Rīga +5°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Iztēlojoties vēsturiskās viensētas, prātā nāk skats ar māju kompleksu, ko ieskauj ceriņi un lieli koki ziemeļu pusē. Tāds pašpietiekams čemurs, kurā rit dzīve. Un nekas, ka gabaliņu uz priekšu vai pat līdzās ir ceļš. Bet toreiz jau nebija ne tādas satiksmes, ne trokšņu, vien zirga sacelti putekļi.
Šobrīd, pabraukājot pa Latviju, vērojama cita tendence. Nereti māja stāv klajumā, bet īpašums viscaur apjozts ar blīvu tūju vai egļu sētu. Arī tā ir atbilde, kā norobežot sevi gan no skaļuma, gan svešām acīm, taču – nebūt ne vienīgā un universālā.
No sienas līdz parkam
Ir trīs pamatvarianti, kā norobežot ceļu. Pirmais – stādījumi, otrais – reljefa veidošana, trešais – abi minētie kopā, kad mākslīgi radīts valnis vai neliels uzbērums tiek papildināts ar kokiem. Atšķiras arī paši stādījumi – vai nu tas ir ciešs sienas tipa norobežojums, vai brīvi augošs, kas var būt rindā kārtots vai arī kā stādījums platākā joslā. Ja ir pietiekami daudz zemes, tad var atļauties pat 15–20 metru platu zonu gar ceļu, kur veidot meža tipa stādījumu un kokaugus grupēt pēc parkveida stādījumu principa. Arī valni var veidot nevis kā vienu konstantu paaugstinājumu gar visu ceļu, bet gan kā vairākus pakalnus, kas ainavā iekļausies daudz harmoniskāk.
Pirms izlemj par labu kādam no šiem risinājumiem, jābūt izpratnei par galvenajiem iemesliem, kāpēc norobežošanās vispār vajadzīga.
Vai tā ir vēlme samazināt troksni un putekļus, kas nonāk īpašumā, vai arī nodalīties vizuāli un emocionāli? Ir cilvēki, kam netraucē redzamība, bet citiem svarīga norobežošanās, kas reizēm ir saistīta ar drošību.
Turklāt ir atšķirība, vai jānoslēpjas no skaļas maģistrāles vai lauku ceļa, pa kuru stundā noskrien garām vien pāris mašīnu. Jārēķinās arī ar savu raksturu – vai man patīk, ka viss ir pareizi un ģeometriski regulāri, vai arī esmu atvērts mākslinieciskai brīvībai. Attiecīgi izvēles pamatā ir ne tikai vajadzības, bet arī gaume, vietas konteksts un teritoriālie resursi, jo brīvi augošam risinājumam vajadzēs vairāk platības.
Tāpēc, ja zemes gabaliņš ir pavisam neliels, tad, protams, optimālākā izvēle ir blīvs dzīvžogs. Tajā pašā laikā muļķīgi, ja ir daudz vietas, bet cilvēks veidojis ainavu tā, it kā viņam nebūtu vietas, un galu galā pats mokās ar kastītes formas dzīvžoga cirpšanu un uzturēšanu, lai gan piemērotāks būtu bijis parkveida stādījums.
Kādus augus izvēlēties?
To jau, koku vizuāli novērtējot, varam nojaust – kuram ir blīvāks zarojums, lielākas lapas, kuram zaļais vainags veidojas biezāks, tam arī būs labāka skaņas slāpēšanas funkcija.
Sienas tipa dzīvžogam/cirptajām formām
- Latvijā, protams, dominē mūžzaļās tūjas. Ja no tām pareizi izveido dzīvžogu un regulāri par to rūpējas, izvēle ir optimāla, jo šie augi, tāpat kā egles, ir mūsu klimatam ļoti piemēroti. Taču vērts paskatīties nevis tradicionālās piramīdu formas virzienā, bet uz tūjām, kas strauji aug ne tikai augstumā, bet arī platumā. Tāda ir ‘Brabant’ šķirne, kas ļaus ātri panākt regulāro kastes formu.
- Ja gribas egli, var paeksperimentēt ar ne tik tradicionālām šķirnēm, piemēram, izvēlēties Kanādas hemlokegli.
- Priede ir samērā ātraudzīga, salīdzinot ar egļu formām. No kalnu priedēm sanāks 3–4 metrus augsts spurains dzīvžogs.
- No mūžzaļajiem augiem piemērotas ir arī īves. Tiesa, no tām gan nevarēs veidot ļoti augstu dzīvžogu.
- Cirptajām formām derēs klintenes, ligustri, vērenes, fizokarpi, grimoņi.
- Beidzamajos gados Latvijā arvien vairāk parādās skābaržu dzīvžogi, kas ir stilīgāks, interesantāks, grafiskāks risinājums, jo augs, gadalaikiem mainoties, maina krāsu, turklāt ziemā pie stumbra saglabā brūnganas lapas. Var audzēt augstu un var turēt zemu (līdz 2 m), tāpēc der gan lauku īpašumiem, gan pilsētas pagalmiem, kur maz vietas.
