Pirtīžas – mammas un ģimenes godināšana

Pēcdzemdību rituāli
Linda Rozenbaha
25. jūlijs, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Kas ir pirtīžas, kā tās notiek un ko šī senā latviešu tradīcija var sniegt sievietei mūsdienās? No savas pieredzes stāsta dūla un grāmatas gaidibas.lv autore Linda Rozenbaha, kas veic pirtīžu rituālus jaunajām māmiņām.

Kas notiek pirtīžās?

Pirtīžu piedāvājums var būt gana atšķirīgs, taču, ja pavisam īsi jāraksturo pirtīžas, parasti tās ietver šādus elementus.

  • Svin bērniņa ienākšanu ģimenē šaurā, uzticamā lokā. No vienas puses, vecāki un tuvākie cilvēki pirtīžās sniedz vēlējumus bērnam, jo vecāki ir tie, kas var iedot bērnam ļoti daudz. No otras puses, pirtīžas ir bērna atdalīšana – bērns ir atsevišķa personība, viņam ir savs dzīves ceļš un tajā viņam būs savas izvēles.
  • Notiek bērna vannošana īpašā vēlējumu vanniņā un saru dzīšana – bērnu izmasē ar mammas pienu vai mīklu. To dara ar mammas pienu; ar mīklu – ja pieniņa nav. No ādas var nākt ārā tādi kā asi sariņi – bāli pelēki vai melni. Dažreiz to var arī nebūt. Ādiņa šādi tiek attīrīta. Latviešu ticējumos atrodams, ka mazuļi tādējādi kļūst mierīgāki un pasargāti no acu vainām.
  • Mamma tiek sildīta dažādi – var būt masāžas atšķirīgos risinājumos, pēršanās, emocionāli silta gaisotne. Rūpes un piedāvājums mammas atbalstam var būt atšķirīgi. Reizēm tiek piedāvāts pirts pēriens arī tētim.

Galvenais – KĀ dari, nevis KO

Pirms teju divdesmit gadiem vecmāte Dina Ceple, kas bija iedziļinājusies latvisko sakņu tradīcijās, mums, topošajām dūlām, mācīja arī pamatus pēcdzemdību rituāla – pirtīžu – veikšanai. Ar laiku katra dūla atrada individuālo rokrakstu, bet es paturēju prātā skolotājas teikto: galvenais pirtīžās – nevis KO tu dari, bet KĀ to dari. Viena no izjūtām, kas saistās ar pirtīžās notiekošo, ir drošība. Gluži kā dzemdībās, kad sieviete ir kaila fiziski un dvēseliski, pirtīžās jāparūpējas, lai sieviete var atļauties tāda būt. Jo viņu neviens nevērtēs, bet pieņems un atbalstīs, uzklausīs un stiprinās. Var būt klusākas un sarunām bagātākas pirtīžas. Tām jābūt tādām, kādas sievietei tobrīd nepieciešamas. Tā būs drošība, ka neviens mūs netramdīs, viss notiks ģimenei, bērniņam piemērotā tempā un veidā.

Drošības un mīlestības izjūtu rada arī pati pirts (pirtīžas var notikt arī mājas apstākļos), kur pieklusināta vide, siltums un dabiskums ir dziedinoši. Pirtī nestrādāju viena – palīdz arī pati pirtiņa.

Gribas dot bērnam

Vecākiem parasti ir vēlme veikt pirtīžas, lai bērniņam izdzītu sariņus. Saru dzīšana patiešām ir unikāla tradīcija, kas ir saglabājusies un atdzimusi. Bet vēlāk pat mamma ir pārsteigta, ka pirtīžas ietver lielas rūpes par viņu pašu. Jaunajai mammai var būt vieglāk vēlēties un jautāt kaut ko bērnam, nevis sev.

Pirms plānojam pirtīžas, vienmēr uzklausu mammu vai abus vecākus. Ja jūtu, ka viņi liek milzu cerības, ka bērns pēc saru dzīšanas kļūs mierīgs, izklāstu, ka miera un nemiera faktori var būt dažādi.

Manuprāt, lielāks miers pēc pirtīžām ģimenē iestājas tāpēc, ka mammai bijuši labvēlīgāki apstākļi atjaunoties un līdzsvaroties. Tomēr varu teikt droši – pēc pirtīžām bērns sevi izteiks caur asarām. Latviski runāt viņš nesāks. Jāņem vērā arī, piemēram, bērna iedzimtais nervu sistēmas darbības tips, un tas ir stāsts par sava bērna pieņemšanu.

