
«Gribējās šo neziņas slogu citiem atvieglot…» Dzīvības koka vadītāja Gunita Berķe par misiju, kas mainījusi tūkstošiem dzīvju
Žurnāliste un sabiedrisko attiecību speciāliste Gunita Berķe, būdama ilggadēja onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības Dzīvības koks vadītāja, būtiski mainījusi to, kā Latvijā tiek uztverta ziņa «Man ir vēzis». Kopā ar kolēģiem viņa palīdzējusi tūkstošiem pacientu un viņu tuviniekiem atgriezties dzīvē pēc smagās slimības. Tam vajadzīgs stiprums, iekšējs spēks.
Foto: Jānis Deinats
Mammas diagnoze
«Atceros kādu meiteni, kura reiz atbrauca uz Dzīvības koka psihosociālās rehabilitācijas programmu. Izkāpa no autobusa, paskatījās apkārt, un es uzreiz redzēju – viņa ir panikā. Šķita, tūlīt paņems čemodānu un metīsies meklēt transportu, lai bēgtu projām. Bet pēc sešām dienām viņa bija pavisam cits cilvēks. Mierīga, pārliecināta par sevi. Vēlāk teica, ka tas bijis labākais laiks, kas pavadīts terapijā kopā ar speciālistiem un sev līdzīgām sievietēm, kuras arī skāris vēzis. Ka beidzot sapratusi, kas viņu mocījis, un spējusi pieņemt un nomest nastu, kas spiedusi. Tieši šādu brīžu dēļ es turpinu darīt savu darbu.
Iespējams, vēlme palīdzēt citiem radās mammas slimības dēļ. Izmeklējumi sākās 1990. gadā, bet 1991. gadā viņai diagnosticēja vēzi. Toreiz biju piektajā grūtniecības mēnesī, gaidīju savu pirmo bērnu un strādāju par Latvijas Radio korespondenti Maskavā. Mammai par viņas diagnozi, audzēju, neko neteica – Stradiņa slimnīcas ārsts iesauca kabinetā mani un izstāstīja, ka viņai ir vēzis.
Tolaik tas šķita gandrīz nāves spriedums. Zāļu nebija. Kaut kādas jau bija, bet… Jutos drausmīgi – biju apstulbusi no šīs ziņas.
Godīgi sakot, ilgi biju šokā, sēdēju blakus vīram kafejnīcā un raudāju. Paralēli arī stress, jo pati biju stāvoklī. Tā diena bija kā ļaunākais murgs.


































































































