Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
3
-
0
-
Auklītes darbam piekritu nedomājot
Pēc žurnālistikas studiju beigšanas Latvijas Universitātē un vēl nezinot, ko vēlos darīt, no paziņām saņemtais piedāvājums strādāt par auklīti itāļu un latviešu ģimenē nāca tieši laikā. Nedomājot piekritu!
Lai redzētu, vai mazie mani pieņems, ar bērnu mammu Vitu sarunājām tikties rotaļu laukumā, kad viņi viesojās Rīgā. Pirms satikšanās ļoti uztraucos, jo nekad nebiju pieskatījusi bērnus, kas ir jaunāki par trim gadiem, bet Jānītim tolaik bija tikai pusotra. Satiekoties samulsusi biju gan es, gan bērni. Pārrunājām ar Vitu manu motivāciju, pieredzi ar bērniem, kā arī dzīves apstākļus Itālijā. Kad Laimai vajadzēja čurāt, Vita man ielika klēpī Jānīti, sakot, ka tūliņ būs atpakaļ. Lūdzos, lai viņš nesāk raudāt, kamēr Vita ir prom. Mammai atgriežoties, Jānītis mierīgi sēdēja man klēpī, un viņa jautāja, kad esmu gatava lidot uz Itāliju.
Dzīvoju Itālijā, strādāju Šveicē
Šveicē ierados septembra vidū, tad arī iepazinos ar Vitas vecāko meitu Māru un vīru Korādo – itāli, kurš Lietišķo zinātņu un mākslas universitātē Lugāno strādā par pētnieku un inženieri. Tā kā Šveices dzīvoklī nebija brīvu istabu, viņi piedāvāja man īrēt istabu Komo, Itālijā, jo pilsēta ir glītāka, atrodas ezera krastā, turklāt īres cenas Itālijā ir draudzīgākas nekā Šveicē. Galu galā sanāca, ka strādāju Šveicē, bet dzīvoju Itālijā, lai gan brauciens ar vilcienu no manām līdz ģimenes mājām ilga tikai četras minūtes.
Papildus tam, ka ģimene apmaksāja manu īri, par darbu saņēmu kabatas naudu 100 eiro nedēļā.
Rītus vienmēr pavadīju ar mazo Jānīti, parasti gājām uz spēļu laukumu vai pastaigāties gar upi vai ezeru. Pēc tam Jānim un Vitas vecākajai meitai Mārai gatavoju pusdienas, jo Šveicē pamatskolas vecuma bērni pusdieno mājās, bet pēc tam ar skolas autobusu atgriežas atpakaļ skolā.
Pēc pusdienām liku mazo gulēt, bet neilgi pirms trijiem modināju, lai dotos uz bērnudārzu pēc Laimas. Gājiens pa kalnainajām ielām ar diviem bērniem un ratiem bija izaicinošs un palīdzēja uzturēt formu. Brīvajā laikā vakaros apmeklēju itāļu valodas kursus, ko bez maksas organizēja valdība, kā arī apguvu itāļu ēšanas kultūru.
Nerakstītie likumi pie galda
Reiz, kad uz Korādo pēc vakariņām uzdoto jautājumu, vai dzeršu kafiju, atbildēju, ka gribētu kapučīno, bet nākamajā dienā pasta carbonara (spageti ar olām un žāvētu gaļu) pievienoju sīpolus, ķēros pie grāmatas Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu studēšanas, kurā aprakstīti itāļu kulināro tradīciju rakstītie un nerakstītie likumi.
Itāļi nedzer kapučīno pēc pulksten 11.00! Katrai mērcei ir piemērotākais pastas veids! Gatavojot ēdienu, ar sastāvdaļām neeksperimentē! Arī bērniem, kurus pieskatīju, pret ēdienu bija augstas prasības. Laima vienmēr gribēja izvēlēties, kādu pastu vārīt, kā arī mērces veidu. Lai arī vienmēr gatavoju mērci, kuru Laima izvēlējās, beigās viņa tāpat ēda pasta bianco jeb pastu ar sviestu un Parmas sieru. Vecmāmiņa mazajiem bija iemācījusi, ka pasta, gaļa un dārzeņi tiek servēti uz atsevišķiem šķīvjiem.
Ēšanas režīms Itālijā bērniem ir ļoti stingrs, ģimene ēd noteiktās stundās un visi kopā, nevis tad, kad katrs atnāk mājās.
Kopīgās vakariņas ilgst vismaz stundu, un to laikā tiek apspriestas visas dienas aktualitātes un notikumi. Tā kā vakariņas tiek ēstas samērā vēlu, ap 20.00 un vēlāk, bērni arī gulēt tiek likti vēlāk.
Pateikties par maltīti nav raksturīgi, atzinība tiek izteikta tikai īpašos gadījumos, tāpēc arī bērni lielākoties nelieto pieklājības formas, piemēram, paldies. Cukuroto tēju un zaptsūdeņu vietā bērniem dod ūdeni, bet ēdienkarte lielākoties sastāv no dažādu veidu pastām, dārzeņiem, gaļas ēdieniem, rīsiem, saldajā tiek ēsti svaigi augļi, nevis jogurts vai deserts ar ķīseli un pienu.
Aperitivo vakariņu vietā
Kādam varētu šķist, ka es pārāk daudz runāju par ēdienu, bet Itālijā tas ir galvenais sarunu temats. Kad Milānā, kas ir 50 km attālumā no Komo, satikos ar citām auklītēm, pirmais, ko darījām, – izlēmām, kurā bārā iet uz aperitivo. No pulksten 19.00 līdz 22.00 visos Ziemeļitālijas bāros pie dzēriena pasniedz arī uzkodas, ko visi jaunieši izmanto, lai aizstātu vakariņas.
