Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Valdis Pūliņš
- Tomātu kolekcionārs, Artura Šildes dārznieku entuziastu kluba Tomāts biedrs.
- Regulāri viņu aicina piedalīties tomātu izstādēs. Arī Tallinas botāniskais dārzs.
- Pašlaik kolekcijā ir vairāk nekā 300 tomātu šķirņu.
- Jauno šķirņu sēklas galvenokārt iegūst maiņas ceļā no kolekcionāriem vai pasūta no dažādām valstīm – Kanādas, Austrālijas, Krievijas, ASV, Ukrainas, Baltkrievijas, Polijas.
- Audzē arī zemenes, vistas. Pavasarī sezona sākas ar puķēm podos.
– Kas interesants jūsu siltumnīcā?
Paskats, kāds skaistums – ‘Taiga’! Savukārt šo tomātu šķirni ar radziņiem no Mordovijas tikai nesen dabūju – ‘Mordovijas Skaistule’. Man bija arī šķirne ‘Baba Nadja’, vispār spoki ne tomāti! Pilnīgi jāsmejas, kad uz viņu paskatās. Daudziem garšo lielie dzeltenoranžie tomāti, kurus audzē Getliņi un ko pārdod lielveikalos. Šķirne ‘Beorange’ F1… Oranžo krāsu šis lielaugļu tomāts iegūst nogatavojoties, jo sākumā ir dzeltens. Šķirne ražīga, slimību izturīga. Bet zināt, kā Getliņu dzeltenos sauc Krievijā? ‘Rižskij fermerskij’! Viņi kaut kur dabūjuši sēklu un uztaisījuši savu šķirni.
– Tātad jūs slimību izturīgās F1 šķirnes neaudzējat?
– Nē, tās domātas tiem, kas ar tomātu ražošanu un pārdošanu nodarbojas lielos apmēros. Es tomātus audzēju sēklām. Sulu sataisu. Sula no šiem tomātiem ar plāno mizu ir garšīga, ja salīdzina ar F1.
– Skatos, ka jūs visas šķirnes audzējat pārsvarā uz viena vai diviem dzinumiem.
– Divi trīs ir atstāti, bet – nogalotņoti.
– Kāda ir tipiskākā kļūda, kāpēc neizaug tomāti?
– Par biežu sastāda. Man attālums no auga līdz augam ir piecdesmit centimetru. Publikācijās lasīju, ka zinātnieki izrēķinājuši: vislabākā raža ienākas, ja stāda ik pēc 38 centimetriem. Kurš tad to tik precīzi nomērīs?! Un kāda atšķirība – 40 vai 38 centimetri?! (Smejas.) Komentāros viens bija ierakstījis: un ja nu tas krūms sašķobās, ko tad?
– Tomātus laistāt katru dienu?
– Jā, bet minimāli. Lai galotņu puve nemetas.
– Citi vienreiz nedēļā kārtīgi salaista.
- Tā var darīt sākumā, bet ne jau tad, kad tomāti gatavojas.
Lūk, ‘Svītrainā Šokolāde’ – to no mūsu pašu kolekcionāriem dabūju. ‘Svītrotā Amazone’. Man patīk, ka šim tomātam var nelauzt pazares un pašam krūmam apstājas augšana.
– Kādas vēl kļūdas pieļaujam?
– Tad jābūt kādai sūdzībai par tomātiem, lai uz šo jautājumu atbildētu…
– Piemēram, klasiskā vaina – lapas nobrūnē!
– Nekad never ciet siltumnīcu pa nakti – lai stāv vaļā, lai vēdinās. Slimība rodas, ja siltumnīcā krājas mitrums. Bioloģisko augu aizsardzības līdzekļu pret pelēko puvi nav. Kā viens teica, Nobela prēmija tam garantēta, kurš izgudros šādu preparātu! Ja nu vienīgi, iesējot sinepes, var ko līdzēt. Jo sēņu sporas, slimības izraisītājas, ja augu pakustina, lido pa gaisu, nokrīt uz augsnes un tur arī paliek. Sinepju saknes tās iznīcina. Vēl ir tāds augs facēlija – viena tomātu audzētāja no Krievijas rekomendē to izmantot. Facēlija augsni padara ļoti mīkstu un pie reizes vēl dezinficē.
