Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sākumā, neko daudz par priežu pasauli nezinot, varētu šķist – nu kas gan tur sevišķs, priede paliek priede! Bet tā nav. Kaut vai aizejot uz tuvējo mežu, uzreiz manāms, ka priede no priedes atšķiras. Ir sievišķīgāki koki ar daudziem čiekuriem un ir vīrišķāki ar kailiem bezskuju zaru posmiem. Proti, tajās vietās, kur priedei bijuši vīrišķie ziedi, pēc putekšņu izbiršanas dzinumu pumpuri vairs neveidojas un skuju nav…
Kā tu noteikti jau zini, skuju koki ir evolucionāri sena ģints, senāka par lapu kokiem. Taču fascinējošs ir fakts, ka priedes genoms ir aptuveni 7–8 reizes garāks nekā radības kroņa cilvēka genoms, un tā sekvencēšana jeb atšifrēšana prasījusi daudz vairāk laika. Arī priežu mūža garums ir krietni pārāks nekā cilvēkam. Atsevišķi antīkās priedes (Pinus longaeva) eksemplāri, kas atrodami Kalifornijas Baltajos kalnos, netālu no Bišopas, ASV, ir visvecākās uz mūsu zemeslodes – zinātnieki runā pat par 5000 gadiem.
Apmēram 2000 gadu vecums ir konstatēts baltmizas priedei, klinškalnu priedei, Balfūra priedei un lokanajai priedei, kas aug Ziemeļamerikā. Mūsu Aļļu jeb Tiltiņu parastajai priedei, kas joprojām stalti slejas Usmas pagastā, Stendes upes kreisā krasta kraujā, un skaitās vecākā dzīvā priede Latvijā, esot ap 300 gadu. Apkārtmērs tai, pēc 2013. gada mērījuma, ir 4,45 metri. Taču… ne vienmēr par koka vecumu liecina tā stumbra resnums – daža laba spartiskos apstākļos augusi purva priedīte var izrādīties krietni vecāka par krietni labākos apstākļos augušu dižpriedi!
Priedes savvaļā atrodamas visā ziemeļu puslodē, tās aug Eiropā, Ziemeļamerikā, Centrālamerikā, Āzijā, Ziemeļāfrikā, pat Kanāriju salās un Filipīnās. Mūsdienās pazīstamas 112 priežu sugas, vairums no tām izdzīvo mērenā un aukstā temperatūrā, bet dažas tikai siltā un subtropu klimatā, toties visām priedēm ir vajadzīga saule, saule un vēlreiz saule.
Latvijā savvaļā aug tikai parastā priede. Visas priedes nosacīti var iedalīt divās lielās grupās. Ir piecskuju priedes, kurām skujas ir sakopotas pušķīšos pa piecām, tām ir arī maigāka, baltāka koksne un koka miza ilgāk saglabājas gluda. Otra grupa ir divskuju priedes – tām skujas ir cietākas, sakoptas pa divām vai trim, cietāka ir arī koksne, un koka miza ātrāk sasprēgā.
Vairums priežu pamatsugu ir gari koki, kas var iederēties lielos, ainaviskos dārzos, savukārt mazāka izmēra dārziem radītas daudzas šķirnes.
Tās pavairo ar potējumiem. Šī ir smalka pasaule, kurā orientējas profesionāļi pēc ilga treniņa un nianšu atkošanas. Piemēram, vislabākais potcelms divskuju priedēm ir kalnu priede vai parastā priede. Savukārt, ja uz parastās priedes uzpotē kādu no pieckuju priedēm, veidojas augšanas gaitas nesaderība, un tāda priede ātri nolūzīs, jo nav īstās saķeres. Turklāt šie koki būs uzņēmīgāki pret slimībām un kaitēkļiem. Piecskuju priedes jāpotē uz piecskuju priedes potcelma.
Un nu – par plašo izvēli, kuru priedi tev pavasarī iestādīt savā dārzā!