Man vislielākais izaicinājums auklītes darbā bija auto vadīšana. Gan Itālijā, gan Šveicē ir kalnains, ielas ir ļoti šauras, un visām ģimenēm ir divi auto, tāpēc nav daudz vietas, kur noparkoties. Lai noparkotos vai izbrauktu no jau ieņemtas vietas, paši itāļi bieži mēdz viegli pastumt blakus stāvošo auto. Tiem, kam ir bērni, bez auto nepārvietojas. Ejot uz bērnudārzu pēc Laimas, redzēju, ka mamma, kas dzīvo piecu minūšu gājienā no bērnudārza, piebrauc ar auto, jo tā ir ērtāk.
Tā kā Itālijā sievietes dzemdē vēlu, pēc 30 gadu vecuma, jo noteiktais bērnu kopšanas atvaļinājums valstī ir tikai trīs mēneši, bērni tur tiek ļoti lutināti un saudzēti.
Spēļu laukumos mammas ir ļoti nervozas, jo baidās, ka bērns kaut kur uzrāpsies vai skries un pakritīs. Tāpat mājasdarbus bieži pilda mammas, nevis bērni paši. Salīdzinājumā ar latviešu bērniem itāļi ir temperamentīgāki – ātrāk zaudē pacietību, bet, ja strīdas, tad skaļi un ilgi, emocijas pauž žestikulējot, pat kliedzot.
Itālijā pavasaris sākās jau martā, nedēļas nogales izmantoju ceļošanai, kāpu kalnos, bet pats galvenais – sapratu, kā ir būt mammai uz pilnu slodzi. Tas nav tik viegli, kā man šķita, jo mammām vienmēr viss ir jāplāno uz priekšu. Izejot no mājām, somā ir jābūt pamperiem, ūdens pudelei, našķiem, salvetēm, kādai rotaļlietai, jo nav zināms, kad kādu no šiem priekšmetiem vajadzēs.
Ģimenes pieredze ar citām auklītēm
Vita, kuras bērnus pieskatīju, atklāja, ka viņiem bijusi auklīte, no kuras atvadoties visi raudājuši, bet bijis arī tā, ka, pārbraucot mājās no darba saulainā pēcpusdienā, atradusi mazos pie datora, kamēr auklīte pati sēž otrā istabā pie planšetes, apkārt mētājas apskretuši šķīvji un apģērba gabali, vannasistabā smako pāri malām plūstošs podiņš, bet uz ierosinājumu iziet ārā uz spēļu laukumu bērni izmisuši ķeras mammai ap kaklu un kliedz: «Nē, nē, tikai ne ar viņu!»
Vita auklītes vienmēr meklējusi, apjautājoties pazīstamiem cilvēkiem.
Viņai šķiet, ka galvenais ir noskaidrot cilvēka motivāciju braukt strādāt uz ārzemēm, kā arī – lai ir patika darboties ar svešiem bērniem.
«Viens ir pāris stundu pieskatīt ģimenes locekli, cits – ilgstoši būt kopā ar svešu bērnu, pret kuru nav nekādas mīlestības un ģimeniskuma jūtu. Ja meitenes galvenā motivācija ir ceļot pa pasauli un tusēt, var sanākt abpusēja vilšanās, jo izrādīsies, ka no viņas gaida nebūt ne vieglu darbu, nevis tikai nodrošina dzīvošanu par brīvu svešā valstī,» tā Vita.
Tāpat, izvēloties auklīti, Vita iesaka izvērtēt ģimenes prioritātes. Citus interesējot ēst gatavošanas iemaņas vai medicīniskās palīdzības kursi, bet Vita vienmēr vēlējusies, lai cilvēks, kas pieskata viņas bērnus, runā latviski un bērniem ir iespēja biežāk dzirdēt un lietot latviešu valodu. Satiekoties ar bērniem, Vita iesaka pavērot, kā auklīte un bērni viens pret otru izturas, atceroties, ka pirmajā reizē visi sevi cenšas parādīt no labākās puses, arī bērni.
Kas ir Au Pair programma?
Au Pair programma tika radīta pēc Otrā pasaules kara, lai jauniešiem dotu iespēju braukt no vienas valsts uz citu, dzīvojot ģimenē, un iepazīties ar citu kultūru un valodu, apmaiņā dažas stundas dienā palīdzot ar bērnu pieskatīšanu.
Ģimenes, kas meklē auklīti, un meitenes, kas vēlas pieskatīt bērnus, var reģistrēties mājaslapā. Tur auklītēm ir jānorāda sava bērnu auklēšanas pieredze, valodu prasme, izglītība, vecums, tautība, kā arī jāuzraksta motivācijas vēstule. Pēc tam iespējams atzīmēt, kurās valstī vēlas strādāt. Daudzas itāļu ģimenes izvēlas Au Pair auklīti, jo tas ir lētāk un nav jāmaksā nodokļi. Auklīšu algas tradicionāli vienmēr ir bijušas mazas, jo akcents nav uz pelnīšanu, bet kultūras apmaiņu. Milānā Au Pair auklītei vidēji maksā 300 eiro mēnesī, nodrošina metro mēnešbiļeti, reizēm ir kopīgi ceļojumi ar ģimeni.