– Augsni siltumnīcā maināt?
– Nē. (Valdis mudina iet uz nākamo siltumnīcu – tur viņš man parādīšot, kā ļaujot augsnei ik pa laikam atpūsties.)
Šajā siltumnīcā tomāti negribēja diez ko augt, smilšaina zeme. Tagad audzēju piecpadsmitlitrīgos melnos podos, kam caurumi ne tikai apakšā, bet arī sānos. Traukā iepildu vidējas frakcijas kūdras substrātu. Izmantoju Silu kūdru – piecsimt piecdesmito, tā ir no Tukuma lidlauka. Pamēģināju un konstatēju, ka šī kūdra mani ļoti apmierina, jo ir piemērota struktūra, lai saknes attīstītos. Stipra, varētu pat šķaidīt. Laba ir arī MC 510, kam ir mālu piedeva, tāda ilgāk saglabā mitrumu. Plastmasas podu var vēl ievieto 70 litru atkritumu maisā, kurā iebērts kūdras substrāts – spainis, pusotra. Maisam izdur dažus caurumus drenāžai. Pēc tam trauku kopā ar maisu nedaudz iesēdina, ierok gruntī.
Ja siltumnīcās sākušas sirot ūdensžurkas, var pamēģināt tomātus stādīt kūdras desās. Šim nolūkam jāsagādā melnbaltā plēve. Baltā puse jāliek no ārpuses – baltais pasargā augu saknes no pārliekas sakaršanas. Plēvi ik pa gabaliņam sasien un, kad iestāda tomātus, plēves malas no abām pusēm var aizvilkt vairāk ciet. Laistīt minimāli. Biju ierīkojis pilināšanas sistēmu. Bet noņēmu. Tomēr, ja ir laiks, izejot pa siltumnīcu ar lejkannu, sanāk labāk.
– O kādi šajā siltumnīcā zilivioleti tomāti!
– Slavenais ‘Seržants Peppers’. Zils un sirds formā. Lūk, ‘Purpura Rīts’. Un te ir ‘Zvaigžņu Putekļu’ un ‘Melnā Skaistuļa’ krustojums. Sadarbojos ar vienu amerikānieti, un viņa visvisādus brīnumus taisa, jaunas šķirnes. Šis ir viņas ‘Dumpīgais Zvaigžņotais Iznīcinātājs’.
– Kā radās zilie tomāti?
– Meksikas savvaļas tomāts ir zilā krāsa. Violeto zilumu dod vieni no spēcīgākajiem antioksidantiem antociāni – tāpat kā mellenēm. Lasīju, ka tie padarot kapilārus elastīgākus un izturīgākus. Zilie tomāti jāstāda tuvāk siltumnīcas durvīm, lai viņiem naktī ir auksti un riktīgi veidojas antociāni. Tad tiešam tikai ar čamdīšanu var pateikt, kurš tomāts ir gatavs, jo viņi ir pilnīgi zili.
Likopēns – sarkanais pigments, cits antioksidants, kas samazina vēža risku, – visvairāk ir sarkanajos tomātos. Savukārt dzeltenie satur bēta karotīnu, kas mūsos tālāk pārveidojas par A vitamīnu, uzlabo imūno sistēmu, ādas un gļotādu veselību.
– Jūs tomātus tikai audzējat vai arī ēdat?
– Ēdu, un mamma sulu taisa. Tai izmanto visus sasprēgājušos tomātus. No tādiem sēklas taču neņemsi! Sēklas jāņem no skaistiem augļiem, kas atbilst visām šķirnes īpašībām.
– Kā jūs vispār sākāt tomātus kolekcionēt?
– Visi to jautā!
Ieraudzīju interesantas šķirnes pasaules lielākās tomātu audzētāju kopienas mājaslapā tomatobase.com, kuru izveidoja Tatjana Kanādā. Tur rakstīts arī par tomātu vēsturi. Ar Latvijas izcelsmi tur ir tik daudz šķirņu! Pat tādas, kuras nezinu, jau aizmirstas, aizceļojušas uz ASV, uz Austrāliju…
Sāku ar Tatjanu sarakstīties, aizsūtīju pirmās bildes, kādi tomāti izauguši no sēklām, kuras viņa man atsūtīja. Tas bija 2011. gadā. Viņa manas bildes bija ielikusi Kanādas tomātu katalogā. Man bija liels prieks par to! Tatjana audzēja sēklas. Tagad ar tomātiem viņa vairs nenodarbojas, aizgāja pensijā un audzē vistas. Bet es jau biju saslimis ar tomātiem! Tālāk jau ir diagnoze. Par maz, un vajag vēl un vēl, un vēl šķirnes. Krievijā saka, šai infekcijai ir piecas pakāpes. Piektā ir, kad pietiek ar to, kas ir, tātad jaunas šķirnes vairs nav jāmeklē.
– Kurā pakāpe jūs esat?
– Piektajā.
- Ko jūs pirms tomātu ēras darījāt?
– Arī audzēju tomātus.
– Ar ko naudu pelnījāt?
– Ar zemenēm.
– Bet darba grāmatiņa kur jums bija?
– Strādāju tepat zivju cehā, sovhozā biju elektriķis, pēc tam gaterī. Atpūtas bāzē Maķīškalns biju elektriķis.
– Un tagad braukājat pa Latviju un lasāt lekcijas par tomātu audzēšanu. Kāpēc jūs to darāt?
– Jo cilvēki grib. Jā, tas paņem laiku, bet – kā tu atteiksi?!
Man jau tēvs ar to pašu nodarbojās, zemenes audzēja, tomātus, gurķus. Tajā laikā varēja mājās ieskābēt gurķus četrdesmit litru kannā, aizvest uz veikalu un nodot – bez PVD, bez nekā. Sovhozs deva zemi. Šeit bija biešu lauks, un katram noteikts skaits vagu bija jāizravē. Kad vajadzēja pierakstīties, cik daudz zemes katrs grib, mans brālis vēl paņēma gabalu. Mums bija govs, un vajadzēja platības, kur sienu pļaut. Tagad govs vairs nav.
Brālis kritis uz zemenēm. Viņš agri kurina savas siltumnīcas un audzē zemenes kastēs. Viņš ir par mani trīs gadus jaunāks.
Mammai arī nav miera. Katru reizi saka: «Pēdējo gadu turu siltumnīcu, es labāk no tevis paņemšu kādu tomātu apēst!» Bet tas tikai līdz pavasarim. Pavasarī viņai vajag stādus. «Nedod man garos, iedod, kas aug īsāki, zemos.»
– Kā ir ar atlapošanu? Citi tomātus, nabadziņus, uz rudens pusi nopleš galīgi plikus!
– Pliku nē, lapas baro. No sākuma barības vielas paņem saknes, tad tās pa stumbru iet uz augšu un tad uz leju, uz lapām, bet lapas pēc tam barības vielas atdod augļiem. Praktiski, kad tomāts izaug līdz normālam augstuma, pirmās lapas līdz pirmajam apakšējam ķekaram lauž nost. Tad sākas intensīvā augļu gatavošanās. Ja ar atlapošanu pārspīlēt, mazinās raža, arī augļi ir mazāki. Vienā reizē augam izlauž ne vairāk par 2–4 lapām.
– Minerālmēslus dodat?
– Minimāli. Labāk iedot pavasarī uzreiz. Augsnē iestrādāju pamatu – ilgas iedarbības kompleksos minerālmēslus –, un pēc tam minimālā daudzumā visu laiku kaut ko pamazām piedodu klāt laistot vai miglojot. Caur lapām barības vielas ātrāk iedarbojas.
Cilvēki pieļauj kļūdu tad, kad viņi kālija barību iedod vairāk nekā kalcija barību. Kalcija un kālija attiecībai jābūt 1 : 0,6.
– Varbūt cilvēkiem vispār jūk – kalcijs un kālijs…
– Jā, tas arī. Viņi dod visu ko, kas sākas ar burtu K. Pasaku, ka vajag kalcija nitrātu, lai tomātam nepaliek melni gali, lai nemetas tā dēvētā galotņu puve, viņš nopērk kālija nitrātu un dod to. Kalcija nitrāts jādod augšanas sākumā – kad parādās galotņu puve, tad jau ir par vēlu. Kalcijs piedalās šūnu veidošanā. Ja kalcija nav, šūnas neveidojas, gali kļūst tumši.
Svarīga arī augsnes reakcija. Tagad taču var nopirkt dažādus pH mērītājus! Tavai zemei, Dārzkopības institūta pētnieces Valentīnas Poles gatavotie ir ļoti labi. Tomātam vajag pH no 5,5 līdz 6,5. Augsnes reakcija ļoti ietekmē ražu. Nepiemērotā, sarmainā augsnē tomāts barības vielas neuzņem. Arī ja zeme par skābu.
– Ja ir par sārmainu, tad ko?
– Pieliec laistāmam ūdenim citronskābi. Es parasti vienu mazo plastmasas karotīti pieberu uz lejkannu. Tiem, kas laista siltumnīcu ar ūdeni no dīķa, problēmām ar pH nevajadzētu būt, taču vairumam ir dziļurbuma ūdens, tas ir ļoti sarmains, un sākas lapu hloroze.
Vēl ir viena lieta… Kādreiz viens otrs ielabo augsni ar kūtsmēsliem, sastāda tomātus un tad tos vēl nomulčē ar kūtsmēsliem. Rezultātā stumbrs izaug rokas resnumā, lapu mežs, bet tomātu nav! Ko darīt? Tad monokālija fosfāts jāmiglo. Divreiz vajadzētu. Tas palīdz apturēt tomāta apetīti, kad augs pārmēslots. Man pašam tā ir gadījies. Bija aukstāks laiks, un radās doma nedaudz uzdot zaļo masu. Nomigloju lapas ar karbonātu, bet pēc tam pēkšņi uznāca liels karstums, un tomāti sāka augt milzīgā ātrumā.
Kālija tomātam vajag daudz, bet karstuma dēļ tomātiem bieži vien novēro kālija trūkumu. Par to liecina augļu nevienmērīga iekrāsošanās, rozā un sarkano augļu šķirnēm mīkstumā pie kātiņa veidojas dzeltens plankums, bet dzeltenaugļu šķirnēm – balts ciets plankums. Lai novērstu kālija deficītu, miglo ar kālija sulfāta šķīdumu.
– Ko jūs darītu, ja uz pasaules nebūtu tomātu?
– Zemenes audzētu.
Vērtējam garšu!
- ‘Taiga’. Ūdeņains. Vairāk pēc tomāta garšo.
- ‘Amrija’. Miltaināks.
- ‘Sibīrijas Tīģera Nagi’. Labs. Man patīk. Ne ūdeņains, ne miltains – pa vidu.
- ‘Medeo Zelta Kalns’. Salds! Miltains un vissaldākais no šiem. Mizu nejūtu.
- ‘Saules Aptumsums’. Skābāks, bet ar asumiņu. Man patīk. Izteiksmīga garša.
- ‘Paskals no Pikardijas’ jeb ‘Trojais Zirgs’. Iekšā riktīgi sarkana gaļa. Pēc konsistences un garšas kā plūme. It kā mazliet pārgatavojies.
- ‘Kļavu Sīrups’. Man patīk. Skābens.
- ‘Rīgas Persiks’. Normāls Getliņu tomāts. Saldenskābs. Plāna miziņa, bet biezāka nekā ‘Medeo Zelta Kalnam’. Šo var uzgriezt uz sviestmaizes, šķēlīte turētos.
- ‘Melnais skaistulis’. Šis vēl nav gatavs. Saules pusē iekrāsojas zili melns, pēc tam brūns. Esot salds un gaļīgs.
