Skandāls bērna vārda dēļ

Ne vienas vien ģimenes pieredzē ir stāsti, ka bērna vārda dēļ raisījušās nesaskaņas starp jauno un vecāko paaudzi. Par ko patiesībā ir šie strīdi? Konsultē ģimenes psihoterapeits un mediators Aloizs Leiendekers un geštaltterapeite Aija Baha-Velvele.
Paaudžu konflikts
Sindija Meluškāne
9. jūlijs

Saglabāt

Foto: Pixabay

Iemesli, kāpēc vecvecākiem nepatīk mazbērniem izvēlētie vārdi, mēdz būt visdažādākie. Te vārds šķiet pārāk neparasts, te – pārāk tradicionāls un senils, kāds cits vispār der tikai govij vai arī nav gana labs, jo neatbilst reliģiskajai pārliecībai. Atkarībā no vecvecāku un jaunās paaudzes temperamenta šie strīdi tiek risināti zemākos vai augstākos toņos, un ir dzirdēts, ka to dēļ paaudzes pat pārstāj satikties.

«Zinu gadījumu, kad jaunajiem vecākiem piedzima dēls un tas notika Līgo vakarā, bet bērniņam vārdiņš jau bija izdomāts iepriekš, savukārt vecvecāki uzskatīja, ka šajā laikā dzimušajam noteikti ir jādod vārds Jānis. Viņi skaļi izteica savu neapmierinātību un pat spītīgi mazo cilvēciņu vairākus mēnešus sauca par Jānīti, līdz jaunie vecāki to nespēja izturēt un paziņoja, ka nolems nebraukt ciemos un netikties, ja vecvecāki nepieņems, ka mazdēls nav un nekad nebūs Jānis!» stāsta geštaltterapeite Aija Baha-Velvele.

Skumji, ja vecāki un vecvecāki pārstāj satikties

«Manuprāt, ir traģiski, ja bērniem aizliedz tikties ar vecvecākiem,» situāciju komentē vācu izcelsmes psihoterapeits Aloizs Leiendekers. «Ja bērni ir kopā tikai ar mammu un tēti, viņi iepazīst divas personības, un tās ir ierobežotas attiecības ar pieaugušajiem. Ja bērnam ir arī vecvecāki, viņam ir iespēja iepazīt dažādas attiecības. Un te nav runa par to, kuram ir taisnība.

Turklāt mūsdienās ir mainījusies komunikācija starp paaudzēm. Es nevarētu savam vectētiņam pateikt: «Es zinu labāk nekā tu!» Bet mani mazbērni, pateicoties mūsdienu attīstībai, var pateikt: «Vectētiņ, kā tu vari nezināt?» Starp paaudzēm parādās jauns mācīšanās efekts.»

Vecvecākiem ir vēlme iesaistīties

«Gaidot bērniņu, jaunie vecāki mēdz daudz par to domāt un fantazēt – kādu vārdu dosim, kāda būs viņa gultiņa un rati, kā mēs ciemosimies pie vecvecākiem, draugiem un radiem un vēl, un vēl… Nereti gadās, ka arī vecvecāki ļoti vēlas tajā visā iesaistīties, taču piemirst vienu svarīgu niansi: mazulis ir viņu mazbērns, nevis bērns, kas nozīmē – jāspēj saprast un pieņemt, ka viņiem nav un nebūs noteicošā loma,» saka psihoterapeite Aija Baha-Velvele.

Ne vienmēr vecvecākiem tas ir viegli. Īpaši, ja viņi ir pieraduši visu kontrolēt, pārraudzīt, noteikt un viņiem par visu ir gana kategorisks viedoklis.

«Tad mazuļa vārds var būt pēdējais piliens paaudžu attiecību kausā, kurā pieaugušie bērni neņem vērā vecāku viedokli, nedalās ar savām idejām vai kategoriski noraida vecāku viedokli. Vecvecāki var justies lieki un nevajadzīgi, un viņiem tas ir sāpīgi. Bet tā vietā, lai pateiktu, kā viņi jūtas, viņi apvainojas, dusmojas un cenšas izrādīt varu,» situāciju skaidro Aija Baha-Velvele.

Cilvēka vārds ir saistīts ar identitāti – gan personisko, gan visas dzimtas. Vecākā paaudze ir tā, kas cenšas saglabāt ģimenes identitāti un vērtības šajā mainīgajā pasaulē, saka Aloizs Leiendekers. Tāpēc, jo autoritārāka ir izcelsmes ģimene, jo lielāki var būt konflikti, turklāt itin bieži tie ir izskaidrojami nevis racionāli, bet emocionāli. Psihoterapeits atminas, ka Vācijā savulaik bija lielas problēmas ar angļu vārdiem, piemēram, vārdu Kevins, jo uzskatīja, ka šie vārdi neatbilst ģimenes identitātei tradicionālā ģimenes izpratnē.

