Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tagad, kad siltumnīcā var vēl saplūkt pašu audzēto zaļo baziliku buntītes, ciedru rieksti ir neaizstājami, lai pagatavotu ziemai pesto. Tie, kas ogas un ābolus pārvērš grādīgā dzirā, ciedru riekstus izmanto uzlējumiem. Un ne tikai garšas dēļ!
Lietpratēji zina: ja nu gadījumā sanācis ne tās pašas augstākās raudzes tecinājums, riekstu čaulas un kodoli daļu kaitīgo piemaisījumu uzsūks sevī. Turklāt, ņemot vērā ciedru riekstu vēsturiski etnobotānisko prestižu, degvīns, kura nosaukumā iepīts vārdiņš kedrovaja, uzreiz kļūst par citu mantu nekā vienkārši šmakovka, un cenai arī ir zināms pieaugums…
Taču man pašam bija ārkārtīgi interesanti uzzināt, ka ciedru rieksti, kas mums šķiet vienkārši uzkožamais, pesto, salātu un kandžiņas piedeva, Sibīrijā ir vitāli svarīgs pārtikas produkts ar visneiedomājamākajiem izmantošanas veidiem.
Izrādās, no ciedru riekstu kodoliem gatavo pat saldā krējuma vai piena aizvietotāju. Proti, riekstu kodolus sagrūž piestā tik smalki, ka tie veido baltu putriņu.
Ciedru rieksti ir ļoti barojoši un nepiesātināto taukskābju saturs tajos ir izcils, tāpēc tos Sibīrijā ļoti augstu vērtē.
Daudziem novārgušajiem ciedru riekstu krējums ir palīdzējis atgūt veselību un pat glābis dzīvību, kad cilvēks bijis pārsalis, izbadējies vai kad jaundzimušajam pēkšņi pietrūcis mātes piena. Tāpēc ciedru rieksti ir, es pat gribu sacīt, elitāra barība.
To apliecina arī cena. Kilogramu ciedru riekstu tagad pie mums var nopirkt par 40 eiro, kamēr, piemēram, lobīti lazdu rieksti maksā 12 eiro, valrieksti – 22 eiro un ekoloģiski Indijas rieksti 26 eiro.
Nu, vai pārliecināju, ka katram derētu pa savai ciedrupriedei?
Par iebildumiem
Protams, pirmais jautājums, ko cilvēks, nolūkojot ciedrupriedes stādu, uzdod, ir – kad tas sāks normāli ražot?
Atbilde ir viena – jo ātrāk iestādīsi, jo ātrāk sāks ražot! Tātad nevelkam garumā! Nevaru garantēt, ka tik un tik gadu vecumā ciedrupriedei būs pirmie čiekuri un mēs pirmo reizi riekstus pārēdīsimies. Katrā ziņā, stādot ciedrupriedi, nebūs kā ar upeņu krūmu, kad jau otrajā trešajā gadā var priecāties par gatavo produkciju.
Lai tiktu pie kvalitatīvām (pilnām) sēklām, jāstāda vairāki stādi – lai nodrošinātu svešapputi.
Gaidot ciedru riekstu pirmo ražu, savi piecpadsmit, divdesmit gadi noteikti būs jāpagaida, varbūt pat divdesmit pieci. Un tas daudzus attur no izvēles, viņš visam atmet ar roku: «Ai, es to vairs nepiedzīvošu…»
Tad man kārojas viņam sacīt: «Bet – jūsu bērni un mazbērni to piedzīvos! Un viņi savu vectēvu vai vecmammu atcerēsies ar labu vārdu, kas, lūk, šo foršo mantu iestādīja!» Tā ka, runājot par ciedrupriedēm, domāsim nevis šodienas vai rītdienas, bet paaudžu kategorijās.
Kuru labāk?
Ciedru priežu sugu ir daudz, bet tās, kuras mēs Latvijā varam droši audzēt, ir Eiropas (Pinus cembra) un Sibīrijas (Pinus sibirica) ciedrupriedes, kas ir tuvu radniecīgas – pat tik ļoti, ka brīžiem tiek uzskatītas par varietātēm.
Vēl var audzēt Korejas ciedrupriedi (Pinus koraiensis) – tai ir vislielākie čiekuri un arī vislielākās sēklas, ko mēs saucam par ciedru riekstiem. Tomēr manā skatījumā garšīgākas un aromatiskākas sēklas ir Eiropas un Sibīrijas ciedrupriedēm.
Vēl Latvijas dārziem piemērota ir zvilnāju jeb klājeniskā ciedrupriede (Pinus pumila) un Japānas ciedrupriede (Pinus parviflora) no Tālajiem Austrumiem, kura aug krūmveidā, un tās augstums parasti nepārsniedz 2,5 metrus, čiekuri ir salīdzinoši nelieli, bet rieksti gan garšīgi. To varu apliecināt pēc savas pieredzes.
Konkurence uz izaugušajiem ciedru riekstiem izvēršas sīva.
Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī ciedrupriedes ir jau izaugušas par vareniem, ražojošiem kokiem, un tad mums ik rudeni notiek cīņa, kurš pie tiem riekstiem tiks pirmais un izmantos pārtikā – vai tās būs vāveres, vai tie būs dzeņi un sīļi, vai skolas ekskursijas bērni, vai botāniskā dārza darbinieki.
Kad ērtāk stādīt?
Šis jautājums, tā teikt, aizkavējies kopš tiem laikiem, kad priedes kā kailsakņus raka laukā un pārstādīja jaunā vietā. Mūsdienās, kad stādi aug podos, vairs nav tik svarīgi, kurā brīdī tos iestāda. Pats galvenais, lai stādam būtu normāla sakņu sistēma – lai tam, augot podā jau trīs, četrus un reizēm pat piecus gadus, nebūtu saknes saaugušas pa riņķi, sablīvējušās un izveidojušas kamolu.
Ja tādu pa taisno iestāda dobē, tad saknes turpina augt šādā pašā veidā – pa riņķi, nevis radiāli uz visām pusēm – un šī priede ar laiku pati sevi nožņaudz. Līdz ar to, ja gadījies nopirkt pārturētu stādu, vispirms jāmēģina saknes atšķetināt un stādāmbedrē izvietot radiāli. Otrs variants: ja sakņu mudžeklis ir tik blīvs, ka tās vairs neizdodas atšķetināt, tad sakņu kamolam no sānu apakšas uz augšu jāveic 3–5 vienmērīgi iegriezumi, pēc tam stādu liek stādāmbedrē un ļauj kokam veidot pilnīgi jaunu skaņu sistēmu.
Jā, tas nav labākais variants, un tomēr tad ir stipri lielāka varbūtība, ka koks, katrai saknei augot arvien resnākai, neizskrūvēsies laukā no zemes un gan mehāniski, gan fizioloģiski nenožņaugsies pats savā sakņu mudžeklī.
Ciedrupriedēm, tāpat kā visam priedēm, vienmēr labāk patiks salīdzinoši viegla, labi drenēta augsne, katrā gadījumā tā nedrīkst būt pārmitra bedre. Jā, ciedrupriedes var iestādīt arī smagā augsnē, bet tad jābūt pietiekami labai drenāžai, lai nekrājas liekais mitrums. Tas ir galvenais, ko vajadzētu ievērot.
Priedes tomēr lielākoties ir kalnu, kalnu nogāžu un pietiekami sausu vietu augi. Protams, kāds var sacīt: «Ko tas Svilāns muld, jo priedes taču aug arī purvos!…» Jā, bet kādas tās priedes purvos izskatās, salīdzinot ar citām, kas aug pakalnos. Atšķirība liela! Tāpēc vēlreiz uzsveru – stādot ciedrupriedes, vajadzētu izvairīties no vietām, kur ilgstoši stāv liekais ūdens.
Vēl jāzina, ka skujkoki ir daudz cimperlīgāki pret vietas maiņu nekā lapu koki.
Vienmēr jārēķinās ar faktu, ka skujkoki, ja tos pārstāda, pirmos divus, pat trīs gadus ietur pauzi, tie domā, vai jaunajā vietā patīk vai ne. Precīzāk sakot, skujkoki mēģina attīstīt savu sakņu sistēmu, un tikai pēc diviem trim gadiem parādās pirmie normālie jaunie pieaugumi – tad var secināt, ka priede atzinusi šo vietu par savu esam un augs. Savukārt, ja pieaugumu vispār nav, tad rodas stipras aizdomas, ka tie pāris gadi ir bijuši nesekmīgi un diezin vai šī priede būs iedzīvojusies.
Par minerālmēsliem
Te populāras divas versijas. Vieni saka, ka jābaro, otri – ka nekādā ziņā, jo minerālmēsli kaitē mikorizas veidošanai. Protams, pārmēslojot neattīstās šī unikālā simbioze starp mikorizas sēņotnēm un auga saknēm, kad sēnes no auga iegūst oglekli un cukurus, savukārt augi ar sēņu palīdzību labāk uzņem barības vielas – minerālvielas un ūdeni…
Kā rīkoties? Patiesība ir pa vidu. Pirmajos gados pēc pārstādīšanas patiešām nevajadzētu uzbāzties ar minerālmēslu kaisīšanu – drīzāk būtu rūpīgi jāseko līdzi tam, lai augsne ir pietiekami mitra, jālaista. Jo, ja ciedrupriedei pietrūks ūdens, saknītes iekaltīs, jaunas neveidosies un arī mikorizas attīstība būs apgrūtināta.
Savukārt vēlāk, pēc gadiem trim, pietiks, ja savas ciedrupriedes pabarosi vienreiz gadā, pavasarī, ar ilgspēlējošo komplekso mēslojumu, kur NPK ir 10–10–20. Un nepārspīlē – nu nevajag koku iebērt mēslojumā līdz pirmajiem zariem! Pārmērīga mēslošana veicina auga augšanu stipri ātrāk, nekā Dieviņš tai paredzējis: zari izstīdzēs, vainags vairs nebūs tik blīvs un dekoratīvs. Un ražot sāks vēlāk.
Par smukumu
Ciedrupriedes ir ļoti dekoratīvas, jo skujas tām ir nevis kā mūsu parastajai priedei – sakārtotas pa divām –, bet gan pušķīšos pa piecām un daudz maigākas. Vecākus priežu stādījumus var ļoti labi novērtēt, piemēram, gan Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī, gan Kalsnavas arborētumā, gan Skrīveru dendrārijā.
Lēdurgas dendroparkā tā izveidotājs Arvīds Janitens savulaik ir iestādījis klājeniskās ciedrupriedes, kurām ir salīdzinoši kompakta forma un zilganas skujas. Brīnišķīgi eksemplāri! Dārzos izskatās ārkārtīgi iespaidīgi. Savukārt Korejas ciedrupriede vairāk aug kokveidīga un pietiekami strauji, līdz ar to apakša tai atzarojas.
Man bieži vaicā, vai ciedrupriedes vainagu var veidot…
Ar ciedrupriedes vainaga veidošanu gan nevajadzētu aizrauties.
Jā, var mēģināt zvilnāju ciedrupriedei izkniebt centrālos dzinumus, lai tā veidotos apaļāka, kompaktāka. Arī radniecīgajai Japānas ciedrupriedei, kas var augt gan krūmveidīgi, gan kā koks. Var eksperimentēt arī ar kokveidīgajām ciedrupriedēm, taču es domāju, ka mums pašiem būs vienkāršāk un arī šiem kokiem samazināsies mokas, ja tiks izvēlētas pareizās sugas un pareizās šķirnes.
Tātad, ja gribas audzēt koku, jāstāda Eiropas, Sibīrijas vai Korejas ciedrupriede. Ja gribas krūmveidā augošu, izvēlies zvilnāju jeb klājenisko ciedrupriedi vai Japānas ciedrupriedi. Lai gan, ja pavisam godīgi, jāteic, ka ciedrupriedēm dekoratīvo formu ir maz – salīdzinot ar kalnu priedi vai parasto priedi, kurām to ir simtiem.
Bet – kas ir kopīgs visām ciedrupriedēm? Tā ir viena no mūsu dārzu un parku nelaimēm – uzņēmība pret priežu dzinumu vēzi, kas stipri vien mēdz koriģēt koka augšanu un tātad arī izskatu.
Par dzinumu vēzi
Tas uzbrūk ne tikai ciedrupriedēm, bet arī dzeltenajām (Pinus scopulorum) un melnajām (Pinus nigra) priedēm. Kā slimība izpaužas? Parasti cieš apakšējie zari – tiem atmirst gan centrālais pumpurs, gan pēdējā gada dzinuma daļa, skujas kļūst brūnas un tad nobirst. Bet, kā zināms, skujkoki ir pietiekami konservatīvi, un, ja tiem dzinuma gals atmirst, tad bojā aiziet viss zars.
It īpaši postīga situācija veidojas, kad ciedrupriedes iestādītas blīvi apstādītā vietā – tur, kur nav ventilācijas un slimību izraisošo sēņu sporām viegli pārceļot no zara uz zaru. Taču tikpat bieži esmu redzējis, ka daba pati slimību notur balansā, brīnumainā veidā ierobežo.
Jā, apakšējie zari atmirst, taču koks veido jaunus zarus un izdzīvo.
Kā rīkoties dārzā? Pirmkārt, slimībuzņēmīgu sugu priedes labāk stādīt kaut kur atstatus kā soliterus, nevis starp citiem kokiem, kur ir aizvējš. Un, otrkārt, tiklīdz pamani priežu dzinumu vēža pazīmes, šie zari steidzami ar 10 centimetru atkāpi dzīvajā daļā jānogriež un – uz uguni prom. Jo ātrāk, jo labāk!
Dārza šķēres pēc katra slimā zara nogriešanas vēlams dezinficēt kālija permanganāta šķīdumā. Var dezinfekcijas līdzeklī ar augstu spirta saturu. Priežu dzinumu vēzi nevar izārstēt, bet ir iespējams ierobežot.
Vai ciedrs ir ciedrupriede?
Nē. Gan ciedri (Cedrus), gan priedes (Pinus) ir kailsēkļi, tātad skujkoki, bet – tās ir pilnīgi atšķirīgas ģintis. Turklāt īstajam ciedram sēklas veidojas tik mazas, ka runāt par ko gastronomiski vērtīgu vispār nav jēgas. Ir bijuši mēģinājumi īstos ciedrus audzēt arī Latvijā, taču, delikāti izsakoties, laikam vēl neesam atraduši īsto vietu. Salst.
Pieredze
Katrai savs raksturs un mūžs
AIJA KAŠKURE, dendroloģe ar vairāk nekā ar 40 gadu pieredzi:
– Mans skolotājs dendrologs Raimonds Cinovskis, kad braucām ekspedīcijās pa vecajiem muižu parkiem, sacīja: «Ja kokam nav čiekuru un jāatšķir, kas tā par ciedrupriedi, tad atceries – ja dzinuma galā skujas izkārtotas kā akurātai krāsotāju pindzelei, tā ir Eiropas ciedrupriede, bet, ja galā veidojas plušķis, tā ir Sibīrijas ciedrupriede.»
Vēl interesanti, ka Sibīrijas ciedrupriedei čiekuri ienākas divas nedēļas agrāk nekā Eiropas ciedrupriedei. Bet – ne Sibīrijas, ne Eiropas ciedrupriedes nebūs apstādījumu galvenā kultūra. Latvijas klimatā tās diemžēl ir uzņēmīgas pret dzinumu vēzi.
Eiropas ciedrupriedes prasa arī labāku, saturīgāku, kaļķainu augsni. Tāpēc tīšuprāt stādīt dārzā to neiesaku. Pat 9–12 metru augsto ‘Columnaris’ ar kolonnveida vainagu ne! Kalsnavas arborētumā auga kādas četrdesmit Eiropas ciedrupriedes, bet tagad, pēc četrdesmit gadiem, palikuši vien daži koki, kas arī prasās pēc komandas delete.
Savukārt ar Korejas ciedrupriedi Kalsnavas arborētumā ir laba pieredze, dzinumu vēzis tām vēl nav redzēts. Tūjā, cik zinu, aug varena Korejas ciedrupriede, kurai ierādīta labi vēdināta vieta un nav iemeties dzinumu vēzis. Pamatā tur ir māla grunts, jūras mala…
Saimniece bija izrakusi dīķi un kokaudzētavā prasījusi kalnu priedes, bet viņai kļūdaini iedotas Korejas ciedrupriedes. Tagad saimniece jau gadus divdesmit katru rudeni, kad ienākas raža, Dabas muzejā pie dežuranta man atstāj maišeli ar sēklu pilniem čiekuriem…
Arī Japānas ciedrupriedes Kalsnavā sevi ir lieliski paradījušas, tām regulāri ienākas čiekuri – tiesa, mazāki nekā Eiropas un Korejas ciedrupriedēm. Laba šķirne ir ‘Glauca’– piedienīga izmēra koks (3 metri), vainags stalts, un skujas veido zilganīgus, cirtainus pušķus.
Toties klājeniskajai ciedrupriedei metas dzinumu vēzis. Bet skaista. Pagājuša gadsimta 60. gados, kad notika pirmā ekspedīcija uz Tālajiem Austrumiem, kur šīs priedes aug dabā, Aivars Lasis pie Bulduru dārzkopības skolas iestādīja vienu eksemplāru.
Laiks ir pagājis, un tagad tā priede ir daudzreiz lielāka, nekā bija domāts. Zem tās zariem var piecpadsmit bērni paslēpties! Tātad, kamēr klājeniskā ciedrupriede aug kalnos, tai ir cits augums, nekā kad to nones lejā un iestāda līdzenumā.
Kur iegādāties stādus?
- Stādaudzētavā Arumi.
- Latvijas Valsts mežu kokaudzētavās.
- Zaļenieku kokaudzētavā.
- Stādaudzētavā Sakstagals.
- Stādaudzētavā Meža rasas.
- Stādaudzētavā Īves.
