Atceroties, kā Margaritas tētis Aleksejs pamanījis vizuālas pārmaiņas meitas ķermenī, Olga atzīstas, ka sākumā nodomājusi – vīrs laikam atnesis darbu uz mājām. Aleksejs tobrīd jau 15 gadus strādāja par dzelzceļa tehnisko inspektoru. Pamanīt to, kas citiem paslīd garām, ir viņa darbs.
Pirmais pārmaiņas pamanīja tētis
Margarita bija aktīva, un viņai nekas nesāpēja. Olgai šķita, ka trīsgadniekam nedaudz apaļīgs vēders ir pavisam parasta lieta, un viņa vīram atgādināja, ka cilvēki jau pēc būtības nav simetriski. Parasti ģimenē tieši Olga ir tā, kura ātrāk sāk raizēties. Pie ģimenes ārsta Margaritu aizveda Aleksejs, un ārsts nosūtīja meiteni uz ultrasonogrāfiju.
Izmeklējuma slēdzienā ģimene izlasīja, ka mazajai Margaritai ir konstatēts aptuveni 10 centimetru liels veidojums nierē, kas līdzinās nefroblastomai jeb Vilmsa audzējam. Ko tas īsti nozīmē, viņi tobrīd vēl nesaprata. Kad ģimenei teica, ka tikai slimnīcā varēs saņemt galīgo slēdzienu un ka tik un tā tas viss tik ātri nebeigsies, Olga iztēlojās trīs vai četrus mēnešus. Toreiz arī tas šķita ilgi.
Margaritas mamma joprojām atceras telpu un tās sienas brīdī, kad slimnīcā pirmoreiz izdzirdēja vārdu «onkoloģija».
To dienu un vēl dienu pirms – tās viņa atmiņā redz kā filmu. Tālāk sekoja izmeklējumi, un līdz galīgajai diagnozei ģimene aptuveni mēnesi dzīvoja neziņā.
Uzmanības centrā
Dzīve uz desmit procentiem
Pirms Margaritas saslimšanas Olgai patika apziņa, ka ģimene zina, ko katrs darīs pēc nedēļas, pēc pusgada, pēc gada. Savu dzīvi viņa bija būvējusi apzināti – labi mācījusies, studējusi, strādājusi par matemātiķi. Olga jutās veiksmīgi nonākusi vietā, uz kuru ilgi bija tiekusies.
Pirmā ultrasonogrāfija meitai bija 2023. gada augustā, un rudenī sākās ārstēšana. Turpmāk ikdienu noteica braucieni uz slimnīcu un laiks starp ķīmijterapijas reizēm. Ģimene vairījās no ciemošanās, arī pie vecvecākiem nebrauca, jo baidījās, ka Margarita varētu saslimt ar kādu infekciju. Viņi lielākoties bija trijatā. Par saslimšanu zināja tikai daži ģimenes locekļi un pāris draudzeņu. «Visi turpina savu ierasto, aktīvo dzīvi, bet mēs esam apstājušies,» atceras Olga. Toreiz viņai šķita, ka viņi dzīvo uz desmit procentiem.
Īpaši grūti bija vest meitu uz nākamo ķīmijterapiju tieši tad, kad viņa pēc iepriekšējās bija sākusi justies labāk. Olga zināja, ka slimnīcā Margaritai palīdzēs, un vienlaikus zināja, ka pēc ķīmijterapijas viņai atkal būs slikti.
Bērnu slimnīcas Vecāku mājā kādā emocionāli ļoti smagā brīdī Olga izdzirdēja vārdus, kas palikuši atmiņā. Pieaugušajam ir savs «normalitātes termometrs» – pieredze, pēc kuras spriest, kādai vajadzētu būt ikdienai. Mazam bērnam šādas pieredzes vēl nav. Bērnam ļoti daudz nozīmē tas, ka mamma ir tepat. «Kā pērtiķēnam, kas lēkā pa koku zariem, un tam ir vienalga, kur tas lido – galvenais, lai tur ir mamma,» Olga atceras toreiz dzirdēto. Šis salīdzinājums viņai ļoti palīdzēja. Tobrīd Olga tvēra ikvienu atbalsta iespēju – kāda pateiktu frāzi, smaidu, mirkli, kas palīdzēja izturēt.
Katrs rīts ar cerību, ka slimība pāries
Ilgu laiku Olga ik rītu modās ar domu – «drīz, drīz viss beigsies». Viņa ilgojās atgriezties ierastajā dzīvē. Atskatoties, Olga atzīst, ka šī nemitīgā gaidīšana traucēja pieņemt to, kas notiek, un dzīvot tajā dienā, kura viņiem bija dota. Sākumā, ņemot vērā ārstu prognozes, šķita, ka pēc operācijas, jau 2024. gada janvārī, visu notikušo varēs aizmirst kā murgainu sapni.
Tomēr operācijas laikā atklājās, ka patiesā situācija ir sliktāka, nekā liecināja izmeklējumu rezultāti, un pēc operācijas būs nepieciešama papildu ķīmijterapija un pat staru terapijas kurss.