Vedeklas konkurence ar vīramāti

Strīds par bērna vārdu nereti ir tikai aisberga redzamā daļa, kam pamatā ir daudz dziļāki zemūdens akmeņi, piemēram, jaunās māmiņas un vecmāmiņas konkurence. «Mazulim ienākot ģimenē, spilgti var izpausties arī paaudžu konkurence, visbiežāk starp jauno sievu un vīramāti, kura nu savam dēlam vairs nav tik svarīga, un saikne ar sievu ir ciešāka nekā ar mammu.

Turklāt vecvecākiem var šķist, ka jaunā sieva vai vīrs pret viņu atvasi izturas ne tā, kā viņiem gribētos, un tas ļauj domāt, ka ar mazbērnu būs tāpat,» iespējamos spriedzes iemeslus min Aija Baha-Velvele.

Arī Aloizs Leiendekers zina stāstīt par gadījumu, kad vīramāte katru dienu zvanīja savai vedeklai un vēlējās zināt, vai viņa pareizi audzina mazbērnus un kā izturas pret viņas dēlu.

Tomēr viņš uzskata, ka ne mazāka spriedze var rasties arī meitas un mātes attiecībās: «Var gadīties, ka māte nevēlas atlaist savu meitu un neuzticas viņas spējai tikt galā pašai. Viņa iejaucas meitas dzīvē, jo uzskata, ka tas, ko meita dara savā ģimenē, ir nepareizi. Patiesībā viņa noniecina savu meitu,» saka ģimenes psihoterapeits, piebilstot, ka sabiedrībā nemitīgi notiek pārmaiņas, kas prasa arī cita veida audzināšanu.

Piemēram, pirms 50 gadiem uzskatīja, ka zīdainis jābaro noteiktās stundās, mūsdienās ir cita pieeja – mazuli baro pēc pieprasījuma. Tā kā vecmāmiņa savu meitu ir audzinājusi pēc iepriekšējo laiku pieņēmumiem, viņai var būt grūti pieņemt, ka meita rīkojas pretēji tam, kā savulaik darījusi viņa.

«Diemžēl vecmāmiņa nesaskata šo sabiedrības pārmaiņu aspektu, viņa to uztver personīgi,» skaidro Leiendekers. Viņš novērojis, ka Latvijā mātes ļoti negrib atlaist savus lielos bērnus. Un meitas, gribēdamas izvairīties no konflikta, ļoti bieži pieļauj, ka māte jaucas viņu dzīvē, kaut vai tas būtu viedoklis par bērna vārdu, audzināšanu vai attiecībām ar vīru.

Un ļoti skumji, ja jaunie vecāki tiešām pieļauj, ka vīramāte vai sievasmāte nostājas starp viņiem.

«Man bija kliente, kura teica, ka viņai esot tikai divi risinājumi – vai nu pilnībā novērsties no savas mātes, vai šķirties ar vīru. Ja sievasmāte ir pārāk dominējoša, ir saprotami, ka vīrs un sieva viens no otra attālinās,» saka psihoterapeits.

Neaizvainojošs, bet stingrs nē vecvecākiem

«Runājot par vecvecāku vēlmi iesaistīties un diktēt noteikumus, vai tas būtu jautājums par bērna vārdu vai audzināšanu, šķiet, ka vienīgais variants, kā šādas situācijas risināt, ir stingra jauno vecāku nostāja un robežu novilkšana,» iesaka Aija Baha-Velvele. «Proti, jūs darījāt tā vai citādi, kad audzinājāt savus bērnus, tagad mēs esam vecāki un vēlamies paši audzināt savus bērnus. Kļūdas pieļauj visi, bet mums ir tiesības uz savām kļūdām, un mēs paši spējam tās arī risināt. Ja mums būs nepieciešams padoms, mēs pajautāsim.»

Saprotams, tas ne vienmēr ir viegli, īpaši, ja ir runa par pirmo bērnu ģimenē, kad jaunajiem vecākiem mātes un tēva lomas vēl ir nezināmas. Tāpēc tikai dabiski, ka viņi vēl nejūtas droši. Tomēr būtu labi, ja šīs sarunas varētu risināt ar stingru, bet pēc iespējas neaizvainojošu nostāju.