Benksa priede ar izlocītajiem zariem
«Laba!» – tāds ir Aijas Kaškures īsais rezumē par šo priedi. Uz Eiropu atceļojusi no Ziemeļamerikas, savvaļā aug Kanādā un ASV ziemeļaustrumos. Savu nosaukumu Benksa priede (Pinus banksiana) ieguvusi par godu britu naturālistam un augu vācējam Džozefam Benksam (1743–1820), kurš viņš savulaik strādājis Karaliskajā botāniskajā dārzā Kjū (Kew) un ieviesis šo priedi kultivācijā.
«Brīnišķīgi aug, lieliski pacieš sausas vietas. Ārkārtīgi variabla. Atšķiras no citām priedēm ar sīki plēkšņainu, tumšu mizu, īsākām skujām, izlocītiem zariem un punainiem, cieši pret zaru liektiem, sirpjveida čiekuriem, kas zarā var palikt neatvērušies pat desmit gadu – tie atveras tikai paaugstinātas temperatūras ietekmē. Pamatsugas koka augstums ir dārzam ļoti tīkams – 10–15 metru.
Man patīk Benksa priedes izlocītie zari – no attāluma izskatās kā balerīna!
Skujas sakārtotas pa divām un ir gaiši zaļas. Turklāt vīrišķie ziedi ir nevis dzelteni kā mūsu parastajām priedēm, bet oranždzelteni,» stāsta Aija.
«Šķirne ‘Schneverdingen’ ir Eiropas dendrologu atlasīta forma – lodveida krūms ar garām, gaiši zaļām skujām, ieviesis Horstmans Vācijā. Taču arī Nacionālais botāniskais dārzs ir atlasījis savējās. Viena tāda aug manā dārzā, uzpotēta 50 centimetru augstumā, un gaiši zaļo skuju vainags izpleties apmēram piecu metru diametrā. Arī bezsniega ziemā labi izskatās. Mīnuss – uz jauno dzinumu skujām metas zāģlapseņu kāpuri.»
Pēteris Duļevskis piebilst: «Benksa priede ir ļoti neizvēlīga augsnes ziņā. Latvijā šī suga pazīstama kopš 19. gadsimta, ziemcietības zona – no 2. līdz 6.»
Maķedonijas jeb Rumēlijas priede
Noteikti var stādīt! Viens no būtiskākajiem tās trumpjiem ir salīdzinoši lielā izturība pret priežu dzinumu vēzi. Izaug 15 metru augsta, turklāt aug samērā ātri, vainags mazliet olveida. Labi pacieš pilsētās gaisa piesārņojumu. Skujas parupjas, tumši sudrabzaļas, sakārtotas pušķos pa piecām. Katru gadu veido skaistus, ap 8 centimetriem garus čiekurus, uz kuriem ļoti kāri ir floristi. Vienīgi jāņem vērā, ka šie čiekuri ir stipri sveķaini.
«Maķedonijas priedei (Pinus peuce) miza ir kreveļaina un tumša, ļoti līdzīga ciedru priedes mizai. Kā abas atšķirt? Ciedru priedēm jaunais dzinums ir ar īsiem, brūniem matiņiem, bet Maķedonijas priedei tas ir bez matiņiem, toties resnāks,» saka Aija.
«Vairums Latvijas veco Maķedonijas priežu aug Stalbē un Krāslavas parkā. Tur Mežu pētīšanas stacijas Kalsnava darbiniekiem savulaik izdevās atrast arī Maķedonijas priedes raganas slotu, un no tās ņemtos potējumus tagad pazīst kā Maķedonijas priedes pundurformu ‘Latgale’ – lodveida vai nedaudz olveida, apmēram 1,6 metrus augsta, blīvs zarojums. Neviens to nav oficiāli reģistrējis, bet kokaudzētavas pārdod. Potēta uz piecskuju priedes, vislabāk, ja uz tās pašas Maķedonijas priedes, potcelma. Latvijas valsts mežu kokaudzētavās var pasūtīt stādus. Lielais pluss, ka ‘Latgalei’ vainags turas kompakts bez griešanas.
