Kas ir niķis?

Ak, ja viss būtu tik vienkārši. Es savu tiešām specīgo divgadnieku nemaz nevaru tā noturēt :( Bet niķi ir tiešām daudz un dikti.

Jā, niķi arī manam 5gadniekam ir vēljoprojām daudz,bet, jāsaka, tagad viņi ir kļuvuši mazliet sakarīgāki, tiešām ar iemeslu kādu nevis tikai principa pēc pateikt mammai vai tētim "nē" it visā. Tāpēc, tagad, audzinot otro mazo, zinu, ka tas lielais niķu laiks paies, jāpaciešas. Ar pirmo bērnu patiešām likās, ka jumts brauc, ka neesam riktīga ģimene, esmu slikta māte utt..., tagad visu uztveru mierīgāk.

Ko vēl var darīt, kad uznācis niķis?Lai tiktu galā ar niķiem, vajagot 90 procentu veselā saprāta un desmit procentu cīņas spara, bet bieži vien konflikta brīdī šī proporcija ir apgriezta, un tad emocijas virmo pa gaisu.Piedāvājam vairākas universālas metodes, no kurām vismaz vienai vajadzētu strādāt. Sarunāšana. Vienmēr svarīgi ievērot trīs pamatprincipus, lai šī saruna niķa laikā būtu auglīga un mazais kaut ko arī sadzirdētu:• jārunājas bērna acu līmenī, jāveido acu kontakts. Sadzirdētām jābūt abām pusēm, tikai tad ir iespējams par kaut ko vienoties; • solījumiem vai brīdinājumiem ir jāsaskan ar rīcību. Nevar tikai teikt – es darīšu tā un tā, bet nedarīt. Tad runāšanai nav nekādas jēgas;• balss intonācija. Tam, ko saka mamma vai tētis, jāizskan pārliecinoši, bet ne dusmīgi. Bieži vien pietiek ar nešaubīgu balss toni, kad mazais uzreiz saprot – te joki nebūs. Uzmanības novēršana. Brīdī, kad niķis sācies, pieaugušais vienkārši sāk darīt ko tādu, kas mazo varētu ļoti interesēt – kaut ko būvēt no viņa rotaļu klučiem, šķirstīt pasaku grāmatu. Ignorēšana. Niķis parasti paredzēts, lai kaut ko demonstrētu vai kaut ko panāktu. Tas ir viena aktiera teātris, kam vajadzīgi skatītāji. Ja skatītāju nav, tad kam gan spēlēt teātri? Mazuli var ignorēt niķa norises vietā, bet var arī aizvest uz atsevišķu telpu un ļaut nomierināties vienam pašam. Samīļošana. Var palīdzēt, ja mazuli cieši apskauj un nelaiž vaļā. To darot, var skandināt, piemēram: «Niķi, niķi, laid mazo vaļā!» Mierizlīgums. Arī tad, ja vecāki niķa epizodi izvēlas atstāt bez ievērības un ļauj mazajam nomierināties pašam, ir svarīgi to neignorēt pēc būtības un tad, kad mazais nomierinājies, ar viņu par to aprunāties. Vai viņš saprot, kāpēc tā notika? Vai viņš zina, ka lietas var atrisināt arī mierīgā ceļā? Pēc niķošanās mazais jāsamīļo, liekot viņam saprast, ka viņš drīkst just visdažādākās jūtas un tāpēc vecāki nepārstās viņu mīlēt. Tomēr nevajadzētu arī pārspīlēt un pēc niķošanās un salabšanas mazulim dot našķus vai dāvaniņas – tas viņam varētu likt domāt, ka viņš tiek apbalvots par iepriekšējo uzvedību.

Cik jauki :) Tik daudz labu ierosinājumu, ko izmēģināt. Lai gan esmu atklājusi, ka ingorēšana tiešām ir iedarbīga :)Naarinja2002...tad jau sanāk, ka arī ar otro būšu rūdīgāka :) Tas priecē