Augam kopā ar Dārtu – 12. mēnesis

2017. gadā publicētajā Mazuļa augšanas seriālā sekojām līdzi, kā aug Sindijas un Guntara Meluškānu meitiņa Dārta, kas savā ģimenē ir piektais bērniņš. Par meitiņas sasniegumiem divpadsmitajā mēnesī un attiecībām ar pārējiem ģimenes locekļiem stāsta mamma Sindija.
Pirmais gads
Sindija Meluškāne
4. decembris, 2018

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauma Kalniņa

Pārmaiņu vējos

Dārtas gada jubileja tuvojas ar lielām pārmaiņām mūsu dzīvē. Vīram mainās darba pienākumi un ritms, tāpēc viņš tagad daudz mierīgākā režīmā var strādāt no mājām. Tas ir kā grūdiens man tomēr saņemties un bērna kopšanas atlikušā atvaļinājuma laikā atjaunoties augstskolā un pabeigt maģistra studijas. Tomēr studijas + bērni ir vieglāks variants nekā studijas + bērni + darbs. Tā nu Dārtai jāpieņem, ka nu mammas dzīvē ir ne tikai viņa, brāļi un māsas, bet arī studijas, kuru dēļ mamma regulāri dodas prom no mājām, atstājot viņu tēta uzraudzībā. Pirmās reizes, protams, vairākas reizes zvanu un prasu, kā viņiem iet, bet vīrs mani vienmēr šādās reizēs nomierina: «Mēs tiksim galā.» Mani pašu pārsteidz, cik vieglu sirdi varu viņu atstāt, jo vēl tikai pirms dažiem mēnešiem vispār nesapratu, kā lai sāku domāt par atgriešanos darbā, jo bija grūti pieļaut domu, ka spētu citam cilvēkam atstāt Dārtu vai vest viņu uz bērnudārzu. Vīrs, protams, nav cits cilvēks, viņš ir tētis. Un varu tikai priecāties par to, cik tuva piesaiste viņiem ir izveidojusies.  Tiesa, vakaros gan viņa mēdz būt čīkstīgāka, naktīs arī bieži mostas un prasa krūti. Nojaušu, ka tas varētu būt saistīts ar manu prombūtni, kas viņai nemaz tik ļoti nav pa prātam.

Pirmais vārds tiek kaķim

Vienu brīdi jau šķita, ka Dārta saka: «Mamma», tomēr tas bija viltus prieks. Precīzus vārdus viņa vēl nesaka, un pirmais, ko viņa iemācās pateikt savā valodā, saprotot šī vārda nozīmi, ir tsss – tas ir kaķis. Jā, kaķis Dārtai patīk, kaķim gan Dārta – mazāk. Viņš cenšas izturēties pieklājīgi un pieciest viņas sajūsmu, tomēr mēs ļoti uzmanām, lai Dārtas mīlestības izpausmes nav kaķim par grūtu.

Dārta vēl nestaigā – viņa ceļas kājās, prot stāvēt neturoties, bet solīšus vēl nesper. Tomēr kopējā sajūta ir tāda, ka mums jau tik liela meita. Drēbītes gan lielākoties valkājam tās pašas, ko sešu septiņu mēnešu vecumā, jo viņa nav nedz izstiepusies garumā, nedz pieņēmusies svarā, – ekonomiski ļoti izdevīgs bērns! Nu jau ar smaidu var atcerēties viņas tuklās kājeles un roķeles sešu mēnešu vecumā.

Pirmais gads bez pirktām mantām

Pirmo dzīves gadu esam pavadījuši tikpat kā bez pirktām rotaļlietām. Pirmajos mēnešos nopirku Oball bumbiņu un grabuli, ap četru mēnešu vecumu Andelē mandelē par dažiem eiro nopirku aktivitāšu centru, visas pārējās Dārtas mantiņas nākušas no virtuves krājumiem – silikona kēksa formiņas, karotes, papīri. Joprojām uzskatu, ka zīdaiņa vecumā tērēties rotaļlietām, par kurām interese lielākoties pazūd jau pēc pāris dienām, nav vērts. Bet nu sāku domāt, ka uz gada jubileju ir kaut kas jāuzdāvina – rotaļu zirdziņš un spainīšu komplekts, no kuriem var taisīt piramīdas.

Arī ballīti nolemjam rīkot. Protams, ka pašai Dārtai tas pagaidām vēl nav īpaši svarīgi, tomēr, manuprāt, tā ir kā cieņa pret bērnu – nosvinēt dzimšanas dienu, arī tad, ja pats bērns vēl līdz galam neapzinās svinību iemeslu. Īpašo kūku gan necepu. Mācos pieņemt, ka man tagad kā studējošai piecu bērnu mammai laika ir tik, cik ir. Nopērku veikalā medus kūku.

Kur pazudis laiks…

Ak, ko tikai es nebiju apņēmusies paveikt bērna kopšanas atvaļinājuma laikā! Piemēram, biju apņēmusies uztaisīt visiem bērniem drukātu bilžu albumus, jo pēdējos gados tam nekad nav atlicis laika. Kā jūs domājat, cik albumu esmu izveidojusi? Tieši nevienu! Pateicoties Dārtas seriālam, mums vismaz ir skaistas bildes, lai kā Ziemassvētku dāvanas uztaisītu nākamā gada kalendārus ar ģimenes bildēm. Saprotot, ka drīz atsāksies darbs un pienākumu mazāk nekļūs, laikam jau jāsamierinās, ka nu varēšu sataisīt bildes vien tad, kad došos pensijā. Joprojām mācos samierināties, ka tad, kad ir bērni, daudz ko vienkārši nevar pagūt. Tāpat mācos būt egoistiskāka un vairāk domāt par sevi.

Cik ilgi vēl barot?

Pēc Dārtas piedzimšanas biju domājusi, ka centīšos viņu barot līdz diviem gadiem. Nu jūtu, ka tas man droši vien būs par grūtu, jo studiju dēļ slodze kļūst arvien lielāka, bet Dārta naktī bieži mostas un vēlas kompensēt manu prombūtni, burtiski karājoties man pupā, nespēju izgulēties… Saprotu, ka man ir jādomā arī par sevi un savu labsajūtu. Beidzot, pēc piektā bērna, sāku apjēgt, ka mammai ir jārūpējas ne tikai par bērnu, bet arī savām vajadzībām un visi no tā ir tikai ieguvēji. Lai tas izdodas! To šī seriāla pēdējā sērijā gribu novēlēt gan sev, gan arī citām mammām.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs