Kā palīdzēt augiem atkusnī?

Vissliktākā laikapstākļu ietekme uz augiem ir, ja uznāk pat padsmit grādu siltums, jau briest pumpuri, un tad vēlreiz pamatīgs – pat divdesmit grādu – sals. Taču šoziem tik lieli plusi nav bijuši un zemi sedz sargājoša sniega kārta.

Rozes sargā piemērots segums

Daila Trubiņa, rožu audzētāja. Viņas Rozītēs Tukuma pusē, Sēmē, ziemo vairāki tūkstoši rožu.

«Rožu ziemošana atkarīga no tā, kā katrs rozes sasedzis. Parasti iesaka rozes apsegt, kad jau vairākas dienas bijis stabils dažu grādu sals. Bet mēs jau redzam un zinām, kā ar to salu ir – te salst un snieg, te kūst un līst, ka plīkšķ vien. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai materiāls, no kā uzbērts sargājošais konuss ap rozes stādu, nesamirktu tā, ka atkusnī arī rožu dzinumi ir slapjumā, bet salā nesasaltu gabalā. Es rožu piesegšanai ziemā izvēlos divus materiālus – speciālo kūdru augu ieziemošanai un šķeldu –, un tie mani nepieviļ.

Citi lasa

Lauma Lapsa

Slavenības

Brazīlietis Felipe Rīgā izprecina māsu un sadusmo dzimtsarakstu nodaļas darbiniekus

Gita Vīksne

Skandāls

«Attapos uz grīdas asins jūrā.» Horens atklāj jaunas detaļas par baiso uzbrukumu Dobelē

Marta Kalniņa

Slavenības

Kivičs atvainojas Saldus senioriem par bijušās sievas «cūcīgo gājienu». Kas noticis?

1. Speciālā ziemas seguma kūdra
   Speciālā Somijas uzņēmumā Kekkilä ražotā ziemas seguma kūdra ir žāvēta ar īpašu metodi, tāpēc atgrūž ūdeni un visu ziemu saglabājas sausa. Esmu pārliecinājusies, ka tā tiešām ir, un mūsu mainīgajās ziemās tas ir ļoti noderīgi. Pavasarī no stādiem atrausto kūdru var iestrādāt augsnē. Tā kā mūsu rožu dobes klāj melnais segums, mēs kūdru atstājam virs tā kā mulču.

2. Šķelda
   Otrs tikpat labs seguma materiāls rozēm ir šķelda. Kad ir slapjš, šķelda uzsūc mitrumu, bet patur to sevī un neļauj samirkt augiem. Arī šķeldas gaisa caurlaidība ir ļoti laba, tāpēc pavasarī to var noņemt no rozēm vēlu – kad ir pavisam droši, ka sala vairs nebūs. Savas rozes atsedzu, kad pumpuri tām jau krietni paaugušies – centimetra vai divu garumā. Labās gaisa caurlaidības dēļ zem šķeldas augi neizsūt. Arī šķeldu pavasarī var noraust un atstāt turpat uz rožu dobēm kā mulču.
   
   Labāka ir lapu koku šķelda, jo tā nemaina augsnes reakciju, taču tā ir grūtāk pieejama. Bet var arī izmantot gan jauktu, gan tīru skuju koku šķeldu. Izmantojot skuju koku šķeldu, palaikam augsne jākaļķo ar dolomīta miltiem vai krītu, lai mazinātu skābumu.
   
   Šķeldas konusus savā dārzā izmantojam ne tikai rožu, bet arī hortenziju, ziemciešu, jauno, nesen stādīto koku sakņu zonas piesegšanai.

3. Papardes
   Pērn pirmoreiz eksperimentēju un vīteņrožu segšanai izmantoju papardes, ko rudenī savācu mežā. Arī tas ir materiāls, kas ļoti labi laiž cauri gaisu un neuzkrāj lieku mitrumu. Ar papardēm mēģinājām siltināt arī jutīgākos kokus, piemēram, dažas parūkkoku šķirnes, kas citus gadus apsalušas.

Sliktākais materiāls

Sliktākais variants rožu segšanai, manuprāt, ir parastā kūdra, kas uzsūc mitrumu. Ja rožu dārzā nav ļoti daudz, varbūt tiešām varētu kādā atkušņa dienā kūdru nomainīt pret šķeldu. Man šķiet, ka pat parasta zemes kārtiņa ir labāka. Ja nav sniega, arī egļu skujas neko daudz nedod. No egļu zariem lielākais labums ir pavasarī, kad tie rada ēnu un neļauj saulei apdedzināt dzinumus.»

Peonijas nedrīkst mirkt ūdenī!

Jānis Dukaļskis, narcišu, hiacinšu, dāliju, flokšu, peoniju un citu ziemciešu kolekcionārs un selekcionārs ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi.

Kopā ar kolēģi, liliju un dienziežu audzētāju Gunti Grantu, apsaimnieko ap trim hektāriem stādījumu Daugmalē:

«Kailsalā ļoti cieš narcises. Lielākās raizes, kas bijušas, – plūdi peoniju laukā. Peoniju man ir daudz. Šogad vien iestādījām trīsdesmit tūkstošus sējeņu, un vēl kādi 15–20 tūkstoši jāpārstāda, jo rudenī visu nepaguvām izdarīt. No sējeņiem vēl tiks atlasīti labākie, tad vēl un vēlreiz.

Ar peoniju selekciju sāku nodarboties 2000. gadā, un nu jau būs redzami rezultāti – pirmie divdesmit gadi ir tie grūtākie. Bet lielajā laukā, paldies Dievam, problēmu nav. Taču citā – zemākā – vietā, kur nedarbojas padomju gados ierīkotā meliorācija, krājas ūdens arī no apkārtējiem laukiem. Tā kā šoziem daudz līst, jau reizes četras esam sūknējuši ūdeni projām no peonijām.

Peonijas jau neaug dziļi zemē – 15 vai 17, vai 25 centimetrus – kā, piemēram, tulpes un narcises. Peoniju pumpuri, no kuriem augs jaunie dzinumi un ziedpumpuri, ir pašā zemes virspusē un daži ir pat virs zemes. Liels – pat divdesmit grādu – sals tiem nekaitē, taču mirkšana ūdenī gan. Ja ūdens stāv tikai vienu vai divas dienas, tas vēl nekas.

Ja peoniju pumpuri nedēļu mirks ūdenī, tie sāks pūt un būs pagalam.

Tāpēc ūdens katrā ziņā jādabū projām. Vienalga, kādā veidā. Tā kā mūsu lauks ir liels, ūdeni ar sūkni pārvietojām uz novadgrāvi ceļa pretējā pusē. Ja dobe mazāka – jārok grāvītis, jāsmeļ ar spaini vai krūzīti vai jāslauka ar lupatu, bet mirkt ūdenī peonijas nedrīkst.

Lielā laukā noderēs sūknis ar benzīna dzinēju

Ūdens sūknēšanai izmantojam Ķīnā ražotu sūkni, kas darbojas ar iekšdedzes benzīna dzinēju, tāpēc to var aiznest, uz kuru vietu vajag. Savulaik to pirku pavisam lēti – par aptuveni simt latiem. Un dārgāku un smalkāku arī nevajag, jo šis pats darbojas ļoti labi. Nevajag pat darbināt uz pilnu jaudu – 600 litru minūtē. Mums uzreiz jāpārsūknē apmēram desmit tonnas ūdens, bet sūknītis to 15–20 minūtēs dabū projām. Gar lauka malu ar traktoru izrakām grāvi un grāvī vienu vietu padziļinājām, kur ūdenim savākties. Pie tā arī nolikām. Uz šīm desmit tonnām sūknis tērē ap litru benzīna – tātad tas ir arī ļoti ekonomisks. Ar bāciņu pietiek trim četrām sūknēšanas reizēm. Sūknis netērē vairāk benzīna par zāles pļāvēju.

Pilnīgi pietiktu arī ar mazākas jaudas sūkni. Mūsdienu tehnoloģijas ir pasakainas, izvēle ir milzīga, un markai, manuprāt, nav nozīmes.

Arī lauznis noder

Sīpolpuķēm ūdens nekaitē, ja zeme sīpola dziļumā ir sasalusi un peļķe stāv zemes virspusē virs sasaluma kārtas un sīpoliem. Sliktāk, ja arī sīpols mirkst ūdenī, jo vēl dziļāk ir sasalums un ūdens netiek projām. Ja atkusis tikai sakņu dziļumā un saknes mirkst ūdenī nedēļu, cietīs jebkurš augs, vienalga, rozes vai dienziedes, jo saknes sāks smakt un pūt, jo tām nevar piekļūt gaiss.

Tad jāķeras pie citiem līdzekļiem – piemēram, jāmēģina rakt grāvīti, pa kuru ūdens var aiztecēt projām. Ja sasaluma kārta zem peļķes nav dziļa, var noderēt pat lauznis.

Ar lauzni sasalumā vietām izsit caurumus, un tad jau ūdens pats atradīs ceļu, kā tikt projām – pa kurmju alām un slieku ejām.

Šo metodi var izmēģināt it visās vietās – zālienā un dobēs, kur ziemā sakrājušās peļķes.»