktāk jūties, jo grūtāk pieņemt savu ķermeni un izskatu, jo arī attiecību kvalitāte gan ar mazuli, gan partneri ir zemāka.
«Ja sieviete pārdzīvo par sevi, viņa nevar būt pilnvērtīgā kontaktā ar bērniņu un arī vīrieti.
Pārdzīvojot par savu izskatu, par to, ka nevar aiziet uz sporta zāli, savākt vēderu un ielīst vecajos džinsos, ir grūti būt attiecībās, un tajā visā ir daudz emociju.
Netieši, un daudzas to vispār neapzinās, sieviete savās izskata un ķermeņa izmaiņās var vainot bērniņu un vīrieti. Laba mamma nekad to neatzīs, bet jutīs tādu kā iekšēju pāridarījumu, līdz ar to attieksme gan pret bērnu, gan vīrieti var mainīties un attiecību kvalitāte ciest. Protams, pareizi būtu uzņemties atbildību pašai, bet vieglāk ir kādu vainot. Tāpēc, ja sieviete apmierina savas vajadzības, piemēram, iet vingrot vai veic manikīru, iegūst gan mazulis, gan vīrietis. Vēl kas – ja ģimenē, kurā aug meita, mamma nav apmierināta ar savu svaru, meita šo sajūtu mēdz pārņemt. Varbūt meitene ir pavisam normālā svarā, taču mamma savas problēmas vai pārliecību tieši vai netieši pārliek uz meitu, ierobežojot viņas ēdienreizes, skrupulozi raugoties, vai meitai neparādās kāds lieks kilograms. Mamma nepieņem meitu tādu, kāda viņa ir dabiski, tādējādi veicinot meitā sajūtu, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, kaut realitātē tā nav,» skaidro Ivanda Šūpulniece.
Ko iesākt, ja, paskatoties spogulī, sev nepatīc?
- Pielaiko situāciju sev, ieklausies sevī un izvēlies to, ko pati gribi un ko pati uzskati par svarīgu. Vai tev pašai ir svarīgi labi izskatīties vai tas ir svarīgi citiem? Vai pati vēlies būt ar koptām rokām un ielīst vecajos džinsos vai domas par to tevī ir kultivējuši sabiedrības priekšstati, sociālie tīkli vai masu mediji ar tajos tiražētajām skaistulēm?
- Kad esi sapratusi, ko vēlies, dari visu īstajā laikā un savā dabiskajā veidā, esot kontaktā ar savu ķermeni un nenodarot tam pāri. Izvērtē, vai patērētā enerģija, laiks un ieguldījums ir vēlamā rezultātā vērti. Piemēram, vai izvēlētā diēta neietekmēs bērna ēdienu (mātes pienu vai jebko citu, ko viņam pasniedz) un vai tā neizraisīs nevēlamas izmaiņas tavā pašsajūtā? Jo jāņem vērā, ka diētas dēļ vari kļūt kašķīga, īgna, neapmierināta, nelaimīga un beigās cietīs attiecības gan ar otru pusīti, gan bērnu, gan pašai ar sevi. Vai ir tā vērts vai varbūt vari izvēlēties citu kilogramu zaudēšanas metodi? Vienmēr ir svarīgi saglabāt vēsu prātu un darīt kaut ko, neiekrītot pārmērībās.
- Atrodi labo un skaisto, ar ko sevī lepojies. Katrai tas būs kas cits, taču katra var atrast sevī to, kas jaunajā izskatā ir labs, skaists un pašai patīk. Ar ko vari lepoties tagad, kā tev nebija iepriekš? Varbūt krūtis kļuvušas par izmēru lielākas? Varbūt sievišķīgāks un siltāks acu skatiens? Galu galā šis ir laiks, kad vari lepoties ar savu jauno statusu – tu esi māmiņa! Un izmaiņas ķermenī ir tavas goda zīmes: strijas, vēders un krūtis – tās var nest ar lepnumu, nekaunoties, bet arī sevišķi neizceļot. Tā ir jauna sievišķība, ko iegūsti pēc mazuļa piedzimšanas. Svarīgi pieņemt savu jauno tēlu tādu, kāds tas ir, un nejusties sliktai!
- Svarīgi ne tikai domāt, bet arī kaut ko darīt, ja sevī kas neapmierina. Ja tikai vaimanāsi, ka esi resna un pumpaina, bet neko nedarīsi, sekas var būt vēl depresīvākas izjūtas par savu paštēlu. Tāpēc svarīgi darīt un organizēt vidi ap sevi! Daudzas jaunās māmiņas sūdzas, ka labprāt ietu pavingrot vai pie friziera, taču bērns paņem visu laiku sev, nav neviena, kas palīdz, un nekur nevar aiziet. Stop! Tās ir psiholoģiskas lamatas, ko tu pati izspēlē, iekšēji uzskatot, ka tikai pašai jāpaliek ar bērnu, pašai jātiek galā ar situāciju un, ja lūgsi palīdzību, noteikti saņemsi atteikumu. Lielākoties tā nav! Ja vaicāsi, gan vīrs atradīs kādu stundu vakarā vai no rīta, kad palaist tevi, arī vecmāmiņas labprāt pieskata mazbērnus, ja vien pajautā un uzticas, ar mazuli spēj tikt galā arī citi. Rūpēties par sevi ir katras sievietes vajadzība, un, ja tu to neapmierini, agri vai vēlu jutīsies slikti – dusmīga, aizkaitināta, aizvainota, skumīga par neizdevušos dzīvi. Tāpēc sāc rīkoties!
- Atrodi citas jaunās māmiņas, kas jūtas līdzīgi, vai, pat vēl labāk, māmiņas, kas tiek ar to galā! Tas palīdz un iedvesmo! Uz sievieti, kas iet uz sporta zāli, neskaties nicinoši, bet padomā, kā viņa spēj visu apvienot un organizēt savu laiku. Kas paliek ar bērnu? Varbūt arī tu vari izmēģināt auklītes pakalpojumus un pāris stundu nedēļā atstāt mazuli viņai?
