Rīga +14°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Klēpītī un aiju-aiju
Kad māmiņa mīļi paņem savu mazulīti klēpī, viņas rokas ap bērniņu veido tādu kā sargājošu žodziņu. Var teikt arī apli, un aplis ir ļoti spēcīga sargājoša zīme, simbols, kas kaut ko no kaut kā norobežo. Māte bērniņu ieskauj savā aizsardzībā jeb mikropasaulē, kas norobežota no ārpasaules. Tādā brīdī, kad bērniņš ir pasargāts, mamma var dot viņam savu spēku un mīlestību.
Zināms arī, ka mazi zīdainīši vislabāk nomierinās mammas rokās, jo jūt sargājošo tuvumu un tik patīkamo šūpošanos klēpī. Un ja vēl māmiņa mīļi padungo vai padzied…
Jā, tas ir ļoti vēlams, mudina Iveta Medene: «Mierinot un midzinot bērniņu, vajag dziedāt mierīgas dziesmiņas, un bieži tajās ir vārdi aiju-aiju-aijajā. Vārda izcelsme meklējama indoeiropiešu valodā, tā nozīme ir dzīvības spēks un mīlestība – pat dziedātnepratēji to var izdungot, un citu vārdu mierināmā dziesmiņā var arī nebūt, jo aiju pats par sevi ir ļoti spēcīgs un sargājošs vārds».
Kūmības jārīko agri!
Senākos laikos mūsu senči jaundzimušajam rīkoja kūmu godus – parasti tie notika bērna dzīves 18. dienā. Kāpēc tik agri? «Tā doma ir tāda: kamēr dīdāmā pādīte ir tik maziņa un bezpalīdzīga, kūmas var mazulim dot visvairāk labā. Jo bērniņš lielāks, jo vairāk rodas grūtības – te mazais raud, te niķojas, te izvēlas, ar kuru kūmu ies rotaļā, ar kuru ne… Bet mazs, nesen dzimis bērniņš vienkārši guļ, un kūmas viņam var dot savu spēku un vēlējumus, lai mazuli uzlādētu ar pozitīvo.» Kūmās aicināja tikai lasītus (īpaši izvēlētus) ļaudis – tas nozīmē, tādus, kam piemīt vai pieder kaut kas labs un vērtīgs. Viens kūma ir skaists, otrs gudrs, trešais bagāts, lai bērniņam no visiem šiem labumiem arī kāds piemestos. Lai tev, pādīte, maizes laime! Lai mirdzi kā saule un esi skaists kā krustmāte! Esi gudrs un spēcīgs kā krusttēvs!
Šādi un vēl daudzi citi laba vēlējumi tiek pādītei teikti, lai bērns rituāla laikā iemantotu tikai šo ļaužu labās rakstura īpašības.
Kūmu godi bērniņam ir pirmā lielākā aizsardzība, kad visi pieaugušie, aplī ap mazo pādīti stāvēdami, simboliski norobežo viņu no apkārtējās pasaules, lai dotu sargājošu svētību. Bērniņš ir aplī iekšā, viņam ir nedalīta uzmanība, un tas dod lielu spēku!
Spēka vārds un mīļvārdiņi
Līdz ar kūmu godiem bērniņš kļūst par pilnvērtīgu dzimtas locekli ar drošu aizmuguri, turklāt tiek arī pie vārdiņa. Dot vārdu bērniņam nozīmē visai pasaulei pavēstīt, ka mazais ir ieradies, tāpēc vārda izvēlei ir liela nozīme. Taču, pēc senču tradīcijām, kūmu godos bērns dabū vēl vienu vārdu, savu spēka jeb aizsardzības22.10.2020 16:06 vārdu. «Kāds šis spēka vārds būs, to var kopīgi izdomāt, bet arī pati daba var pateikt priekšā. Piemēram, braucot kūmās, aicinātie ļaudis skatās apkārt – kāds skaists rudens, cik koša kļavas lapa, dzidri zeltains saulesstars, augstu gaisā lido vanags… Kāda zīme, parādība vai dzīvnieks, kas piesaista uzmanību, – tas arī var būt īstais bērna spēka vārds,» stāsta Iveta. Līdzīgi ir ar mīļvārdiņiem ģimenē – arī tie var būt spēka vārdi. Reti kuri vecāki sauc bērnu tikai dotajā, dokumentos ierakstītajā vārdā – parasti mazajam acuraugam ir simtiem mīļu vārdiņu, kas pielīp!
