Kas nosaka mazuļa attīstību? Populārākās bērna attīstības teorijas

Bērnu psiholoģija
Sindija Meluškāne
21. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Attīstības psiholoģijā ir daudz teoriju un pieņēmumu par to, kas nosaka mazuļa attīstību dažādos vecumos un atstāj nospiedumus uz turpmāko mūžu. Kopā ar psiholoģi Inesi Elsiņu aplūkosim populārākās no tām.

Piesaistes teorija

Piesaistes teorijas pamatlicējs angļu psihologs Džons Boulbijs uzskatīja, ka piedzimstot katram bērnam ir bioloģiski noteikta vajadzība pēc pieķeršanās kādai par sevi spēcīgākai būtnei, lai nodrošinātu aizsardzību draudu apstākļos un izdzīvošanu. Atkarībā no tā, cik labi mamma, tētis vai citi aprūpētāji sniedz bērnam drošības un mīlestības izjūtu, cik atsaucīgi viņi reaģē uz zīdaiņa raudāšanu, smaidu, pieglaušanos, piesaiste var veidoties droša vai nedroša.

Ja zīdaiņa vajadzības tiek apmierinātas, viņam veidojas droša piesaiste un viņš uztver pasauli kā drošu vietu, ka viņš ir gaidīts pasaulē.

Ja bērns šīs rūpes nesaņem, viņam veidojas nedroša piesaiste un pasaule tiek uztverta kā draudīga vieta. Tam, kā veidojusies piesaiste, ir liela nozīme arī turpmākajā dzīvē, piemēram, bērni un pusaudži, kurus ar māti vieno drošā piesaiste, veiksmīgāk veido attiecības ar vienaudžiem, labāk mācās, viņiem ir izteiktāka spēja pielāgoties un just empātiju. «Ikdienas darbā redzu, ka piesaistei nudien ir liela nozīme, piemēram, vērojot, kā cilvēks veido attiecības ar citiem. Taču katra teorija ir jāvērtē kritiski, nevispārinot tās nozīmīgumu,» saka psiholoģe Inese Elsiņa, uzsverot, ka piesaistei patiesi ir ļoti nozīmīga nozīme cilvēka psiholoģiskajā labklājībā, taču piesaistes traucējumi nav nāves spriedums pilnvērtīgai, cilvēka cienīgai dzīvei.

«Drošas piesaistes trūkums rada lielākus vai mazākus ierobežojumus un grūtības, taču piesaiste nav vienīgais, kas ietekmē cilvēka dzīvi. Liela nozīme ir arī bērna temperamentam, kādi ir bērna personīgie resursi, cik atbalstošs ir skolotājs, kaimiņš vai klase, kurā bērns mācās, vai tur nav, piemēram, fiziskas, verbālas vai sociālas vardarbības, arī tas viss ietekmē bērna attīstību. Turklāt veselīgu attiecību veidošanu, drošības izjūtas iegūšanu, uzticēšanos sev un citiem, kas būtībā ir drošas piesaistes pamatā, var apgūt arī pieaugušo vecumā – ar uzticamu draugu, partneri vai iesaistoties psihoterapijā,» mierinoši saka psiholoģe Inese Elsiņa.

Temperaments ir bioloģiski noteikts

Kāpēc viens bērns ir viegli satraucams un bieži raud, bet cits satraucas reti un ir viegli nomierināms? Amerikā veica pētījumu 30 gadu garumā, kurā secināja, ka pastāv trīs atšķirīgas temperamentu grupas: grūtais, vieglais un lēni iesilstošais. Grūtais temperaments nozīmē, ka bērniem ir grūtāk kontrolēt savas reakcijas, viņi ir ļoti jūtīgi un viņiem grūti pielāgoties. Bērni ar šo temperamentu raud ilgi un spēcīgi, viņus ir grūtāk nomierināt, viņi nelabprāt pieņem jaunus cilvēkus. Vieglā temperamenta bērniem viss ir pretēji, savukārt bērniem ar iesilstošo temperamentu raksturīgs zems aktivitātes līmenis, viņi lēni pielāgojas jaunām situācijām un cenšas izvairīties no nepazīstamiem cilvēkiem.

Temperamentu bērns neizvēlas, tas ir iedzimts!