Tas bija smags trieciens ģimenes emocionālajai labsajūtai. Tik un tā ģimenē valdīja optimisms, un jau pavasarī viņi cerēja atgriezties ierastajā ritmā, bet tieši izrakstīšanās dienā vecāki uzzināja par metastāzēm Margaritas plaušās. Šis trieciens bija ļoti grūti pārvarams. Aleksejam un Olgai bija bail pat vienkārši domāt par nākotni, par dzīves plāniem – par jebko, kas sekos tālāk. Liela daļa vasaras pagāja slimnīcās. Pēc ķīmijterapijas meitas organisms bija ļoti novājināts. Olga atceras antibiotikas, asins pārliešanas un arī ārstēšanos Lietuvā, kur viņai tobrīd šķita īpaši smagi.
«Es to biju iedomājusies kā distanci, šos astoņus mēnešus sadalījusi, arī visus savus resursus,» ar matemātiķes domāšanai raksturīgu sakārtotību stāsta Olga. Taču laiks bija pagājis, spēki izsīkuši, bet ārstēšana vēl turpinājās.
Bija jāatrod veids, kā dzīvot arī tad, ja neviens nevar pateikt, kad šis posms beigsies.
Pamazām Olga centās pieņemt dzīvi tādu, kāda tā tobrīd bija – «Dzīvot šeit un tagad. Ņemt to, ko dod.»
Pieņemšana nāca ar laiku. Olga ievēroja, ka viņai palīdz arī iespēja uz brīdi domāt par kaut ko citu. Slimnīcā viņa varēja izrunāt bailes un grūtības. Ārpus tās gribējās satikt cilvēkus, ar kuriem nodoties kopīgam hobijam vai runāt par citām lietām. Reizēm, kamēr ar meitu bija vīrs, viņa paguva aiziet uz sporta nodarbību ārā un tad atgriezties pie meitas.
Atrast savu psihologu
Olga labi atceras dienu, kad pie viņas ienāca psiholoģe Laila Pāpe – viena no psiholoģēm, kura Bērnu slimnīcas atbalsta projekta* ietvaros sniedz psihoemocionālu atbalstu bērniem ar smagām slimībām un viņu ģimenēm. Par sarunu ar psihologu viņa bija domājusi jau iepriekš, tomēr svārstījusies, vai šāds atbalsts viņai tiešām ir vajadzīgs. Lailai Olga varēja izstāstīt visu, ko citkārt labprāt atstāja ārpus sarunas. Abas pamazām salika pa plauktiņiem slimnīcā piedzīvoto un pievērsās arī grūtībām dzīvē ārpus nodaļas. Sarunās ar Lailu Olga pamazām mācījās nesalīdzināt savas ģimenes pieredzi ar citu piedzīvoto.
Laila Olgai bijusi gan kā mamma, gan kā draugs – cilvēks, pie kura varēja vērsties arī tad, kad vienkārši vajadzēja parunāt. «Pateicoties Lailai, es šodien esmu pavisam cits cilvēks – daudz stabilāks, pārliecinātāks par sevi un savām spējām,» viņa saka. Olga no sirds vēl ikvienam atrast savu psihologu – cilvēku, ar kuru jūties droši, saprasts un pieņemts.
Izrāde aiz palātas loga
Starp atmiņām par Bērnu slimnīcas 10. nodaļu Olgai īpaši mīļas tās, kas atgādina par kādu izrādi. Mazajā rotaļu laukumā zem Margaritas palātas logiem bērniem rādīja zinātniskus eksperimentus. Margaritai tobrīd bija pievienota mobilā sistēma, un viņa nedrīkstēja iziet no palātas. Taču no palodzes priekšnesumu varēja redzēt. Tur Margarita arī stāvēja, aizrautīgi vēroja notiekošo, smaidīja un smējās. Šo ainu Olga atcerēšoties visu mūžu. Margarita ar prieku atceras veselīgo burgeri, kas viņai slimnīcā garšoja vislabāk.
Par nodaļas personālu Margaritas mamma runā ar lielu pateicību. Viņa īpaši izceļ bērnu hematoonkoloģi Mariku Grūtupu, kuras attieksme un profesionalitāte ģimenei deva pārliecību – viņi nav vieni, un ir cilvēki, uz kuriem paļauties arī grūtākajos brīžos. Ģirtu Aleksejevu Olga sauc par «ķirurgu ar zelta rokām», bet māsas un māsu palīgus atceras kā sirsnīgus, iejūtīgus un uzmanīgus, aicinot citus vecākus izprast, cik lielu darbu viņas paveic. «Ļoti vērtīgi bija arī to speciālistu padomi, ar kuriem savā «iepriekšējā» dzīvē nekad nebijām saskārušies," stāsta Olga. Piemēram, uztura speciāliste vienkāršā un saprotamā valodā izskaidroja, kas ir speciālie uztura dzērieni, kāpēc, kad un cik daudz tos lietot un kur tos iegādāties. Viņas stāstījumā nodaļas cilvēki kļuvuši par «burvjiem, fejām un supervaroņiem».
Ģimenei izveidojās ļoti laba sadarbība arī ar sociālo darbinieku. «Mēs zinājām, ka vienmēr ir cilvēks, kuram var pajautāt par birokrātiskām lietām un kurš palīdzēs saprast, kā rīkoties,» stāsta Olga. Arī šī iespēja pajautāt un kopā noskaidrot nākamo soli viņiem deva drošības sajūtu. Ar laiku arī citi nodaļas vecāki kļuva par daļu no ģimenes ikdienas. Viņi dalījās pieredzē un bija līdzās gan grūtos, gan priecīgos brīžos. Rīta kafija Olgai kļuva par mazu, īpašu ikdienas rituālu – iespēju arī slimnīcā sajust siltumu un atrast brīdi sarunai. «Arī Vecāku māja man kļuva tik tuva kā draugs, jo tur vienmēr zināja un saprata, kas ir vajadzīgs,» Olga stāsta. Reizēm tie bija īstie vārdi grūtā brīdī. Citreiz – suši vakars, kurā varēja apsēsties kopā ar citām mammām un aprunāties. Šajos brīžos viņa jutās tā, it kā tiktu nesta uz rokām un blakus būtu labi draugi. Arī citām ģimenēm, kuru bērni šobrīd ārstējas 10. nodaļā, Olga novēl atrast savu iedvesmas avotu – cilvēku, vietu vai nodarbi, kas dod spēku turpināt: «Dažreiz tieši mazs iedvesmas avots palīdz pārvarēt grūtus brīžus un atgādina, cik daudz skaista vēl ir priekšā.»
Kad viss jābūvē no jauna
«Tagad, it kā normālajā dzīvē pēc ārstēšanās it kā vajadzētu varēt smieties un priecāties, bet tā nenotiek,» Olga saka par laiku pēc izrakstīšanās. Slimnīcā dienas bija pakārtotas vienam mērķim. Mājās bija no jauna jāatrod ikdienas ritms, pašiem jāpierakstās pie ārstiem un jāpārskata ārstēšanās laikā izveidojušies paradumi. Margaritai, piemēram, ir 101 lelle. Abi ar vīru bija ļoti gribējuši meitai kaut kā kompensēt visu, kam viņa gāja cauri. Atkal mācīties sadzīvot ar ikdienas ierobežojumiem bija grūti visiem trim.
Margaritas mammai bija jāatrod arī veids, kā sākt no jauna pēc darba zaudēšanas. Darbs bija kā pēdējais ķieģelītis no iepriekšējās dzīves, ko viņa cerēja saglabāt. Pēc visa, kas piedzīvots ar meitu, sev gribējās teikt, ka zaudējusi jau «tikai» darbu. Tomēr sajūta bija tāda, it kā viņa stāvētu viena milzīgā pilsētā un viss būtu jābūvē no jauna. Arī šajā laikā palīdzēja sarunas ar psiholoģi Lailu. Abas turpināja sarunāties vēl gadu pēc Margaritas izrakstīšanās no slimnīcas.
Visu šo laiku līdzās bija Aleksejs – par savu vīru viņa runā ar lielu siltumu. Pateicoties vīram, viņa varēja uz brīdi iziet no slimnīcas un vienkārši pabūt pati. Šādu atelpu deva orientēšanās un skriešana. «Tā ir mana meditācija – laiks, kad varu atslēgties no ikdienas, sakārtot domas un vienkārši izbaudīt kustību un dabu.» Reizēm šķitis, ka vīram ir vēl grūtāk – viņam bija darbs, un pēc darba viņu gaidīja ģimene.
To, ko Aleksejs ik dienu darīja ģimenes labā, Olga raksturo kā milzīgu darbu, kas no malas varbūt palika gandrīz neredzams.
Runājot par paļāvību uz vīru, Olga saka: «Es vienmēr zināju, ka, ja mūsu dzīvē būs grūti brīži, tad viņš vienmēr mobilizēsies, būs kā siena.» Un piebilst: «Es pat nezinu, vai viņam esmu pateikusi paldies.»
Šobrīd Margaritai ir seši gadi, viņa ir mājās un apmeklē bērnudārzu. Margaritas ģimenes stāsts atgādina, cik svarīgi ir meklēt un pieņemt atbalstu, mācīties nesalīdzināt savas ģimenes ceļu ar citu pieredzi, bet pats galvenais – dzīvot šodien un nepakārtot katru dienu gaidām, ka viss atkal būs kā agrāk.
*Projekts «Atbalsta sistēmas izveide bērniem ar smagām saslimšanām un viņu ģimenes locekļiem» tiek īstenots Bērnu slimnīcā sadarbībā ar Labklājības ministriju, un to līdzfinansē Eiropas Sociālais fonds Plus (ESF+). Projekta ietvaros atbalsts tiek nodrošināts no 2022. gada novembra līdz 2027. gada beigām.
Plašāka informācija par projektu atrodama šeit.



















































































































































