Jā, mazuli droši var saukt dažnedažādos vārdiņos, kas nāk no sirds, jo šie mīļvārdiņi ir pilni ar mīlestības enerģiju, tāpēc ir spēcīgi un sargājoši.
Nedod bērnu svešās rokās!
Līdz kūmu godiem parasti bērniņu svešām acīm nerādīja. «Kūmībās – jā, tad vecāki savu bērniņu rāda, un viņu skata visi aicinātie ļaudis. Tomēr tas notiek citādā veidā, jo ir noteikti rituāli un visi aicinātie viesi bērniņam dod. Nevis no viņa ņem! Ir dzirdēts ne mazums stāstu par uzmācīgiem radiem un draugiem, kas mazuli grib ucināt, bet ne vienmēr to vajag atļaut. Māte pati vislabāk jutīs, kad bērniņu negribas dot citam paturēt. Un to arī nevajag darīt – pat tad, ja tas cilvēks ir tuvu radu. Jo nesen dzimis zīdainītis ir ļoti neaizsargāts, viņam vēl nav izveidojusies aizsardzība,» uzsver Iveta Medene, skaidrojot, ka kūmu godos pādītes ņemšanai rokās ir pavisam cita nozīme: «Tad aicinātās kūmas apzinās: ja reiz mazulītis man ir rokās, tā ir liela atbildība teikt un vēlēt viņam labo, nevis tāpat vien paucināt sava prieka pēc.»
Mammas adīta jaciņa
Agrākos laikos krustmāte darināja krustbērnam krekliņu – ko tas nozīmēja? Krekliņam bija jābūt ar rakstiem izšūtām aprocītēm (vēnas), krādziņai (kakls), krūtiņām (sirds) – proti, visām vājākajām vietām ķermenī, kas sargājamas.
Senāk visi raksti, katra zīme kalpoja kā aizsardzība, mūsdienās tie vairāk ir tikai kā ornamenti.
Bet, ja reiz izrakstīt krekliņu ar domu par aizsardzību, kādas zīmes ir labākās? Iveta teic, ka var izvēlēties tās, kas pārliecina, jo zīmju ir ļoti daudz. Vairākām ir sargājoša nozīme, un izvēloties vajag uzticēties arī savai intuīcijai. «Ja mamma nezina zīmes un to nozīmi, tas nekas! Var vienkārši adīt un tamborēt, kaut ko uzšūt savam bērniņam – tā arī būs spēcīga aizsardzība,» iedrošina Iveta. «Mammas rokām darinātais ir īpašs apģērbs, jo katrs valdziņš un diedziņš ir pilns ar mīlestību un svētību, kas silda un sargā. Visas labās domas, ko māmiņa, darinot bērnam jaciņu vai sedziņu, ir domājusi, nekur nepazūd, bet gan ieaužas rakstā un ir kopā ar mazuli viņa gaitās!»
Kūmu godos nozīmīga loma bija arī jostai – nevajag noteikti ar 78 zīmēm kā Lielvārdes jostā, var būt izrakstīta arī tikai viena, bet spēcīga zīme. Galvenais, kā saka Iveta Medene, ir tas, ka pēc kūmu godiem jostu nevajag noglabāt dziļi skapī. To labāk turēt bērnam tuvumā, lai sargājošās zīmes turpina darboties. Jostu var ievīt arī šūpulī vai gultiņā starp redelītēm, bet, ja bērniņam gadās saslimt, tad jostu vajag siet mazulim apkārt, stāstot: vesels mans bērns, stiprs kā ozols! Teikt var visu, skatoties dabā un vērojot, kas tobrīd spēcīgs, – izturīgs kā ziemas saule, stiprs kā sals!
Bērniem vispār vajag vairāk teikt labo: tu esi labs, vesels, skaists un gudrs! Nevis – tu nevari, varbūt neej, nokritīsi, vai tikai tā būs pareizi, nosals rokas… Nevajag sēt šaubas, bet gan ticību sev un dzīvi apliecinošu prieku!
Mīļš mājdzīvnieks
Arī dzīvnieks mājās noteikti uzskatāms par zināmu aizsardzību. Un ne tikai parastajā nozīmē, ka suns sargā māju! Bērns ar dzīvnieku mēdz būt īpašās attiecībās – ne velti dzirdēts, ka kaķis guļ tikai pie mazā bērna. Vai suns kopš mazuļa piedzimšanas vairs neatkāpjas no viņa ne soli un sargā pat no ģimenes locekļiem – kur tad vēl no svešiem! Agrākos laikos latvieši darījuši tā: ienākot jaunā mājvietā, pirmo pa durvīm ielaida kaķi un ļāva dzīvniekam jaunajās istabās atrast ērtu vietiņu. Bērna šūpuli tad kāra tajā vietā, kuru kaķis bija atzinis par labu esam. Interesanti, ka jau sensenos laikos zīdaiņiem kaklā kāra dzīvnieku zobus, parasti ilkņus. Arī arheoloģiskajos izrakumos tieši pie maziem bērniem visbiežak atrasti dzīvnieku ilkņi (aļņa, mežacūkas, suņa, retāk lāča, caunas, bebra, staltbrieža, stirnas, zirga zobi). Tie bija vieni no maģiskajiem aizsargiem – tāpat kā pakavi, gredzeni, čūsku nomaukas (ādas), akmeņi un pakavu naglas. Savukārt mūsdienās tie bērni, kas aug kopā ar dzīvnieciņu, parasti jau agri zina, ko nozīmē rūpēties un būt atbildīgam par kādu. Protams, ja vien attiecības ar dzīvnieku ir pareizi ievirzītas kopš pirmsākumiem – mājdzīvnieks ir izvēlēts atbilstoši ģimenes iespējām kopīgi nodarboties ar dzīvnieciņu, izvest pastaigās, pabarot, apkopt.
Sargā svētki un tradīcijas
Savā veidā mūs visus sargā arī svētku svinēšana. Tāpēc Iveta aicina – ja ne visi citi svētki, tad vismaz ziemas un vasaras saulgrieži ģimenē noteikti jāsvin! «Svētki iezīmē noteiktus dzīves un dabas rituma posmus, kad kaut kas ir galā, kaut kas jāpabeidz, un tad atkal ir vieta jaunajam. Piemēram, saulgriežos ir nozīmīgi aizsardzības rituāli – Jāņos liekam galvā vainadziņu, lai paliktu paši un stipri savā patībā un lai svešais neliptu mums klāt. Ziemassvētkos velkam bluķi, ejam ķekatās, pārtopam par citu, lai dziļi sevī tomēr paliktu paši un droši.»
Svētkos mājās vajag uguni – ja nav krāsns vai kamīna, tad vismaz sveču gaismai jābūt. Lieliski, ja var iekurt ugunskuru, jo ugunij ir simboliska nozīme – līdzībās runājot, lai sadeg viss vecais un liekais, lai rodas vieta kam jaunam un skaistam! Tāpēc arī pirms svētkiem noteikti jātīra mājā – piemēram, ziemā ar skuju zariem jāiztīra visi kakti, jo tieši kaktos mēdz sakrātis visādi sliktumi, lieki pateikti vārdi, apvainojumi, nevajadzīga enerģija, kas sastājas un traucē dzīvot. Tāpat arī tagad, kad tuvojas veļu laiks, – pēc senās tradīcijas, kad simboliski kopā ar veļiem izēsts putras katls, visi veļi jādzen ārā, ar egļu zariem vēcinot: «Ejiet nu prom, mums šī māja, jums sava vieta!» Iveta Medene stāsta, ka nevajag baidīties ielaist mājā svešus cilvēkus un svešas enerģijas, jo tām jāplūst un jāmainās, taču pēc tam atkal māja jāiztīra un jāatjauno sava kārtība. Pēc viesībām sakārtot visu pa vietām taču ir tik patīkami! Un to arī vajag darīt, jo kārtība mājās ir sava veida aizsardzība un arī svētība.
Krustus var vilkt ar acīm
Senāk saimnieces uz durvīm, logiem un pakšiem vilka krustus, kas ir spēcīga zīme, sargā un rosina uz jauno. Krusts simbolizē krustojumu, tas ir dzīvības un enerģijas simbols, tajā vīrišķā vertikāle satiekas ar sievišķo horizontu. Piemēram, lietuvēna krusts, ko velkot, jāievēro – kur sāc vilkt, tajā punktā arī jābeidz, turklāt zīme jāuzvelk neapstājoties. Iveta iesaka šādus krustus vilkt katrai saimniecei, īpaši jaunajām māmiņām, turklāt tas nav noteikti jādara ar krītu vai zīmuli – sev svarīgās zīmes var arī piedomāt, velkot tās ar acīm vienkārši gaisā! Šādi var svētīt katru logu, durvis un kaktu, to var uzzīmēt arī uz dēlīša un palikt mazulim zem gultiņas, simboliski šāda darbība stiprinās apziņu, ka rūpējos par dzīvi un sargāju savu ģimeni. Domai ir spēks, tāpēc krustam vienmēr nav jābūt perfektam pa līnijām, galvenais ir to noslēgt tajā pašā vietā, kur sākts, itin kā saāķējot kopā un cieši piedomājot: «Mana māja, es visu aizsargāju, svešas varas, domas un slimības manai mājai iet garām! Šeit valda mana kārtība – prieks, radošums, saticība un mīlestība!» Ja izklausās pārspīlēti, jāsaprot, ka tas ir tikai viens no veidiem, kā darīt. Būtiskākais ir turēties pie kādas sev un ģimenei svarīgas tradīcijas un ar dažādu rituālu palīdzību stiprināt ticību sev pašai.
Ar apdomu un tālredzīgi
Domājot un rūpējoties par mājas un ģimenes aizsardzību, svarīgi ir arī nepārspīlēt – nevajag darīt visu, kas dzirdēts, lasīts un ieteikts, ja tas nešķiet svarīgi un nepārliecina! Labāk izvērtēt un izvēlēties, kas pašai liekas vislabākā aizsardzība. Tas var būt amulets, slepens skaitāmpants, dziesma vai zīmes – kas nu kuram. Piemēram, ir tāda tradīcija, kas mūsdienās īpaši izplatīta: kad ģimenē piedzimst puika, vecāki iestāda ozolu, kad meita – liepu (vai citus kokus).
Iveta Medene iesaka nopietni pārdomāt šādu soli un, ja īstas pārliecības nav, labāk to atlikt līdz laikam, kamēr bērns jau būs paaudzies un pats varēs izvēlēties savu koku.
Proti, ja kociņu iestāda tūlīt pēc mazuļa piedzimšanas, vecāki nereti ļoti satraucas par to, kā kokam klājas. Vai, dieniņ, ja kociņš nīkuļo vai kāds nejauši tam nodara pāri, nocērtot kādu zaru vai pat visu koku! «Tādos brīžos, lai cik saprātīgi arī būtu vecāki, viņi tomēr uztraucas, jo – koks stādīts bērnam un šķiet, ka tas nesaraujami saistīts ar viņa likteni. Ja nav drošas pārliecības, ka viss būs kārtībā, labāk nedarīt tādas lietas, kas varētu lieki satraukt! Ja nav sirdsmiera, vietā nāk nevajadzīgas raizes un bailes. Bet labāk ir vairot prieku un rūpēties par mieru.»