Svarīgi, lai vecāki izprastu bērna temperamenta noteiktās pazīmes, mācītos tās pieņemt un tām pielāgoties, nevis visiem spēkiem censtos mainīt. Vienlaikus pētījumos secināts, ka zīdainim un aprūpētājam ir divvirzienu attiecības, tāpēc noteikts temperaments var provocēt noteiktu audzināšanas stilu. Piemēram, augsta negatīvā emocionalitāte var izraisīt vecākos vēlmi attālināties no mazuļa, kas savukārt veicina viņa mēģinājumus nomierināties pašam un veidot izvairīgo piesaisti.

«Vecāki reti min vārdu temperaments, vairāk runā par uzvedības izpausmēm, kas kaut kādā ziņā viņiem, arī citiem, piemēram, bērnudārzā vai skolā šķiet problemātiskas. Visai bieži konsultāciju laikā vecāki secina, ka bērna problemātiskā uzvedība lielākoties saistīta ar pašu grūtībām saskaņoties ar bērnu, jo atšķiras temperamenti. Un tas nebūt nav viegls uzdevums, jo prasa gan izpratni, gan pārstrukturēšanos, audzināšanas pieeju pieskaņošanu. Tāpēc pirmais solis uz savstarpēji harmoniskām attiecībām ir izpratne par to, kas notiek, un ļoti palīdzoša var būt saruna ar speciālistu. Bieži pieredzu, ka vecāki konsultācijā vai nu iegūst papildu informāciju, kā tikt galā ar izaicinošām situācijām saskarsmē ar savu bērnu, vai arī iegūst apstiprinājumu tam, ko jau ir nojautuši un zinājuši. Lielas iespējas mūsdienās sniedz arī informācijas pieejamība – medijos, semināros un citur –, ko daudzi vecāki izmanto. Iedrošinājumu, atbalstu sniedz arī vecāku iesaistīšanās konkrētai mērķauditorijai paredzētās grupās, piemēram, mammu forumos. Taču mans kā speciālistes aicinājums ir būt vērīgiem, jo aiz šķietamām temperamenta īpatnībām var slēpties arī nopietnākas grūtības. Piemēram, ļoti impulsīva rīcība, nespēja nosēdēt mierā ne minūti, nepārtrauktā kustēšanās var būt ne tikai grūts temperaments, bet arī dažas no UDHS (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma) pazīmēm. Ļoti noslēgta, savrupa  izturēšanās, grūtības komunicēt un adaptēties var būt ne tikai kautrīga bērna iezīmes, bet arī iezīmes, kas raksturīgas bērniem ar autiskā spektra traucējumiem,» uzskata psiholoģe.

Žana Piažē kognitīvās attīstības teorija

Šveiciešu psihologs Žans Piažē ir meklējis atbildes uz jautājumu, kāpēc maziem bērniem ir grūti saskatīt loģikas likumus. Veicot savu bērnu un viņu draugu dabisko novērošanu, Piažē atklāja, ka bērni nespēj izprast priekšmetu un parādību savstarpējas likumsakarības, kamēr nav sasnieguši noteiktu kognitīvās (domāšanas) attīstības pakāpi. Piemēram, līdz septiņu gadu vecumam bērna domāšana ir egocentriska, bērns nespēj paskatīties uz pasauli no citu skatpunkta un uzskata, ka visi pārējie pasauli redz tieši tāpat kā viņš. Domāšana ir ļoti konkrēta. Ja mamma saka, ka tā ir Pētera baznīca, bērns visā nopietnībā domā, ka baznīca pieder Pēterim no viņa grupiņas. Konkrētās domāšanas posms turpinās līdz pat 12 gadu vecumam, tomēr 7–12 gadu vecumā bērns jau arvien labāk spēj izprast likumsakarības un pievērst uzmanību vairākām lietām vienlaikus, piemēram, gan ūdens līmenim, gan tilpumam.

Šī ir ļoti nozīmīga teorija, jo bija pirmā, kas palīdzēja izprast, ka bērni nav mazi pieaugušie un ka bērnu kognitīvā attīstība notiek posmos, kas seko viens otram.

«Taču šī ir arī viena no mūsdienās visvairāk kritizētajām teorijām, jo izpēte par bērnu mācīšanās procesu, kognitīvajiem procesiem ir ļoti paplašinājusies. Uzskata, ka mūsdienu bērni ir ievērojami labāk attīstīti, nekā kādreiz domājis Piažē, līdz ar to daudziem vecākiem grūti ielikt savu bērnu kādā no Piažē aprakstītajiem rāmīšiem. Arī bērnu grupa, ko novēroja Piažē, bija pārāk maza – lielākoties paša un draugu bērni no sociālekonomiski labvēlīgām ģimenēm –, tāpēc teorija nav vispārināma uz visiem bērniem. Tāpat svarīgi uzsvērt, ka bērna pāriešana no viena attīstības posma uz citu nenotiek tik pašsaprotami, kā to agrāk domāja Piažē, liela nozīme bērna kognitīvajā attīstībā ir videi – tā ir bērna attīstību veicinoša vai nav,» Piažē teoriju komentē psiholoģe Inese Elsiņa.

Prāta teorija

Prāta teorija attiecināma uz bērnu sociālemocionālo kompetenci, ko vienkāršākiem vārdiem varētu raksturot ka spēju noprast, nojaust un izprast, ko jūt un domā cits cilvēks un kādi ir viņa motīvi.

Līdz aptuveni 14 mēnešu vecumam bērnam parasti attīstās vienotā uzmanība – spēja saprast, kam pievērsta otra cilvēka uzmanība (piemēram, bērns seko ar skatienu otra cilvēka skatienam), kā arī vēlēšanās apzināti pievērst citu cilvēku uzmanību, piemēram, norādot ar pirkstiņu. Divu gadu vecumā parasti ir attīstījusies bērna spēja iesaistīties iztēlošanās rotaļā. Piemēram, ja vecākais brālis izliekas par tīģeri, bērnam jāizmanto prāta teorija, lai saprastu, ko brālis iztēlojas. Tikai tad, ja bērns spēj mazliet iztēloties, ko domā mamma, viņš spēj spēlēt mammu un bērnu.

Triju gadu vecumā bērns saprot, ka redzēt nozīmē zināt. Piemēram, viņš spēj saprast, ka cilvēks, kurš skatās iekšā kastītē, zina, kas tur atrodas, bet cilvēks, kurš neskatās, – nezina. Četru gadu vecumā bērns jau saprot maldīšanos un mānīšanos. Piemēram, viņš saprot, ka ļaunā pamāte apmānīja Sniegbaltīti vai ka divi eži apmānīja zaķi skriešanās sacīkstēs. Sešu gadu vecumā bērni, domājot par citiem, jau spēj izdarīt divpakāpju secinājumus par citu cilvēku prāta darbību. Piemēram, viņi spēj iztēloties, ka «brālis domā, ka mamma nezina, kas apēda konfektes».

«Visas šīs prasmes ir ļoti svarīgas, lai bērns mācītos labāk izprast sevi un veidot attiecības ar citiem. Ja tas, ko psiholoģijā sauc par sociālemocionālo kompetenci, tiek atstāts novārtā, bērnam var būt grūtības paust vārdos to, ko viņš jūt, kas ar viņu notiek. To labi redzu savā praksē, strādājot ar pusaudžiem, kam ir depresija, – viņi nespēj izprast un paust savas emocijas. Un tas var radīt lielu trauksmi, jo bērns saprot, ka ar viņu kaut kas notiek, bet nesaprot, kas tas ir. Tāpēc jau no pirmās dzimšanas dienas mēs varam bērnā šīs prasmes attīstīt, jo empātijas iedīgļi ir visiem. Grūtāk ir bērniem ar autiskā spektra traucējumiem, jo viņiem ir mazattīstīti smadzeņu centri, kas atbild par empātiju, taču arī ar viņiem var strādāt un dažas no šīm prasmēm iemācīt gluži kā reizrēķinu – ja kāds raud, tad viņu var pažēlot.

Tas, ko mēs, vecāki, varam darīt, – atspoguļot bērna emocijas un skaidrot, kas notiek.

Piemēram, redzu, ka tu raudi, jo esi dusmīgs, tāpēc ka es tev neļauju aiztikt elektrības kontaktu. Tādējādi mēs ne tikai atspoguļojam jūtas, bet arī mācām domāt par to, kāpēc šādas jūtas ir radušās. Kā tu juties, kad to domāji? Un ko tu domāji, kad tā juties? Mēs varam to mācīt arī caur sevi, atspoguļojot savas domas un emocijas. Es esmu priecīga, esmu dusmīga vai jūtos vīlusies, jo biju rēķinājusies, ka tu man palīdzēsi. Spēja izskaidrot emocijas un nosaukt tās vārdā var sniegt ļoti lielu atvieglojumu,» saka psiholoģe Inese Elsiņa.

Ēriksons un identitātes krīze

Amerikāņu psihologs Eriks Ēriksons ir izveidojis psihosociālās attīstības teoriju, nosakot, ka cilvēkam katrā vecumposmā ir savi uzdevumi, kuru veikšanā tiek piedzīvota identitātes krīze. Krīzes risinājums var būt gan pozitīvs, gan negatīvs.