Cilvēki mēģinājuši arī Maķedonijas priežu sēklaudžiem īsināt dzinumus un veidot dzīvžogu. Tāds aug pie vienas privātmājas Mārupē.
Izskatās labi, un, kā zināms, tur nav tā pati labākā augsne.»
Pēteris iesaka ‘Aurea’ – Maķedonijas priedes dzeltenskuju formu, īpaši skaista tā ir ziemā.
Pretrunīgā melnā priede
Te abu profesionāļu viedokļi atšķiras. Aija Kaškure ar melnajām priedēm (Pinus nigra) darbojas nelabprāt: «Viss iespaids ir tumšs, ieskaitot mizu un lielos čiekurus ar melnajiem vidiem. Cietās, resnās skujas, kas sakārtotas pa divām, arī ir tumšas.
Taču visbūtiskākais iebildums – melnā priede ir ļoti uzņēmīga pret priežu dzinumu vēzi.
Atmirst veseli zari, un šķiet, ka koks patiešām dosies pie dieviem… Tiesa, ne vienmēr tā notiek. Augšējie zari ir dzīvāki par dzīviem, un koks izķepurojas. Varena melnā priede tagad aug, piemēram, Skrīveru parkā…»
Daudz labākās domās par melno priedi ir Pēteris Duļevskis: «Ar priežu dzinumu vēzi man, audzējot šo priedi, nav bijusi saskare. Iespējams, no tā vairāk cieš pamatsugas koki, bet ne uzpotētās šķirnes, kuru patiešām ir daudz un dažādas, arī mazās formas. Melnās priedes lieliski iztur pilsētas apstākļus, un tām patīk kaļķaina augsne.»
Savvaļā melnās priedes sastopamas Dienvideiropā, arī Mazāzijā un Ziemeļrietumu Āzijā, sasniedz 20–40 metru garumu, pacieš dažādu augsnes mitrumu, ir samērā ātraudzīgas.
Maigā Veimuta priede
Dzimtene – Ziemeļamerika, tur tā ir 25–50 metrus garš koks. Nosaukta britu admirāļa Veimuta vārdā, kurš to pirmo reizi atvedis uz Lielbritāniju. Pie mums Veimuta priede (Pinus strobus) aug rietumu, vidus un austrumu zonā jau kopš 19. gadsimta. Smalkas, mīkstas, parasti 5–10 centimetrus garas, gaiši zaļas vai zilganas skujas, pušķos pa piecām. «Tuvu pie mājas tomēr neiesaku stādīt, jo ir starpaugs upeņu-priežu stabiņrūsai, kas var apdraudēt ogulājus,» piebilst Aija.
«Veimuta priede aug ātri. Principā to pagrūti atšķirt no Maķedonijas priedes, taču ir dažas raksturīgas pazīmes… Maķedonijas priedei skujas ir stingrākas un čiekuri strupāki – kā sardeles, bet Veimuta priedei slaidi kā cīsiņi.
Dūšīgas Veimuta priedes var redzēt šur un tur vecos parkos, tās sasniedz 25 metru augstumu, koniskais vainags ir 8–10 metrus plats.
Potē jaunas formas no atrastajām mutantajām formas – tā sauktajām raganu jeb vēja slotām. Burvīga ir ‘Pendula’ ar vairāk vai mazāk stāvus augošu galveno dzinumu, nokarenu galotni un zariem – skaistums atkarīgs no potēšanas un zaru piesiešanas augstuma. Daudziem patīk arī Igaunijā radītās ‘Macopin’ un ‘Tiny Kurls’.»