Mammas godināšana

Pirtīžās, ko veicu es, lielākā daļa laika tiek veltīta mammai, viņas godināšanai. Šī godināšana ir vairāku kultūru pēcdzemdību tradīcijās – sieviete ir kļuvusi par mammu, mēs viņai pateicamies un aicinām viņu pateikties sev, savam ķermenim, sajust sevi no jauna. Agrāk to darīja dzimtas sievietes, aprūpējot jauno mammu, fiziski un emocionāli sasildot, palīdzot sevi sakārtot dažādos aspektos, dodot viņai iedrošinājumu ienākt māšu pasaulē tādai, kādai viņa ir. Daudz šīs godināšanas notiek, rūpējoties par ķermeni, – meditatīva ir pat skrubīša uzklāšana. Pirtīžās svarīga ir arī stiprinoša saruna, kurā nav konkrētu gaidu no sievietes. Radu drošu gaisotni, kur sieviete, retāk abi vecāki kopā, runā to, kas viņai tobrīd nepieciešams, un tik, cik vajadzīgs. Cenšos dot sajūtu, ka esmu kā tīrs ūdens (rimts un nevērtējošs, varbūt vienīgi jautājošs), kura atspulgā sieviete var ieskatīties un ieraudzīt pati sevi, palīdzu viņai labāk sadzirdēt, sajust sevi. Sievietes atmiņas, piemēram, par dzemdībām mainās. Sajūtas un atziņas mainās – svarīgi dot iespēju piedzīvot šīs atmiņas un atziņas tā, kā šim brīdim ir atbilstoši, neprasīt no viņas to, kam šis laiks nav piemērots.

Palīdzu apzināties gaidību, dzemdību laikā un pēc tam notikušajā savus spēka avotus, savas stiprās puses, dzīvesdrauga atbalstā nosaukt nozīmīgo – sieviete nereti par to nav aizdomājusies vai tam īsti nav bijis laika.

Pieskaramies arī sāpīgajai pieredzei, cik tobrīd tas ir iekšēji vajadzīgs, palīdzu iziet no šīs pieredzes uz gaišas nots. Ne reizi vien bijis, ka sieviete savas sāpes ir krājusi mēnesi vai divus līdz pirtīžām vai pat no iepriekšējām dzemdībām un tas viņu iekšēji grauzis. Ir bijusi nedrošība vai kauns runāt par to, ko jūti. Tad šāda saruna drošos apstākļos kļūst kā iekšēja atbrīvošanās. Tā kā gaidību pasaule aptver dziļas pieredzes, sieviete var sākt runāt par seksualitāti, attiecībām ar māti, bērna zaudējumu, vilšanos attiecībās, piepildījumu sevī visās lomās u. c. Jūtot sievietes prieku, sāpes, atjaunošanos, iekšējas pārmaiņas, reizēm gandrīz fiziski var manīt, kā no viņas sirds nokrīt kādi akmeņi. Bieži piedzīvoju, ka tā ir arī nevajadzīgu lietu, domu palaišana vai pirmais solis esošajā pieņemšanā. Tur, kur kaut kas tiek atlaists, rodas vieta kaut kam jaunam. Pirtīžās piedzīvoju, cik liela var būt mīlestība pārī, kā tā plūst uz bērnu un kā viņi var stiprināt bērnu viņa dzīves ceļā.

Pateicība ķermenim. Nebaidies no nevaksētām kājām!

Pēc sarunām un noskaņošanās nāk maigs slotiņu pēriens, īpašas norises, kas palīdz sazemēties (būt stingri ar kājām uz zemes, ar saknēm zemē, lai rūpētos par bērnu). Ķermeņa pieskārieni un masāžas pēcdzemdību periodā palīdz apzināties sevi. Rodas veseluma izjūta, un sieviete labāk var sajust jaunās ķermeniskās aprises, jo nereti pēc dzemdībām var būt sajūta, ka esi it kā izplūdusi, nejūti robežas. Šie paņēmieni dod arī impulsu ķermenim fiziski atgriezties optimālā formā. Mammai var ienākt prātā kāda tautasdziesma vai dziesma. Dainām ir liela jauda, un latviešu tautasdziesmas dziedu arī krievu sievietēm. Veicu visa ķermeņa ieeļļošanu vai rebozo lakatu aizvēršanās masāžu, vai pēcdzemdību aizvēršanās masāžu. Šīs ir prasmes no meksikāņu vecmātēm. Tās palīdz orgāniem nostāties iepriekšējās vietās, limfai optimāli darboties un organismam sakārtoties.