Zīdaiņa vecumā bērna identitātes krīze ir starp uzticēšanos vai neuzticēšanos pasaulei.

Uzticēšanās ir saistīta ar vecāku pastāvīgu gādību un atsaucību zīdaiņa vajadzībām. Ja zīdainis to saņem, viņam  veidojas pamatuzticēšanās pasaulei un savas vērtības izjūta.

Agrīnās bērnībā laikā, līdz 2–3 gadu vecumam, identitātes krīze pozitīvā variantā nostiprina bērnā autonomijas izjūtu, jo bērns mācās attīstīt savas spējas, varēšanu, patstāvību (apģērbties, iet uz podiņa, ēst) un saņem vecāku atbalstu savos centienos vai arī kaunu un šaubas par sevi, ja viņam tas neizdodas tik labi, kā no viņa gaida vecāki. Četru līdz sešu gadu vecumā bērnam attīstās vai nu iniciatīva, vai vainas izjūta. Pozitīvu krīzes risinājumu var saņemt tad, ja ar rotaļām un pasaules izzināšanu bērns attīsta iztēli, iniciatīvu, saņem vecāku un vienaudžu atbalstu. Skolas vecumā (7–11 gados) bērns mācās attīstīt savu varēšanu skolā, mājās un mācās arī sadarboties ar vienaudžiem. Ļoti svarīgs ir pieaugušo atbalsts, kuram atbilstoši bērnā nostiprinās kompetence un varēšana vai mazvērtība. Ēriksons ir definējis dzīves uzdevumus arī turpmākajiem vecumiem, ieskaitot agrīno un vidējo briedumu, kā arī vecumu.

«Šī ir viena no pazīstamākajām teorijām, ko itin viegli novērot arī ikdienā. Šķiet, ka ikviens vecāks zina, ko nozīmē divgadnieka es pats, trīsgadnieka dusmu lēkmes vai sākumskolas vecuma bērna izteikums: «Skolotāja tā teica. Tātad tā arī ir.»

Ikvienam būtu vērtīgi iepazīties ar šo teoriju, lai labāk izprastu, kādi ir vecumposma galvenie uzdevumi.

Piemēram, kaut vai lai izprastu, ka divgadnieka vēlme visu darīt pašam nav niķis, bet gan viņa veselīgas attīstības priekšnoteikums un vajadzība,» stāsta psiholoģe. «Kopumā tiek uzskatīts, ka neatrisināti uzdevumi vienā vecumposmā rada grūtības veiksmīgi atrisināt cita vecumposma uzdevumus un tam var būt tālejošas negatīvas sekas. Piemēram, dažreiz vecāki par savu skolas vecuma bērnu saka: «Mans bērns neko negrib. Viņam nav motivācijas. Viņam neko negribas.» Un to patiesi ir grūti mainīt un ietekmēt, taču nav arī neiespējami. Vienkārši tas prasa vairāk laika, spēka un naudas. Jo viņš taču kādreiz ir ļoti gribējis un neskaitāmas reizes teica: «Es, es, es, es pats,» – bet vecāks, iespējams, lai būtu ātrāk un ērtāk, daudz ko izdarījis bērna vietā. Tāpēc visnotaļ vērtīgi ir iedziļināties konkrētā vecumposma uzdevumos un atbalstīt bērnu tajos,» saka psiholoģe. 

Bet ko darīt vecākiem, saprotot, ka bērnu audzināšanā kaut kas ir nogājis greizi? Inese Elsiņa saka: «Dzīvē nav ideālu scenāriju. Un nevienā skolā mūs nemāca būt par vecākiem. Tāpēc bez kļūdām un kļūdīšanās neiztikt. Taču galvenais nav, kā izdarīt ideāli, bet gan – kā izdarīt pietiekami labi. Dzīvot nevis ar vainas apziņu, kā es izdarīju nepareizi, un iestrēgt tajā, bet – ko es varu darīt šeit un tagad, lai būtu labāk. Un, kaut vai salīdzinot ar situāciju pirms 25 gadiem, vecākiem ir ļoti lielas iespējas – speciālistu palīdzība, dažādi informācijas avoti, dažādas interaktīvās iesaistes iespējas, piemēram, semināri, atbalsta grupas, forumi un citi.

Materiāla veidošanā izmantotas grāmatas Psiholoģija 1. Pamatjautājumi – teorijas un pētījumi.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs