«Varbūt vēzis ir izlaušanās spēle.» Vija Piziča par smago diagnozi, Atzinības krustu un drosmi nepadoties

Braucām pie Vijas uz Viļāniem, un viņa jau bija uzklājusi mums brokastu galdu. Vija dzīvo savā bērnības mājā pie Maltas upes un nemaz vairs neilgojas pēc Rīgas, kur reiz pavadīts tik piesātināts dzīves laiks un viņas vīrs Bērtulis reiz bija Dailes teātra direktors.

Kad zvanīju, lai uzrunātu tevi intervijai, teici, ka tā būs jāatliek, jo tev priekšā operācija. Tagad tu sēdi man pretī smaidīga, tātad operācija ir izdevusies. Es zinu, ka tu esi gatava runāt par savu slimību un pārbaudījumiem. Kas īsti pašlaik notiek tavā dzīvē?

Tā bija plaša operācija, un man jāpagaida, kamēr sadzīst rētas, tāpēc visu darīt vēl nevaru. Bet nu jau gandrīz gadu esmu vēža ārstēšanas procesā un mērķtiecīgi ievēroju pretvēža dzīvesveidu. Pirms tam par veselību īsti neinteresējos, un tagad man tā ir jauna joma, kas jāapgūst. Jo, ja mēs maz zinām, tad kļūstam par savas nezināšanas upuriem. Uzzinot diagnozi, bija jāsāk skatīties, ko es pati varu darīt. Priecājos par to, kāda ir mūsu medicīna šajā jomā, lai arī tā, protams, nav ideāla. Tas, ko esmu secinājusi, – mana atbildība ir turēt rūpi par veselajām šūnām. Ķīmijterapija balstās uz vienkāršu pieeju – uz vēža šūnu lielo ēdelību. Un ar ķīmijterapiju vēža šūnas saķer 10 nosacītās vienības, bet veselās šūnas tikai divas. Veselās mokās, bet izdzīvo, toties vēža šūnas, saēdušās tik daudz, iet bojā. Un mani balsti ir uzturs, kustība un stresa mazināšana.

Šogad maijā tu saņēmi Atzinības krustu. Kā tas bija?

Skaisti! Bet, kad to pirmoreiz telefona sarunā izdzirdēju, man bija šoks, neattiecināju to uz sevi.

Pēc tam man bija viena mazāka operācija, un palātas kaimiņienes dzirdēja manu sarunu ar dakteri, kur es lūdzu, vai varam saplānot lielo operāciju tā, ka varu aiziet un saņemt apbalvojumu. Tad meitenes palātā jautāja: un kā tad tu iesi uz to apbalvošanu? Ar to domājot matus. Teicu: tā arī iešu! Es jau neesmu tikai mati!

Satraukums bija liels – kā es izskatīšos? Un ja nu man tur aiz vadiem samisējas kāja, jo ķīmijas blakne ir tā, ka īsti nejūti kājas? Kā uzzīmēt seju? Jo pēc ķīmijas jau nav ne tikai matu, bet nav arī skropstu. Mani nodarbināja šādas sadzīviskas un praktiskas lietas.