Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Daudzas sievietes pirms bērna piedzimšanas cenšas iegūt autovadītāja apliecību. No vienas puses, tas jaunajai māmiņai ļauj būt neatkarīgai – aizbraukt uz veikalu, tikties ar citām māmiņām, aizvest mazuli uz masāžu, vingrošanu, bēbīšu skoliņu. No otras puses, autokursi, īpaši braukšanas nodarbības, rada papildu stresu. Turklāt, grūtniecības laikā iesaistoties dažādos projektos (autokursi parasti ir viens no tiem), sieviete nozog sev tik dārgo laiku, ko varētu veltīt, baudot gaidīšanas laiku. Grūtniecības mēneši doti, lai sieviete arī emocionāli sagatavotos bērniņam, fantazētu, kāds viņš izskatīsies, kādas būs abu attiecības.
Ja sieviete bērniņa gaidīšanu ieraksta biznesa plānā – savieno ar izglītības iegūšanu, kursiem, mācībām, karjeru un vēl kaut ko, viņa šo laiku neizbauda.
No vienas puses, tas ir saprotami, jo dzīve šobrīd rit ļoti strauji un sieviete uzskata: «Lai vai kā, nedrīkstu atpalikt!» No otras puses, gaidīšanas laika īpašās izjūtas un sajūtas nevar piedzīvot 15 gadu vēlāk, kad tām it kā ir gana laika…
Kā rīkoties?
Pirms doties uz autokursiem, vajadzētu konsultēties ar partneri un citiem tuviniekiem – vai šis tiešām ir vienīgais brīdis, kad pagūt iemācīties braukt ar auto, vai uzreiz pēc bērniņa piedzimšanas būs nepieciešams daudz pārvietoties? Iespējams, bērniņa tētis ir gatavs vadāt sievieti ar mazuli šurpu turpu un vēlas, lai tikai gaidīšanas laiks rit mierīgi. Varbūt ir ar mieru izlīdzēt kāds no vecvecākiem, kuram ir autovadītāja apliecība? Taču, ja sieviete dzīvo ārpus pilsētas un vienīgais veids, kā tikt sabiedrībā (un līdz ar to pēc dzemdībām neieslīgt nomāktībā), ir braukt ar savu auto, iespējams, autovadītāju kursi gaidīšanas laikā ir pareizā izvēle.
Svarīgi, lai autoskolas apmeklēšana būtu sievietes izvēle, nevis stereotipisks lēmums, ka jaunajai māmiņai vajag savu auto, lai var izvadāt bērnu.
Kurš teicis, ka komplektā ar bērnu vajag lielāku dzīvokli, otru auto u.tml.? Ja ģimene to var atļauties, kāpēc ne, bet vai par katru cenu? Tikpat būtiski, lai sieviete brīdī, kad mācīties kļūst pārāk grūti, godīgi to atzīst un pārtrauc mācības.
Grūtniece pie stūres
Nav pētījumu, kas liecinātu, ka mācīšanās braukt ar automašīnu negatīvi ietekmē grūtniecības norisi vai mazuli. Taču ir skaidrs, ka mazais jūt māmiņas stresu un ka šo mācību procesā rodas stress. Arī tad, ja sieviete jūtas ļoti labi, grūtniecība organismam ir papildu slodze un stress. Vai to vajadzētu pastiprināt?
Automašīnas vadīšana prasa koncentrēšanos, īpaši tad, ja satiksme ir intensīva. Bet grūtniece zemapziņā nemitīgi vairāk par visu ir pievērsusies gaidāmajam mazulim, nevis tam, kas notiek uz ceļa.
Tādēļ var rasties bīstamas situācijas – sieviete var braukt pie sarkanā signāla vai nepamanīt kaut ko uz ceļa, sakāpināto emociju dēļ var sākt raudāt vai kļūt apātiska. Tā, protams, var gadīties arī sievietei, kura negaida mazuli. Un tomēr – gaidīšanas laiks ir īpaši emocionāls. Vislielākās hormonālās izmaiņas sieviete piedzīvo pirmajā grūtniecības trimestrī, kad organisms pārorientējas uz grūtniecību. Reakcija var būt atšķirīga – dažām sievietēm tā ir mērena, citām spēcīga. Tāpēc daudzas topošās māmiņas grūtniecības sākumā ir trauksmainas, uzbudinātas, jūt nelabumu, bet citas ir mierīgas un līdzsvarotas. Otrajā trimestrī hormonālā slodze organismā palēnām mazinās, bet pieaug fiziskā slodze, jo bērniņš kļūst lielāks. Ja sieviete ir pārlieku emocionāla jau pirmajā trimestrī, tas parasti saglabājas visu gaidīšanas laiku. Ja trauksmes sākumā nav bijis, pēdējā trimestrī tā parasti neuzrodas (ja vien nav satraucošu notikumu).
MAMMU PIEREDZES
Stāsta Sigita: «Autovadītāju kursos sāku iet, kad bēbis vēl nebija pieteicies, bet man braukšana nepadevās un nepatika, tāpēc atradu iemeslus, kāpēc pārtraukt mācības. Kad paliku stāvoklī, sapratu, ka mana mobilitāte būs ierobežota un mēs ar bēbi būsim atkarīgi no citiem, tāpēc atsāku mācīties. Dzīvojot Rīgā, baidījos no intensīvās satiksmes, biju nervoza un nespēju koncentrēties. Kad bērniņa gaidīšanas laikā pārcēlāmies uz mazpilsētu, sēžoties pie stūres, pārvarēju bailes no pretimbraucošajām automašīnām.
Kaut arī gaidīšanas laikā biju nervoza un raudulīga, braukšanas nodarbībās spēju savākties. Beigās man pat iepatikās.
Mazliet traucēja lielais puncis un piepampušās kājas. Mācīties pārtraucu nedēļu pirms dzemdībām. Ar instruktoru norunājām tikties pēc mēneša. Tik ātri tomēr nesanāca, tikāmies pēc pieciem mēnešiem. Sapratu, ka iemaņas un prasmes, ko esmu ieguvusi, nav zudušas. Eksāmenu vēl neesmu nokārtojusi, jo jābrauc uz citu pilsētu. To vēl nevaru, jo mazo joprojām ēdinu no krūts. Žēl, ka nepacentos iegūt autovadītāja apliecību laikus, jo šobrīd ļoti izjūtu, ka esam atkarīgi no citiem.»
Stāsta Krista: «Autokursus sāku apmeklēt grūtniecības pirmajā mēnesī. Par to, ka vajag tiesības, sapratu jau agrāk, biju pat sākusi mācīties, bet aizņemtības dēļ nepabeidzu. Kad paliku stāvoklī, sapratu, ka tiesības jādabū līdz mazuļa piedzimšanai, jo pēc tam būs vēl mazāk laika. Motivēja arī tas, ka šķita – ar mazuli uz rokām nevarēšu pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Arī vīrs uzstāja, lai saņemos un beidzot to izdaru. Tāpēc atsāku darba dienu vakaros apmeklēt lekcijas autoskolā.
Lai arī jutos nogurusi, mocīja nelabums un nāca miegs, neizlaidu nevienu nodarbību, bet praktiskās braukšanas nodarbības bija īsts murgs.
Kad iepazinos ar instruktoru, uzreiz paziņoju, ka esmu emocionāla, toksikozes nomocīta grūtniece, turklāt bez braukšanas iemaņām. Instruktors attaisnoja visus līdz šim dzirdētos šausmu stāstus par šīs profesijas pārstāvjiem – viņš kliedza par katru kļūdiņu, raustīja stūri, strauji bremzēja arī tad, kad nebija iemesla. Pirms katras braukšanas reizes naktī murgoju, katra nodarbība beidzās ar asaru plūdiem. Pirmajās nodarbībās domāju, ka pie vainas mani nervi un nav vērts tērēt laiku un enerģiju, laužot līgumu un meklējot citu instruktoru. Stereotipiski uzskatīju: «Viņi visi ir tādi!» Tomēr draudzene mani pārliecināja, ka tā nav normāla attieksme, un ieteica savu instruktoru, kurš izrādījās mierīgs, precīzs, korekts. Tomēr braukšanas nodarbībās stress bija, no visa baidījos, ilgi nevarēju apgūt vienkāršas lietas. Kad pienāca pēdējais grūtniecības mēnesis, abi ar instruktoru sapratām, ka neesmu gatava likt tiesības. Pēdējo mēnesi vairs nebraucu, jo ārsts ieteica mierīgāku režīmu. Piedzima meitiņa. Braukšanas nodarbības atsāku, kad viņai bija trīs mēneši. Itin drīz tiesības bija kabatā!»
Stāsta Inga: «Autovadītāju kursos pieteicos, kad vēl nezināju, ka gaidu mazo. Grūtniecība tikai pastiprināja apņemšanos tikt pie tiesībām, jo tās (komplektā ar savu auto), manuprāt, dod iespēju pilnībā izmantot ar bērna piedzimšanu saistītos atvaļinājumus. Piemēram, aizbraukt uz laukiem, pie jūras, ciemos utt. Apņemšanās bija ļoti ātri un bez stresa nokārtot eksāmenus, bet autovadītāja apliecību saņēmu tikai desmit dienu pirms dzemdībām. Mācību process ievilkās, jo centos visu darīt bez steigas, paturot prātā, ka autokursi tomēr nav primārais, labāk nedēļu atpūsties nekā uztraukties.
Varbūt attieksmes, varbūt grūtniecības radīto pārmaiņu dēļ mācību braucienos man nāca smiekli. Šķita, ka es nekad neiemācīšos braukt, jo tas nav domāts man.
Piemēram, kādas piecas reizes izbraucu krustojumu pretī stadionam aiz Arkādija parka, bet joprojām nesapratu, kāpēc man jānogriežas pa kreisi no tramvaja sliedēm – nespēju uztvert to kā krustojumu. Pie sarkanās gaismas krustojumos nebraucu, bet ātrumu instruktors bieži lika samazināt. Eksāmenos gan netiku galā ar stresu. Esmu pārliecināta, ka 99% grūtnieču nokārto braukšanas eksāmenu pirmajā mēģinājumā, instruktori taču ir tikai cilvēki, atlaides tiek dotas. Domāju, man vairāk stresa nekā mācīšanās braukt radītu tas, ka pēc meitiņas piedzimšanas vienmēr būtu jāgaida, lai vīrs mūs aizved, kur vēlamies. Tāpēc savu izvēli nenožēloju.»