Pēteris papildina: «Veimuta priedēm par potcelmu vislabāk ņemt Korejas ciedru priedi. Viena otra šķirne citādi nemaz neaug! Pēc uzpotēšanas līdz stāda pārdošanai paiet vismaz pieci gadi, kamēr tas izaug pieņemamā izskatā. Veimuta priedes necieš sāli – ne pilsētā, ne jūras tuvumā. Tās labi aug atklātā saulē vai nelielā aizēnojumā.»
Mūsu ikona – parastā priede
Saukta nez kāpēc arī par Skotijas priedi… Protams, liels koks, sasniedz pat 45 metru augstumu. Latvijā dokumentētā vecākā parastā priede, kuras stumbra šķērsgriezuma ripa apskatāma arī Dabas muzejā, ir Zauskas priede, augusi netālu no Smiltenes. Skaitot pēc gadskārtām, sanāk, ka tās vecums bijis 370 gadu. Priedi nozāģēja 1958. gadā, kad tā nokalta…
«Parastās priedes (Pinus sylvestris) vecuma atkarīgs no augšanas apstākļiem, bet vispār tā ir apbrīnojami vitāla un pielāgojas visam – parastā priede aug gan kūdras augsnēs, gan minerālaugsnēs, augstajos un pārejas purvos, gan absolūtās kāpās,» saka Aija.
«Lai gan parastajai priedei galvenokārt ir mietsakne, taču atkarībā no augšanas vietas sakņu sistēma var būt atšķirīga. Gaismas mīlētāja! Skujas sakārtotas pa divām. Mainīga klimata dēļ priežu meži ir apdraudēti, jo sakarā ar mitro laiku izcirtumos vieglāk saviešas zālaugi, līdz ar to priedei nav minerālaugsnes, kur iesēties un dabiskā atjaunošanās ir traucēta. Dabā parastā priede ir visai ātraudzīga. Šķirnes, kuru augums ir daudz mazāks, pavairo potējot. Ar spraudeņiem – ļoti grūti. Arī parasto priedi var veidot, griežot jaunos dzinumus.»
Aijas Kaškures ieteiktās šķirnes: «‘Argentea Compacta’ – dodu četrus plusus. Šī priede ar savu zemo augumu un plato vainagu mazākiem dārziem ir ideāla, izaug tikai 10–15 metru augsta – kā Benksa vai Maķedonijas priedes. ‘Doon Valley’ – divi plusi, pundurforma un skaisti zilas skujas. Populārā ‘Fastigiata’ – kamēr jauna, tikmēr skaista. Bet, ja potēšanai ņem zarus no veca koka, šai priedei agri parādās čiekuri. Es par šo šķirni nefanoju.
‘Globosa Viridis’ – tumši zaļš, mazliet zilgans olveida vainags, augstums 1,3 m. Bet – šai šķirnei bieži metas priežu dzinumu vēzis. ‘Gold Coin’ – piramidāls vainags ar dzeltenām skujām, tas ir visnotaļ labi. ‘Tualipesa’ – dodu četrus plusus. Tāpēc, ka mana svēta pārliecība ir – jo mazāk tu iejaucies koka dzīvē ar mēslošanu un šķērēm, jo labāk. Šai šķirnei bez griešanas vainags ir noapaļots un blīvs, sasniedz 4 metrus augstumā un 3 metru platumā, skujas zaļas. ‘Watereri’ – arī četri plusi no manis, koka augums 4–6 metri, plati konisks vainags. Sena, bet laba ir šķirne ‘Jogeva’ – trīs plusi no manis. Sasniedz 4 metru augstumu, noapaļots vainags 3 metru platumā. Lielais pluss, ka priedēm nav sakņu trupes, kā tas ir eglēm.»
Iecienītās kalnu priedes
Vispopulārākās un piemērotas dažādu mērogu un stilu dārziem. Nosacīti krūmveidīgas. Savvaļā kalnu priedes (Pinus mugo) aug Alpu, Pireneju, Karpatu, Balkānu un Apenīnu kalnos, un tur tās ir kā blīvs krūms ar izlocītiem zariem pat piecu metru augstumā. Skujas tumši zaļas, sakārtotas pa divām, čiekuri – olveida.
«Pie mums izmanto smiltāju kāpu nostiprināšanai – piemīt apbrīnojama sausumizturība, taču tās pacieš arī mitras augšanas vietas. Viduseiropas kalnos kalnu priedes aug ne tikai piekalnēs, bet arī purviņos, kur ir mitrums… Savulaik, padzirdējusi šādu faktu, es tās iestādīju Kalsnavas arborētuma rododendru mežiņā, kur ir sfagnu sūnas (tātad mitrums!), lai savai zināšanai pārbaudītu, vai patiešām kalnu priedes mitrumu tik labi pacieš. Un izrādījās, ka – jā, tā ir liela taisnība. Tāpēc, lai nepiesārņotu dīķus ar lapām un lai ap pirti veidotos atbilstoša ainava, kalnu priedes ir ļoti noderīgas.
Tāpat, iedomājoties par jaunajam privātmājām, kas uzceltas lauka vidū – tur ir saulains, pliks laukums, parasti arī nabadzīga augsne… Tūjas tādā vietā taču neliksi, bet kalnu priedes – ideāli! Tik daudz, cik vienreiz gadā, jūnija sākumā, jauno dzinumu sveces apgriezt un piedot kokam formu, tu taču spēsi, un nekādu raižu. Griezuma vietā, ja to dara īstajā laikā, veidojas daudz mazu pumpuru. Tā no kalnu priedēm tiek veidoti arī dzīvžogi – vienu pusi tur augstāku, otru piegriež zemāku. Kalnu priedes ļauj ar sevi tā rīkoties,» Aija ir pārliecināta.
Un Pēteris turpina: «Kalnu priede nav īpaši jāsargā no saules apdegumiem, jo parasti tā neapdeg. Kalnu priedēm patīk saule! Ja tās aug ēnā, var redzēt, ka tur skaista koka vairs nav. Tomēr ir atsevišķas cimperlīgas šķirnes, kam dārzā īsto vietu atrast ir pagrūti: ēnainā vietā tās neparāda savu skuju krāsu visā godībā, savukārt saulē ir košas, bet mēdz apdegt.»
Selekcijas ceļā ir izveidots ļoti daudz kalnu priežu šķirņu – zemākas, ar krāsainām skujām. «Vispirms dabā savāc sēklas, iesēj, sadīgst priedītes, bet nekad visas nesanāk vienādas. Tad atlasa varietātes. Proti, bērni var mantot visdažādākās savu senču īpašības, bet iepriekš taču nevar zināt, ar ko katrs čiekurs apputeksnējies. Tātad, ja trāpījies vairāk parastās priedes asiņu, tad kalnu priede izskatās gandrīz kā parastā priede, vienīgi pēc tumšajiem stumbriem var pateikt, ka pamatā tā ir kalnu priede. Šādi ir atlasīta arī varietāte pumilio – zemā kalnu priede. Lai pavairotu varietātes, tās sēj. Kalnu priedēm mēdz būt arī raganu slotas, no tām tapušas, piemēram, populārās igauņu šķirnes ‘Mops’ un ‘Mini Mops’.»
Aija atzīst tās par labām: «‘Mops’ – lodveida vainags 1,5–2 m augstumā un tikpat platumā, ja potēts uz parastās priedes. Ja potē uz kalnu priedes, vainags būs zemāks un blīvāks. ‘Mini Mops’ – spilvenveida vainags, augstums 0,5 m, platums 0,8 m.» Viņa nosauc vēl citas: «‘Benjamin’ – šo šķirni gribu īpaši izcelt, vainags ar plakanu augšdaļu, augstums 0,3 m, platums 0,5 m, skujas zaļganas. ‘Carsten Wintergold’ – četri plusi, skujas ziemā koši dzeltenas. ‘Hesse’ – lēni augoša kalnu priede ar tumši zaļām un garām skujām, tupešveida vainags. ‘Humpy’ – četri plusi, šī ir ar plakanāku vainagu, augstums 0,8–1 m, platums pat 2 m, skujas īsas un zaļas. ‘Winter Gold’ – četri plusi, pēc Līgo svētkiem kļūst zaļa, bet pēc Jaungada atkal ir koši dzeltena, augstums 0,8 m. ‘Varella’ – četri plusi, izteikta pundurforma, 0,5 m augsta.»
Pēteris piebilst: «Kalnu priedes ar savu nosacīti vājo sakņu sistēmu ļoti labi aug arī āra traukos.»
Citas, retāk satopamās
Viena no tādām ir kalnu dzeltenā priede (Pinus scopulorum), aug gan Latvijas rietumu, gan vidus un austrumu zonā. Kāpēc dzeltenā? Jo, kad iešķeļ mizu, pavīd dzeltenums. Sugas koks spēj izaugt 23 metrus augsts, vainaga platums ir ap 7 metriem. Tai ir raksturīgas divas īpatnības – ļoti uzņēmīga pret priežu dzinumu vēzi un ārkārtīgi garas skujas (līdz pat 16 centimetriem), sakārtotas pušķos pa trim. Čiekuri lieli un asi. Zari aug taisnā leņķī pret stumbru.
«Latvijā bija zināmas divas lielākās dzeltenās priedes Engurē – patiesībā vislielākās visā Padomju Savienībā –, tagad palikusi tikai viena, līdz ar to sēklas no tās var nevākt, visas ir tukšas.
Bet agrāk raža bija ik pēc deviņiem gadiem, un tad es sēdēju, ar elektriķu jostu piešņorējusies priedes galā, jo čiekuri atrodas zaru galos,» atceras Aija. «Kalsnavas kokaudzētavā no vienas priedes sēklām izauga kādi 500 stādi, no otras tikpat daudz, bet jau kokaudzētavā dzinumu vēzis paņēma lielāko daļu. Tās priedītes, kuras izturēja, izstādīja arborētumā, un tagad šīs kalnu dzeltenās priedes jau pašas ražo dīgtspējīgas sēklas. Taču uzņēmība pret priežu dzinumu vēzi saglabājas. Tāpēc parasti saku: esiet prātīgi, izvēloties šo priedi stādīt dārzā, lauku ainavā.»
Toties Aija iedrošina visā Latvijā stādīt Pireneju priedi (Pinus uncinata jeb sinonīms Pinus mugo var. uncinata). Skujas tai ir tumši zaļas, viļņainas, sakārtotas pa divām. Ir izteikts galvenais dzinums, stumbrs ir melnīgs kā jau kalnu priedei. Augums 4–10 metri, platums 1,5–3,5 metri.
Kokaudzētavas piedāvā arī akotainās priedes (Pinus aristata) stādus. Šī, kā zina teikt Aija Kaškure, ir visātraudzīgākā, bet šķirnes var būt lēnaudzīgas. Dzimtene ir Ziemeļamerika, ASV rietumi, savvaļā sasniedz 12 metru garumu. Akotainā priede vairāk piemērota kolekcionāriem, tā jāstāda vissausākajā vietā, kāda vien dārzā ir, un ļoti labi drenētā augsnē. Un vēl kāda īpatnība – uz tumši zaļajām skujām, kas sakārtotas pušķos pa piecām, izdalās balti sveķu pilieni.
«Ja ir vēlme, var pārbaudīt savā dārzā, kā aug (pat austrumu zonā) blīvziedu jeb Japānas sarkano priedi (Pinus densiflora). Izcelsmes zemes ir Japāna, Koreja, ziemeļaustrumu Ķīna, Mandžūrija,» turpina Aija. Skujas sakopotas pa divām un ir gaišas, koši zaļas, tām piemīt tendence sagriezties. Savvaļā blīvziedu priedes sasniedz 20 metru augstumu, bet pie mums noteikti ne uz ko tādu nevar cerēt. Koks labi pacieš apgriešanu, un to izmanto arī bonsai veidošanai.
4 ieteikumi, kā kopt priedes
- Piecskuju priedēm vajag bagātīgāku, labāk sagatavotu augsni. Mālainā zemē tas arī aug. Divskujniecēm labāk patīk smilšaina augsne, taču aug arī citos apstākļos.
- Divskuju priedi nevajag ļoti mēslot, tad tā būs smukāka – kompaktāka un blīvāka. Pietiks, ja priedes pabarosi vienreiz gadā, pavasarī, ar komplekso mēslojumu, kur NPK ir 10–10–20 – skaties, lai slāpekļa nebūtu daudz. Pēteris izmanto Compo firma minerālmēslus, jo tiem ir ilgāks iedarbības laiks. Tiklīdz mēslojuma uzbērts par daudz, priede sāk augt ātrāk, nekā tai Dieviņš paredzējis: zari izstīdz, vainags vairs nav tik blīvs un dekoratīvs.
- Mazajos dārzos priedes, kurām jau no dabas vainags nav kompakts, vajadzētu griezt. Labākais laiks dzinumu saīsināšanai ir pavasaris, kad jaunās, zaļās priežu sveces ir krietni pastiepušās garumā, bet skujas vēl nav atvērušās. Šādā stadijā apgrieztiem dzinumiem veidojas sānu pumpuri. Dzinumus labāk lauzt, nevis griezt, lai atstātajai daļai neapgrieztu skuju galus. Cik tālu nolauzt, tas paliek pašu ziņā, bet – nolīdzināt vajag visas svecītes, nevis tikai malējās vai tikai centrālo. Ja nogriezīs vienīgi garākās, tad īsākās, kuras būs palikušas neskartas, nu augs divtik ātri, un vainaga forma nebūs kvalitatīva.
- Kalnu un parastās priedes jāuzmana, lai uz to skujām neuzmetas zāģlapseņu kāpuri, kuri tās grauž, un hermesi. Šie divi kaitēkļi ir ļoti aktuāli. Kāpurus var nolasīt ar rokām, ja priedīšu nav daudz, bet ar hermesiem tiek galā, nosmidzinot priedi ar jebkuru sistēmiskas iedarbības insekticīdu. Arī pret priežu zāģlapseņu kāpuriem tas der.
Svarīgi par augumiem
Parasti šķirņu aprakstos norādīts augums, kādu koks sasniedz desmit gados. Ja stāds ir audzēts Latvijā un tā ir zināma, pārbaudīta šķirne, tad norādītajam ciparam var ticēt. Taču pašlaik Latvijā tiek ievests daudz jaunu priežu šķirņu no Vācijas un Holandes, un tad to apraksti jāvērtē kritiski. Latvijā, visticamāk, šīs priedes izaugs stipri garākas nekā Vācijā vai Holandē, jo pie mums tām patīk labāk – Latvija ir skujkoku zona.
Ņem vērā!
Nepārdzīvo, ja vasaras beigās priedēm pēkšņi sāk brūnēt skujas. Trešā ceturtā gada skujas tām rudenī nobirs, un jau ziemā vietā būs ataugušas jaunas. Tāpat kā cilvēkam mati – tie pakāpeniski nomainās.
Kas ir priežu dzinumu vēzis?
Inficētam kokam sākumā atsevišķu dzinumu galos nenobriedušās skujas kļūst brūnas un arī galvenais pumpurs ir beigts, skujas nobirst. Šie zari steidzami ar 10 centimetru atkāpi dzīvajā daļā jānogriež un – uz uguni prom. Jo ātrāk, jo labāk! Priežu dzinumu vēzi nevar izārstēt, bet iespējams ierobežot. Dārza šķēres pēc katra slimā zara nogriešanas vēlams dezinficēt kālija permanganāta šķīdumā. Šīs sēnīšu slimības attīstību veicina arī bieži atkušņi ziemā.