Dažkārt sievietes kautrējas, ka viņām nav bijis laika aiziet uz vaksāciju, sevi sakopt vai vēders vēl liecina, ka tajā nesen kāds dzīvojis.

Nav pamata kautrēties. Esmu triju bērnu mamma un saprotu, ka pēc dzemdībām viss laiks tiek veltīts bērnam. Un vēders šobrīd ir pats skaistākais – tas ir stāsts par mīlestību, kas sniegta cilvēkbērnam.

Nāk gan kristieši, gan musulmaņi

Pirtīžās vecākiem jādod brīvība – būt pašiem un nozīmīgo dzīves brīdi piedzīvot bez iestīvinātas pareizības. Pirtīžas ir arī mātišķuma un tēva tapšanas posms, tāpēc būtiski iedot arī šo sajūtu – esiet paši, nedzīvojiet pēc priekšstatiem! Šo brīvības un uzticēšanās sev kā vecākiem sajūtu cenšos iedot, jau sākot ar gatavošanos pirtīžām. Piemēram, aicinot mammu intuitīvi salasīt nelielu saišķi augu bērniņa pirmajai vannai. Nevis ar botānikas grāmatu rokās, bet ar sirdi, ar sajūtu atrastiem augiem. Tētus aicinu sagādāt avota ūdeni vanniņai. Bet atkal ir svarīga brīvība izvēlēties sev to, kas sniedz prieku, – ja ūdens sagādāšana to sniedz, tad sarūpējiet to; ja tas vairāk sagādā raizes, tad nevajag. Labāk jo sirsnīgi teikt vēlējumus bērnam, ieplānot laiku ģimenei, sniegt prieku savējiem.

Pirtīžu saknes ir mūsu senču praksē, bet katrā reģionā tās nenotika vienādi. Tās ietver arī pateicību cilvēkiem un augstākiem spēkiem.

Arī šajās attiecībās šķiet svarīgi vecākiem dot iespēju būt pašiem. Tāpēc, ja pirtīžās lūdzam augstāko spēku palīdzību un dalību, aicinu viņus ielūgt tos spēkus, kam viņi tic. Uz pirtīžām ir nākuši gan latvisko tradīciju kopēji, gan kristieši, gan musulmaņi, gan tie, kuri tic Visuma likumiem un spēkam.

Piedalās arī vecmāmiņas

Pirtīžās visbiežāk piedalās bērniņš ar saviem vecākiem. Ja ģimenē ir vecākie bērni, arī viņi ir aicināti piedalīties, bet jāatceras, ka aicinātos viesus vienmēr izvēlas mamma ar tēti. Ja sieviete jūt, ka būs grūti atslābināties, ja tuvumā būs citi bērni, var piedalīties mazākā sastāvā. Citkārt bērni piedalās bērnu daļā, bet, kad tiek lutināta mamma, dodas izklaidēs. Ir bērni, kas piedalās pirtīžu veidošanā ne tikai ar vēlējumiem brālītim vai māsiņai. Atceros, kā viens no mazuļiem ierosināja ceļu, pa kuru mamma nāks, izlikt ar svecītēm, – tik sirsnīgi un skaisti!

Ir bijušas pirtīžas, kurās piedalās viens vai vairāki vecvecāki, sievietes māsas vai tuvinieki. Atceros, kāda vecmāmiņa sacīja: «Biju par to lasījusi, bet nezināju, ka tas ir tik emocionāli. Žēl, ka mums nekā tāda nebija.»

Pirtīžās vecāki izsaka vēlējumus savam bērnam, un tas ir emocionāls mirklis abiem. Nozīmīgs ir tētu atbalsts, lai mamma varētu būt pirtīžās, jo viņam tomēr gana ilgi jāparūpējas par bērnu, kamēr mamma paliek pirtiņā viena. Tāpēc esmu pateicīga tētiem, kas saprot un novērtē savas sievietes. Bieži var redzēt, kā tētī ienāk prieks, kad viņš pēc tam ierauga dzīvesbiedri ar mirdzošām acīm. Un – viņi ir uzpildīti vairāk sniegt bērnam, apzinātāk piedzīvot laiku, kad atvasīte ir maza. Redzēt un piedzīvot šīs iekšējās pārmaiņas ir milzīgs gandarījums.

            

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+