Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Foto – Matīss Markovskis
Monta un Kaspars Strupauši
- SIA Crown Plants saimnieki. Viņu kroņa augi ir sparģeļi, un sparģeļa kronis – tā ir jaunā dzinuma galotne.
- Pirms pievērsās sparģeļu audzēšanai, nebija tos pat pa īstam nogaršojuši. Toties tagad visa ģimene – arī piecgadīgā Lonija – sezonā ar sparģeļiem mielojas pat trīsreiz dienā. Un drusku vēl sasaldē ziemai. Lai gan saldēts sparģelis, protams, negaršo tā kā tikko no dobes atnestais.
- Raiskuma pagasta Upītēs 0,3 hetāros audzē ap 8000 zaļo sparģeļu, kas stādīti 2019. gadā.
Kas jūs ievilināja sparģeļos?
Monta: – Mums ir diezgan daudz zemes – ap māju vien divi hektāri. Reiz agrā pavasarī abi ar Kasparu spriedām, ka gribētos to izmantot kaut kā lietderīgāk, nevis tikai pļaut zāli. Pirms tam varbūt tikai divreiz vispār bijām pieminējuši vārdu sparģeļi, bet pēkšņi sapratām, ka stādīsim sparģeļus. Mēs vienkārši noticējām, ka sparģelis ir labs un ka mums varētu sapasēt. Patika sparģelis kā dārzenis – labi izskatās un ļoti vērtīgs. Turklāt Latvijā sparģeļus vispār sāka audzēt tikai ap 2014. gadu. Likās, ka produkts ir jauns, tirgus nav pārpildīts, konkurentu maz, par klientiem nebūs jācīnās un būs viegli pārdot. Kad sākām vākt ražu, izrādījās, ka arī citi ir domājuši to pašu un sparģeļus audzē malu malās, pat daudz nereklamējot, jo pircēju pietiek tuvākajā apkārtnē. Un patiesībā tas arī ir forši, ka ir vairāk vietējo audzētāju un Latvijas cilvēkiem dažādos reģionos ir lielāka iespēja tikt pie svaigiem vietējiem sparģeļiem.
Pirms sāku audzēt pati, arī es nekad nebiju ēdusi svaigu vietējo sparģeli, tikai no Peru vai Spānijas ievestos. Tagad zinu, ka garšas vispār nav salīdzināmas.
Tagad sparģeļu sezonu gaidām kā svētkus, un visa mūsu ģimenīte – arī mazā Lonija – brokastīs, pusdienās, vakariņās ēd sparģeļus.
Un mani klienti, sparģeļu mīļotāji un baudītāji, tāpat. Sagaidot mani ar sparģeļiem, pretī staro laime un prieks. Nepacietīgākie piesakās jau divas trīs nedēļas pirms sezonas sākuma. Tik ļoti viņi gaida pirmos sparģeļus. Tu iepriecini cilvēkus, un tavs produkts ir ļoti gaidīts, novērtēts, tā ir laba sajūta.
Neesat ne dārznieki, ne agronomi. No kurienes jums radās drosme stādīt nevis mazu dobīti, bet uzreiz vairākus tūkstošus stādu?
Monta: Nebija jau arī tā, ka mēs būtu tikko ieradušies no pilsētas un pirmoreiz ieraudzījuši zemi. Mana mamma darbojās meža reproduktīvā materiāla – egļu un bērzu stādu – audzēšanā, un augi arī manā bērnībā bija vienmēr klātesoši. Turklāt man ir biznesa, Kasparam – tehniskā izglītība, mēs jutāmies droši, un mums tas nelikās nekas neiespējams.
Kad bijām izdomājuši, ka gribētu audzēt sparģeļus, mūsu Pārgaujas novada pašvaldība izsludināja grantu konkursu uzņēmējdarbības uzsākšanai, un mums tas bija īsts veiksmes stāsts. Lai varētu pieteikties pašvaldības atbalstam, bija jāuzraksta biznesa plāns. Un, rakstot biznesa plānu, jāizpēta viss no A līdz Z – gan tehnoloģija, gan konkurenti, gan finanšu plūsma, lai kaut ko arī nopelnītu. 2019. gadā, kad sākām, Latvijā sparģeļu stādus iegādāties nevarēja. Tā kā Kaspars labi prot vācu valodu, viņš komunicēja ar sparģeļu audzētājiem Vācijā. Kaspars bija atbildīgais arī par stādīšanas tehnoloģiju.
Kaspars: Kura šķirne mums varētu derēt, būtu izturīga un – pats galvenais – garšīga. Tā ir Vācijas iecienītākā šķirne – ne pārāk gara, ne resna, nav stiegraina, nav ūdeņaina –, ko izvēlējāmies stādīt. Pirmajā gadā, kad nogaršojām, kas izaudzis, vēl īsti nesajutu atšķirību. Bet, jo ilgāk ēd, jo vairāk saproti. Līdzīgi kā vīna baudītāji ar laiku iemācās novērtēt nianses.
Izvēlējāmies vieglāko ceļu – zaļos sparģeļus, kuru asnus vāc, kad tie izauguši virs zemes. Audzēt baltos sparģeļus – tas jau ir pavisam cits līmenis. Tiem jāveido speciālas augstas trapecveida dobes, jānovāc, pirms izspraukušies virszemē. Tas tiešām ir liels, sarežģīts un pedantisks darbs, ko var darīt, ja esi pilna laika sparģeļu audzētājs.
Monta: Zaļie likās simpātiskāki arī tāpēc, ka tie ir baudījuši saules gaismu un siltumu, nevis kā baltie – dzīvojuši tikai pazemē. Iestādījām divas šķirnes. Jāņem vērā, ka zaļie nav tie paši baltie sparģeļi, kas tikai izlīduši virszemē. Ja baltās šķirnes sparģeļu asnos sācis veidoties hlorofils, tie kļūst rūgti un negaršīgi. Zaļās šķirnes turpretī ir saldas un kraušķīgas kā cukurzirnīši. Kaspars pats personīgi brauca pakaļ stādiem uz Vāciju, lai redzētu, kā viss notiek tur.
Vācu audzētājs mūs iedrošināja, ka nekas slikts nevar gadīties, sparģeļi vienkārši nevar neieaugt.
Kaspars: Darījām visu kā pēc grāmatas, lai sparģeļi ieaugtos. Lai sparģeļi labi augtu un būtu garšīgi, vajadzīga sārmaina augsne. Protams, uztaisījām analīzes – tur viss bija kārtībā. Mums nebija traktora, apkārt ir labi kaimiņi, un viņi mums palīdzēja. Sparģeļi diezgan dziļi jāiegulda zemē – dziļāk nekā kartupeļi –, jo tie ir ilggadīgi, vienā vietā augs 10–15 gadu, veidojot dziļu sakņu sistēmu.
Monta: Ļāvāmies arī improvizācijai. Pēc grāmatas jāstāda ik pēc 40 centimetriem, un iedomājieties, cik daudz zemes tad aizņemtu tie 8000 stādi?! Kaspars izpētīja, ka ir arī ekonomiskais variants – stādīt uz pusi biežāk –, un iestādījām 20 centimetru attālumā sakni no saknes, jo tad būtu arī mazāk jāravē.
Kaspars: Toties rindstarpas ir platas, lai es ar traktoru varu iebraukt, safrēzēt nezāles un uzirdināt zemi. Stādījām viengadīgus A klases stādus. Jo lielāks stāds, jo ātrāk tas ieaugsies un būs raža.
Monta: Stādīšanas gadā nedrīkst griezt nevienu asnu, jāļauj kārtīgi ieaugties. Un ļoti svarīgi ir rūpēties, lai nav nezāļu. Ja būs jākonkurē ar nezālēm, sparģeļi nīkuļos. Otrajā gadā pēc iestādīšanas joprojām drīkst paņemt tikai vienu sparģelīti no stāda. Un trešajā – mums tas bija 2021. gads – jau ir pirmā nopietnā raža. Patiesībā ļoti labi un vērtīgi, ka pirmajos gados bija laiks, lai izveidotu logo, padomātu par mārketinga lietām, sociālajiem tīkliem, informatīvajiem materiāliem. Tagad sparģeļu sezonā man nekam tādam nav laika. Visas dienas paiet, sparģeļus vācot, iesaiņojot, piegādājot, komunicējot ar klientiem, jo es darbojos viena. Kad sparģeļi ieaugušies, tie jāvāc divreiz dienā – no rīta un vakarā –, kad izauguši 10–20 centimetru gari. Paaugoties garāki, tie kļūst stiegraini un ir zaudēti.
Aug kā bambuss.
Monta: Jā. Siltā laikā tie diezgan strauji spraucas ārā no zemes. Un mums ir pati agrākā vācu šķirne. Nosaukumu neminēsim, bet paši pirmie sparģeļi Latvijā ir mūsējie, jo tie arī aug ļoti labā vietā, kur ir daudz saules.
Kad pirmie parasti ir vācami?
Kaspars: Maija sākumā, tiklīdz ir silts, pagājušajā gadā 9. maijā.
Monta: Sparģeļu laiks ir tikai mazliet ilgāks par mēnesi – apmēram līdz 15. jūnijam. Man ļoti patīk, ka sezona ir tik intensīva un īsa, jo tu sakoncentrējies, gūsti prieku, nenogursti no sparģeļiem. Mēs visi, arī klienti ļoti gaidām sparģeļu sezonu. Man gan pēc tam ik pa laikam darbs turpinās. Pirmajos gados ravēju divas trīs reizes. Tagad izravēju pirms sezonas, lai ir vieta, kur izspraukties asniem, un tad skatos pēc vajadzības. Arī Kasparam jāturpina ar tehniku apstrādāt laukus. Kad asnu griešanas periods beidzies, dzinumi turpina augt un barot saknes. Mana mamma jau saka, ka vajadzētu vismaz zariņus griezt un dot floristiem, lai liek puķu pušķos – tieši tā jau lauku mājās senāk sparģeļus izmantoja. Novembra beigās, kad veģetācija beigusies, lakstus nopļauj. Vācijā tos arī novāc, lai nevairotos slimības, bet mēs pagaidām turpat iefrēzējam zemē.
Jums ir arī citas nodarbošanās, ne tikai sparģeļi?
Monta: Pirms pievērsāmies sparģeļiem, vēl strādāju valsts iestādē, astoņas stundas pie datora, un man gribējās dinamiskāku, radošāku ikdienu. Sparģeļu sezonā ņēmu divu nedēļu atvaļinājumu. Tad sākās kovida laiks, kad strādāju no mājām un varēju dienu sadalīt starp darbu un sparģeļiem. Vienmēr esmu labi spējusi apvienot lietas. Tad aizgāju no biroja darba, un viens gads bija brīvs. Tagad strādāju pusslodzi attālināti, tā ka vienmēr varu pielāgoties situācijai un visu izdarīt. Sevi neierobežoju, ja vajag, strādāju arī 15 stundas. Kasparam ir savas lietas, koka konstrukcijas, pamatā jumtu būvniecība, arī koka karkasa mājas, moduļu mājas. Kā draugi saka, mēs esam tādi hipsterīgie, stilīgie pilsētnieki, kas turpina darīt savas lietas un vēl arī audzē sparģeļus.
Raugoties no labas finanšu pratības viedokļa, arī naudas plūsma no vairākām vietām sniedz drošības sajūtu un lielākas iespējas.
Sparģeļi nepaņem tik daudz resursu un laika, lai es nevarētu tos apvienot ar visu – ar bērnu, ar māju, ar savu darbu. Tas ir mans prieka darbs, kur esmu pie dabas, izaudzēju produktu, iepriecinu cilvēkus. Viens no projekta mērķiem bija vietējiem iedzīvotājiem dot iespēju sezonā iegādāties svaigus sparģeļus. Tas ir arī darbs sabiedrības labā – izaudzēt kaut ko veselīgu un garšīgu.
Kur pie jūsu sparģeļiem var tikt?
Vietējos tirdziņos – Slow Food tirdziņā Straupes Zirgu pastā un Hanzas tirdziņā Plācī. Rīgā, Kalnciema ielas tirdziņā, mūsu sparģeļus varēja nopirkt Burkas & Ledus stendā. Katru dienu svaigus sparģeļus vedu veikaliņam Milti un Zīle Rokā pašā Cēsu vecpilsētas centrā, pie baznīcas. Mūsu sparģeļus var nobaudīt vietējā Ungurmuižas restorānā. Un tad vēl ir privātie klienti, kas mūs atrod Feisbukā un Instagramā.
Audzējam tik daudz, lai nezaudētu kvalitāti. Darām to arī pilnīgi dabiski, neizmantojam nekādu ķīmiju, arī minerālmēslus ne.
Esam gan domājuši par bioloģiskajiem kūtsmēsliem, bet pat pēc tiem vēl nav bijis vajadzības. Mums ir ļoti laba zeme, kas pirms tam bija 20 gadu atpūtusies, un līdz šim sparģeļi auga dūšīgi un arī garša bija ļoti laba. Varbūt šogad pēc sezonas samēslosim.
Gribu, lai mans sparģelis ir dabīgs, svaigs, nevis turēts pagrabā, pēc tam atdots piegādātājam, nīcis veikalā un varbūt tikai pēc nedēļas nonācis uz galda, kad sen vairs nav svaigs. Pēc grāmatas sparģeļi pēc nogriešanas 4–5 dienas saglabā saldumu un kraukšķīgumu, ja tos uzglabā pareizi – liek stāvus kā puķītes traukā, kur ieliets nedaudz ūdens, ar trauku saldēšanas maisiņā, kam var aizvilkt rāvējslēdzēju, un tur ledusskapī.
Ja mums būtu hektārs vai vairāk sparģeļu, būtu vajadzīga tehnika, darbinieki, jāpiedāvā sava produkcija lielveikaliem, un tas jau būtu cits līmenis. Pagaidām turamies pie ērtā, vieglā varianta, kur ir daudz prieka un mazāk darba. Vai mēs gribētu, lai visu gadu varētu iztikt ar sparģeļu naudu? Vācijā ir tādas saimniecības, kas pārtiek tikai no sparģeļu un zemeņu audzēšanas. To mēs īsti negribētu, jo tad jau būtu jākļūst par pilnas slodzes lauksaimniekiem. Taču mēs vēl gribam iet un skriet, un darīt daudz ko citu.
Jums, Monta, ir varens sparģeļu mednieka ekipējums.
Patiesībā tas ir meža stādīšanas ekipējums. Esmu no mežinieku ģimenes un varu palepoties, ka to savā uzņēmumā Logseter radījis mans brālis Mārtiņš Nīmanis. Tā ir veste, kurai katrā pusē var pielikt auduma somu. Meža stādītāji tajās nes stādus. Es lieku nogrieztos sparģeļus. Rokas brīvas, nav jācilā kastes, kas kļūst arvien smagākas, jo vairāk sparģeļu sagriezts. Veste izlīdzina smagumu, un netiek samocīta mugura. Ļoti noderīgs ekipējums ne tikai sparģeļiem, bet arī jebkādai citai vākšanai un stādīšanai.
Lai gan esmu sportiska un veselīga dzīvesveida piekritēja, mugura tik un tā jūt sparģeļu sezonu. Mēģinu pareizi pieliekties, sadalīt slodzi – labāk pārskrienu laukam divreiz, nevis vācu ražu 4–5 stundas no vietas un nodaru sev pāri. Pēc tam mugurai dodu kompensāciju – vingroju, skrienu, braucu ar riteni.
Vai sparģeļiem vajadzīgs arī kāds speciāls griežamrīks?
Speciāls instruments vajadzīgs tikai baltajiem sparģeļiem, lai tos varētu nolauzt zem zemes. Zaļajiem pietiek ar asu nazīti, kāds katram šķiet ērtāks, lai ātri un smuki varētu nogriezt un dzinumi nešķeltos un nenolūztu.
Kā gatavoti sparģeļi jums pašiem vislabāk garšo?
Es vienīgā no ģimenes ēdu svaigus. Sparģeļos ir folijskābe, kālijs, kalcijs un citas vērtīgas vielas. Mazajai gatavoju arī smūtijus. Pirmajos gados izmēģinājām visādi, bet nu esmu atradusi visgaršīgāko, kraukšķīgāko veidu, kas garšo visiem mums. Tas ir arī visātrākais, jo sparģeļu sezonā nav laika ilgi stāvēt pie plīts. Uz pannas mazliet apcepu eļļā, tad lieku klāt ķirštomātiņus un vēl mazliet pacepu sviestā ar garšvielām. Nepārcepu.
Ja sparģelis ir tik mīksts, ka noliecas, tas jau ir pārvārīts vai pārcepts.
Meitiņai un Kasparam patīk mazliet pārcepti, man – stingri. Savus no pannas noņemu pirmos, viņiem vēl mazliet pacepu. Pēc tam piecepam oliņu, šķiņķīti, ko nu kuru reizi. Gatavošana jau arī ir vesela māksla, un žēl, ka sparģeļu sezonā neatliek laika izmēģināt visādas gardēžu receptes.
Trijatā sezonā apēdam 40–50 kilogramu, tad vēl noglabājam saldētavā, nesen – gandrīz pirms pašas jaunās sezonas – apēdām pēdējos. Saldēšanai ņemu pašus lielākos un smukākos, minūti noblanšēju, tad lieku aukstā ūdenī. Saldēti, protams, nav tik kraukšķīgi kā svaigi. Tomēr svētku brokastīs vai zupā, ko ceļ galdā ciemiņiem, tie atsauc atmiņā pavasara garšu un ziemā rada tādu mazu laimīti.
Cik daudz sparģeļu vajadzētu stādīt, lai ģimenei sanāktu pusdienas?
Uz vienu cilvēku vajadzētu aptuveni 20 stādu, lai varētu kārtīgi saēsties, nevis tikai pagaršot pa asniņam. Pēc grāmatas sezonas laikā no viena stāda var nogriezt desmit sparģelīšus. Taču tas drīzāk izdosies, mēslojot ar minerālmēsliem, kā to dara Vācijā. Latvijā īsti tik daudz nesanāks. Pieci seši no viena stāda, varbūt dažreiz vairāk. Lai svaigi sparģeļi sanāktu pusdienām vairākiem cilvēkiem, vajag vairāk stādu, jo ne jau visiem griežami asni ir reizē.
Tiesa, stādīt sanāk padārgi, jo Latvijā sparģeļu stādus pārdod par 2,5–3 eiro gabalā. Tomēr, ja parēķina, ka sparģelis ražo 10–15 gadu, tad jau tas vairs tik dārgi nešķiet. Pirmajos gados ražība kāpj, tad dažus gadus turas augstākajā līmenī un, stādam novecojot, pamazām samazinās. Sparģeļus var izaudzēt arī no sēkliņām, taču tad līdz pirmajai maltītei būs jāgaida vēl ilgāk – 4–5 gadi.
Kaspars: Es domāju, ja cilvēks nonācis līdz sajūtai, ka vēlas dārzā sparģeļus, iestādīt par daudz nav iespējams.
