Pusgadu pēc zviedru rakstnieces Selmas Lāgerlēvas nāves viņas biogrāfe Ēlina Vegnere rakstīja – tas, ka tik ievērojama un atzīta rakstniece ir sieviete, protams, 20. gadsimta sākumā bija neparasti, bet tas, ka viņa rakstīja par vīriešiem, bija viens no veidiem, kā kļūt pamanītai vīriešu vadītajā pasaulē. Un tas Lāgerlēvai izdevās – 1909. gadā viņai piešķīra Nobela prēmiju literatūrā, bet 1914. gadā viņa kļuva par pirmo sievieti — Zviedrijas Akadēmijas, kas piešķir Nobela prēmijas, – locekli.
Klibu neprecēs
Viens no plašāk zināmajiem iemesliem, kāpēc Selma Lāgerlēva kļuva par rakstnieci, nevis pārtikušu mājasmāti, bija viņas veselība, jo tās dēļ neviens viņu negribētu precēt. Šis stāsts, ko, starp citu, vēl salīdzinoši nesen literatūras stundās stāstīja Zviedrijas skolēniem, ir par mazās Selmas klibo kāju.
Jā, tā bija dubultā dzīve jeb mīlas trijstūris.
Selma Otīlija Luvīsa Lāgerlēva piedzima 1858. gada 20. novembrī saviem vecākiem – leitnantam Ērikam Gustavam un viņa kundzei Elisabetei Luvīsai Vallrotai – piederošajā Morbakas muižā, Dienvidzviedrijas reģionā Vermlandē.
Selma bija piektā atvase sešu bērnu ģimenē, un topošās rakstnieces dzimtas saknes aizvijas Zviedrijā zināmu kultūras, aristokrātijas un politikas darbinieku aprindās. Par spīti šim visādā ziņā veiksmīgajam startam – augstdzimtībai – Selma piedzima ar traumētu gurna locītavu. Trīsarpus gadu vecumā viņa nejauki saslima, un abas kājas pat kļuva pavisam paralizētas.






































































































































