Brīvi augošajam
- Ne pārāk augstam dzīvžogam pēdējā laikā modē ir izmantot līdz pat trim metriem augstas skarainās hortenzijas. Piemēram, ‘Grandiflora’, ‘Limelight’, ‘Pink Diamond’.
- Ja gribas 5–6 metrus augstu dzīvžogu, piemēroti ir ceriņi, arī lazdas, kas ir ļoti labs putekļu, skaņas un vēja izolators. Labi der arī vilkābeles, dekoratīvās ābeles, plūškoki, filadelfi jeb neīstie jasmīni.
- Kastaņi būs iederīgi parkveida joslai gar ceļu. Šim nolūkam var izvēlēties arī citus lielos Latvijas kokus – gobu, vīksnu, liepu, ābeli, pīlādzi.
- Ja gribas savu bērzu birzīti, var stādīt baltmizas Himalaju bērzus (Betula utilis var. jacquemontii). Tie ir daudzstumbru, dekoratīvi – ar pilnīgi baltiem stumbriem. Ja prasās kombinēt grupā, var apvienot ar grimoņiem. Šis būs variants tiem, kas nemeklē krasu norobežojumu, jo birzij ir savs raksturs – tā ir skraja, caurskatāma, nebūs arī liels skaņas slāpētājs, drīzāk kā ainavu dekorējošs elements.
Ja gribas rezultātu ātri!
Kā zināms, visus trīs aspektus – ātri, lēti, kvalitatīvi – nav iespējams apvienot. Tāpēc, ja nav pacietības un rezultātu gribas iespējami ātri, jābūt gatavam investēt lielos, kvalitatīvos stādos, kas jau sasnieguši divus vai pat trīs metrus. Vai arī izvēlēties ātraudzīgos augus, piemēram, grimoni, fizokarpu vai segliņu.
Arī valnis ir ātrs risinājums, taču ne lētākais variants. Ja teritorijā jau notiek būvdarbi – rok dīķi vai ceļ māju –, tad pieejamo grunti var izmantot uzbērumam un izmaksas samazinās (daži izmanto arī būvgružus). Tiesa, zemei jāļauj gadu vai vismaz nepilnu gadu nosēsties.
Ja teritorija nav pārāk plaša un patīk sienas tipa stādījums, tas arī ir optimāls izmaksu un ātra rezultāta vidusceļš. Īpaši, ja nopērk jau palielus augus.
7 lietas, kas jāņem vērā
- Likumdošana. Ja īpašums novietots pie autoceļa, ir jārēķinās, ka gar to stiepjas zemes nodalījuma josla un aizsargjosla, un tas nozīmē, ka Latvijas Valsts ceļi šajā zonā var iejaukties ar savu darbību. Precīzi visi ierobežojumi ir aprakstīti Aizsargjoslu likumā, ko var atrast interneta adresē likumi.lv/doc.php?id=42348.
- Elektrolīnijas. Atkarībā no stipruma pakāpes elektrolīnijas ierobežo koka stādīšanas attālumu, un tie var būt pat 12 metri no vadu līnijas.
- Koku sakņu prognoze. Vajadzētu paredzēt, cik tālu nākotnē izpletīsies izvēlēto koku saknes. Piemēram, ozolam būtu jārēķina pat 15–20 metri no ceļa.
- Koku vainaga prognoze. Izvēloties meža tipa stādījumu, jāņem vērā arī koku potenciālais vainags un tas jārespektē, nosakot attālumu starp stādāmajiem augiem. Mazākas atstarpes var veidot tad, ja plānoti dažādu garumu koki, kur viens var paiet zem otra vainaga.
- Augu izvietojums. Šajā jautājumā noderīga būs speciālista konsultācija, jo viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir ievērot skatu līnijas. Acumērs bieži vien ir maldīgs, tāpēc ir vēlams plānojums ar galveno skatpunktu koordinātēm. Dažreiz pat pietiek ar vienu lielu, skaistu koku vai pavisam nelielu grupu, lai aizsegtu nevēlamo ceļa skatu. Arī tad, ja augus stāda tuvāk mājai, rezultātu var panākt ar mazāk resursiem. Plānā vērā tiek ņemti arī debespušu virzieni, rēķinot, ka ziemeļu pusē var stādīt augstākos kokus, kas metīs ēnu.
- Augu organika. Lai gan speciālisti norāda, ka Latvijā lapu vākšana ir pārspīlēta un nemaz nevajag pārcensties, novācot līdz pēdējai kritušajai lapiņai, jo tas ir dabiskais mēslojums, tomēr, gar ceļu stādot kokus, jārēķinās, ka, piemēram, kastaņiem to būs ļoti daudz un priedēm būs čiekuri.
- Kokteilim – nē! Pirms izlikt lielu naudu par stādiem, vērts ar lielu respektu pārlaist skatu tuvējai ainavai un stādījumu tipu definēt atbilstoši tai. Piemēram, ja māja atrodas netālu no jūras, iespējams, iederīgs būs priežu mežam raksturīgs stādījums. Vai, ja apkārt ir alejas un meži ar lieliem, skaistiem ozoliem vai liepām, varbūt jāskatās platlapju virzienā. Vieta diktē noteikumus, kurus būtu cienīgi ievērot un augu sabiedrību vākt līdzīgu kopējai.