«Jāsaprot, ka arī vecvecāki ir satraukti, ka viņi raizējas un mīl, bet dara to tā, kā prot, tādā veidā, kādu pārzina, un tā, kā to darījuši līdz šim. Ja jaunajiem vecākiem ir grūti pieņemt viņu uzvedību un rīcību, jāpatur prātā, ka arī vecvecākiem ir grūti pieņemt savu bērnu rīcību un idejas. Šī nav vieta apvainojumiem, bet gan labākai izpratnei,» saka Aija Baha-Velvele.

Mammas dalās pieredzē

  • Anete (32), divus gadus vecas meitiņas mamma

«Bija pagājušas vien dažas stundas pēc meitiņas piedzimšanas, kad man zvanīja vīramāte, lai apsveiktu. Pirmais jautājums uzreiz pēc mazuļa svara, auguma, matu un acu krāsas noskaidrošanas bija: «Vai par bērna vārdu neesat pārdomājuši?» Viņai nebija pa prātam mūsu izvēlētais meitas vārds Emma Emīlija, jo viņas jaunībā par emmām esot sauktas vieglas uzvedības sievietes. Mēs ar vīru par šīm jaunības atmiņām bijām pasmējušies, taču tas nešķita pietiekams iemesls, lai atteiktos no mūsu izvēles.

Un te nu tas bija – uzbrukums man pašā nepiemērotākajā brīdī. Nudien nebiju gaidījusi šo jautājumu pāris stundu pēc dzemdībām – tik emocionāli piesātinātā brīdī, turot uz rokām mūsu mazulīti.

Gan bērniņš, gan es tajā brīdī bijām tik neaizsargāti, ka uztvēru šo jautājumu kā naža dūrienu mugurā.

Neatceros, ko es atbildēju un kā beidzām mūsu sarunu, taču smaids manā sejā apdzisa. Tagad, raugoties ar laika distanci, saprotu, ka mana reakcija bija ļoti sakāpināta, taču jūtu, ka tas vēl arvien ir starp mani un vīramāti. Man šķiet, ka toreiz viņa pārkāpa kādu trauslu robežu, necienot un nenovērtējot tā brīža vienreizīgumu.»

  • Sanita (38), četru bērnu mamma:

«Diemžēl manas un mammas attiecības nevar saukt par labākajām. Lai arī man pašai nu jau ir četri bērni, attiecībās ar savu mammu nereti esmu jutusies tā, it kā man vēl arvien nebūtu 18 gadu. Viņa joprojām mani pamāca, kā vajag darīt, un uzsver to, kas, viņasprāt, man nesanāk: «Nu tā jau tikai tu vari iedomāties izdarīt!»

Manai mammai nepatīk, kādas drēbes saviem bērniem izvēlos, ko viņiem dodu brokastīs, un nepatīk arī mūsu izvēlētā skola un pulciņi. Viņai gribētos, lai meitas dejo tautas dejas, jo deju svētkos bērni tik smuki izskatās.

Viņa neņem vērā to, ka mūsu meitām patīk nevis tautas dejas, bet hiphops. Viņa uzskata, ka nevedu meitas uz tautas dejām par spīti viņai. Tāpat viņai nav patikuši mūsu izvēlētie bērnu vārdi.

Lai kā justos es pati, man vienmēr bijis grūti pateikt ko tādu, kas varētu sāpināt mammu. Tai pašā laikā viņa gan ir teikusi lietas, kas mani sāpina. Protams, man bija sāpīgi, ka ceturtā bērna vārdu viņai teicu gandrīz vai ar piesardzību – gan jau atkal nebūs pa prātam. Un nebija arī.

Bet nu, tuvojoties 40 gadu slieksnim, esmu sapratusi, ka vairs neesmu tik atvērta kompromisiem. Turklāt man aug meitas, kuras ir ievērojušas, ka bieži vien pēc sarunas ar vecmāmiņu mainās mans garastāvoklis. Sapratu, ka meitu dēļ man tas ir jāmaina, jo viņas taču mācās no manis. Kā es varu cerēt, ka viņas spēs sevi aizstāvēt, ja pati nespēju?

Tāpēc kārtējā sarunā, kad mamma man diezgan striktā tonī sāka stāstīt, ka, visu laiku turot zīdaini uz rokām, es viņu izlutināšu, pateicu: «Es negribu to klausīties. Negribu dzirdēt, kā tu apšaubi manas spējas audzināt savus bērnus, jo man tas ir sāpīgi. Ja tas ir vienīgais, ko gribi un vari man pateikt, būs labāk, ja mēs nerunāsim!» Pārsteidzošākais ir tas, ka mamma nevis apvainojās, bet sadzirdēja, ko es saku. Un tagad mums ir pilnīgi citas attiecības, kurās beidzot esmu dzirdējusi no savas mammas ne vien kritizējošus, bet arī labus un atzinīgus vārdus.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs