Rīga +12°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Dārza vizītkarte
- Saimniece: Diāna Zande, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite Diānas Zandes psihologu praksē.
- Atrašanās vieta: Mālpils novads.
- Platība: kopumā 12 hektāru, no kuriem dārzs ierīkots apmēram viena hektāra platībā.
- Augsne: smilšmāls.
- Dārza vecums: aptuveni 27 gadi.
Kad ierodamies ciemos, Diāna vispirms izrāda pļavu, ko jau vairāku gadu garumā cenšas atbrīvot no koku saknēm, celmiem un regulāri pļauj, lai tiktu vaļā no gārsas un zeltslotiņām. Pļavā sastādīti koki – dižskābarži, sarkanie ozoli, valrieksti, zeltmizas kļavas, liepas un citi –, kas ar laiku izaugs un veidos dārza parka daļu.
«Mana mamma dabūja šo zemi 1989. gadā ar domu veidot augļu dārzu un zemnieku saimniecību. Tad mēs te vasarās dzīvojām mazā būdiņā, un mamma vienu gadu mitinājās arī pa ziemu. Patiesībā to pat grūti aptvert, jo apstākļi bija skarbi – namiņā naktī atstāts ūdens spainis no rīta bija sasalis… Kad mamma 1995. gadā aizbrauca uz ASV, mēs ar vīru nolēmām te kaut ko pasākt. Braucām uz šejieni pa brīvdienām, sākot no jūnija, un augusta beigās devāmies prom, jo īsti nebija, kur palikt,» Diāna stāsta par sava īpašuma pirmsākumiem.
«Šis ir dārzs, ko veido cilvēki, kas strādā pilnu darba laiku. Principā tas ir angļu dārzs, kur viss ir kopā miču maču, bet ar funktieri.
Savu dārzu veidoju tā, lai tam nevajadzētu vergot un tas būtu skaists, ieguldot salīdzinoši maz līdzekļu.
Stādījumus veidoju blīvi, lai dobes gandrīz nebūtu jāravē,» savu dārzu raksturo saimniece. «Bērni uz šejieni brauc atpūsties, un viņiem ir savas dobītes zaļumiem. Vīra aprūpē ir siltumnīca, manā – daiļdārzs un saknes. Vīrs dara visus lielos darbus, rūpējas par augļu kociņiem un pļauj zāli. Mums jau otro gadu ir zāles pļāvējs Grillo – traktoriņš, ar ko var nopļaut arī koku un krūmu atvases. Ja to nedarīsim, nākamajā gadā tā būs pilna ar bērzu, alkšņu un kārklu atvasēm. Kad veidojām dārzu, vīrs arī uzreiz ierīkoja laistīšanas sistēmu, lai pie dobēm nav jāstāv ar šļūteni. Mums ir dziļurbums, aka un milzīga muca, kurā sasūknējam ūdeni, lai sasilst. Laistīšanu nodrošina Juris, man tikai jāpasaka, kad to vajag darīt.»
Diānas dārzā tikpat kā nav viengadīgo puķu, tikai cinnijas un puķu tabaka. Viņas stihija ir hortenzijas, kaķumētras un graudzāles, kas visas kopā veido lieliskas kombinācijas. Pavisam viņas dārzā aug ap 110 hortenziju krūmu, bet lielajā platībā tas nešķiet tik daudz. «Mans galvenais ieteikums ir nestādīt visas hortenzijas, jo ne visas patiks. Man pašai vismīļākās ir tās ar lielām ziedkopām. Neesmu uz vīnsarkanajiem toņiem, man vairāk patīk baltas. Izvēlos hortenzijas, kuras ir viegli kopt. Robaino hortenziju man nav, jo tās pa ziemu jānes pagrabā. Man ir tikai viena ozollapu hortenzija, un nezinu, vai to paturēšu, jo pagājušajā gadā tā apsala. Ja augs nav piemērots šai vietai, tad cīnīties par to ir vērts tikai tad, ja tas ir vienīgais dārzā.»
Diānas kaisle šogad ir arī savvaļas burkāni. Vienus izaudzējusi pati no sēkliņām, otriem iegādājusies jaunstādus no Onavas. Viņa pati audzē stādus arī puķu tabakai, cinnijām, gurķiem, ķirbjiem, kabačiem un baklažāniem, bet visvairāk sēj tomātus.
«Šogad mums bija arī augiem paredzētā zilā gaisma, tāpēc stādi izauga ātrāk un bija leknāki. Mana draudzene un kolēģe Anda Upmane iemācīja tomātu stādus audzēt plastmasas alus glāzēs, kurām Juris apakšā un no sāniem izurbj caurumiņus, lai saknes redz gaismu. Kad tika ziņots, ka tirdzniecībā vairs nebūs plastmasas trauku, nopirku divsimt glāzes, ar kurām man pietiks visam mūžam, jo es tās mazgāju un izmantoju atkārtoti. Priecājos, ka mans vīrs ir ļoti atjautīgs uz tehniskiem risinājumiem – stādiņus saliekam pārvietojamā suņu būrī, ar kuru tos var ērti pārcelt. Vēlāk, kad tie paaugušies, novietojam uz galda.»
Domājot par nākotnes vīzijām, Diāna atklāj ieceri zem ozoliem ierīkot pavasara pļavu ar tulpēm, krokusiem, zilsniedzēm un muskarēm.
Jau iestādītas 500 savvaļas tulpes, bet viņa grib šo skaitu palielināt līdz 5000, jo lauku plašumā, lai augi izceltos, tos vajag daudz. «Dārzs nozīmē lielus ieguldījumus,» atzīst Diāna. «Es mazāk pērku kleitas un rotas, bet vairāk naudas tērēju dārzam. Jau sen visus, kuri nāk pie manis ciemos, aicinu dāvināt naudu stādiem. Kādreiz pirku pa vienam stādiņam un pati centos augus pavairot, taču tagad uzreiz iegādājos vajadzīgo stādu daudzumu, nevis gaidu vairākus gadus. Kaut gan ceru, ka dzīvošu ilgi, mēdzu sacīt: «Es to gribu vēl pati redzēt.»»
Diānas dārzā pārsvarā ir baltas, rozīgas un violetas puķes. Vienīgās spilgti sarkanā krāsā ir montbrēcijas, kas patīk vīram. Šajā dārzā nav arī spilgti dzeltenu ziedu, izņemot samtenes un kliņģerītes sakņu dobēs. «Ne katrs augs piestāv katram dārzam. Piemēram, lai kā man patiktu oranžas dālijas, tās manā dārzā neiederas. Par dārzu jādomā ne tikai kā par atsevišķām dobēm, bet mājas turpinājumu, piemēram, manam dārzam piestāvēs mājas slēģi lillā krāsā,» Diāna paraugās nākotnē un atklāj, ka viņai ir ļoti mīļš apmēram 20 gadu vecs etiķkoks, kas rudenī skaisti izceļas ar savu koši oranžo lapotni. Tam pašlaik tiek audzētas atvases, lai iestādītu arī mežmalā. Vakaros tajā un zem ozoliem tiek iedegtas lampas, kas kokus izgaismo un rada dārzā romantisku noskaņu.
Diāna savu aizraušanos ar dārzu sauc par hobija verdzību. «Cik vien sevi atceros, man ir paticis darboties ar zemi. Kad biju maza, dzīvojām Rīgā pie Māras dīķa, un, tiklīdz pavasarī atkusa zeme, baudīju tās smaržu. Ja es tiku pie draudzenēm laukos, metos ravēt puķu dobes. Jau pašā sākumā, kad mamma sāka šeit darboties, es uzreiz uztaisīju mazu dobīti, kurā iesēju vasaras puķes. Man patīk sev apkārt radīt skaistu vidi. Tā ir mana atpūta no intelektuālā darba,» atzīst Diāna un prāto, ka veidot dārzu, iespējams, palīdzot arī Lietišķās mākslas vidusskolā gūtās zināšanas.
Šis dārzs saimniekiem sagādā baudu ikvienā gadalaikā – arī ziemā, kad to pārklāj sniega sega un vīrs Juris lielajā pļavā ar paštaisītu greideri izbrauc taciņu, kur staigāt. Ziemā dārzu rotā graudzāles, hortenzijas, skujeņi, puķes ar sēklu pogaļām un grimoņi ar saviem sarkanajiem zariem. «Veidojot dārzu, domāju ilgtermiņā, kādu es to gribu redzēt. Vispirms apsveru, kas šajā vietā aug un kā šie augi jākopj, kuri augi man patīk un vai tas, ko iestādu mazu, pēc pāris gadiem neaizņems lielu vietu. Man ir vienalga, kā ir pareizi, un apzinos, ka manā dārzā pareizības princips daudz kur tiek pārkāpts, piemēram, man patīk sabiezināts stādījums, kas kādreiz daiļdārzniecībā tika uzskatīts par brāķi.
Ikdienā esmu pilnībā orientēta uz citiem cilvēkiem, proti, klientiem, un, arī lasot lekcijas, koncentrējos uz klausītājiem, tāpēc, aizbraucot uz stādaudzētavām, man ļoti patīk, ka man pievērš uzmanību, pastāsta, parāda… Man patīk sarunāties ar dārzniekiem un pastaigāt pa viņu dārziem, jo tā gūstu prieku acīm,» teic Diāna.
«Esmu ārkārtīgi priecīga par katru, kam ir dārzs, jo viņš ir nodarbināts. Darbu dārzā var pielīdzināt fiziskajām aktivitātēm, jo tajā ir ļoti daudzveidīgas kustības – jārok, jāpietupstas, jāpieliecas, jāpagriežas, jāpanes. Turklāt tas jādara regulāri un svaigā gaisā.
Dārzā izjūtam prieku un gūstam gandarījumu, jo redzam relatīvi ātru rezultātu. Tā ir arī meditatīva prakse, jo, darbojoties dārzā, nedomājam par citām lietām.»
Populārākie raksti
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
