Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
32
-
0
-
1
-
6
-
0
-
2
-
0
-
Leg&go samērā īsā laikā guvis balvas veloindustrijas vadošajos konkursos. Kā jūs nonācāt pie idejas par transformējamu velosipēdu?
Ideja radās 2014. gadā, starp Ziemassvētkiem un jauno gadu, nedēļā, kurā nebija, ko darīt. Mums mājās bija vācu Early Rider koka riteņi, un es izdomāju, ka varētu arī citādāk – uztaisīt tādu, lai pēc pusgada nevajadzētu pirkt jaunu. Sāku skicēt, sākumā uz lapiņas, pēc tam kompī. Papētīju proporcijas riteņiem, kas mums jau bija, uzliku virsū bērnu, skatījos, kā viņš jūtas, kur viņam novietotas rokas, kādam jābūt optimālajam sēdeklim, samērīju, lai panāktu ergonomiku. Man ir 11 mazbērni, kuri ir labākie testētāji, viņi neko neteiks tikai aiz pieklājības.
Ideja par transformējamību radās uzreiz, bet forma ir gandrīz vai nejaušība. Pirmā bija tehnoloģija, funkcija bija jāpanāk, lai velosipēds darbojas tā, kā vajag. Janvāra sākumā risinājums bija rokā, ar vienkāršiem paņēmieniem uztaisījām divus trīs prototipus, un martā vēl ar nenoslīpētu izskatu visi modeļi bija gatavi.
Un tikai pēc tam slīpējāt dizainu?
Jā, divu gadu garumā. Nereti dizaineru bēda ir tā, ka viņi izdomā lietas, ko nevar uztaisīt vai, cīnoties par to izskatu, upurē lietojamību un ērtību. Rezultātā sanāk vienkārši skaists priekšmets interjeram. Dizaina būtība ir tā, ka visām komponentēm jābūt līdzsvarā – lietai jābūt foršai, ērtai, lietojamai, ergonomiskai. Dizaineram jābūt izpratnei par materiāliem, tehnoloģijām, un te problēma ir arī dizaina izglītībā, tieši metodikā. Arī manā laikā mācījāmies drīzāk cits no cita nekā no pasniedzējiem.
Arī Latvijas iekšējais tirgus ir tāds, kāds ir. Jautājums, vai mums pietiek spēka un menedžmenta, lai dabūtu savus produktus globālajā tirgū, kur jau ir tik daudz kā. Bet izdomas potenciāls šeit ir labs, mums ir ģēniji.
Kāds bija jūsu karjeras sākums, izglītība?
Mana pirmā specialitāte ir elektronika un pusvadītāju iekārtu ražošana, pabeidzu skolu, kas tagad ir Rīgas Tehniskā koledža. Toreiz tā bija pavisam moderna, jauna nodaļa, pusvadītāji tikai knapi radās. To, kas man patika, cītīgi mācījos. Tam, kas negāja, īpašu uzmanību neveltīju. Ik pa laikam biju uz izslēgšanas robežas.
No 1968. līdz 1990. gadam dažādos statusos nostrādāju rūpnīcā Alfa. Tur daudz ko taisīju. Tolaik nodarbojos ar airēšanu, un mēs uztaisījām laivu, ar kuru, drīzāk pateicoties laivai, nevis pašu prasmēm, dabūjām pirmās vietas airēšanas slalomā. Attīstīju braucamrīku tiktāl, ka ātrums un manevrētspēja auga, bet beigās jau pārcentos, un tas gāzās apkārt. Tehniskās iespējas Alfā bija milzīgas. Vēlāk sāku strādāt nodaļā, kas ražo preces tautai. Tur dizainēju elektroniskos pulksteņus, medicīnas aparatūru, pat iekārtu Dzemdību namam, kas uzmana māmiņas bērniņa gaidīšanas laikā. Tajā laikā jau nekādu skeneru nebija, uztaisījām iekārtiņu, kas kontrolē mātes un bērna sirdspukstus un ziņo, tiklīdz kas nav normāli.
Pēc tam pamācījos arheoloģiju, etnogrāfiju, par senajām rotām. Gadus divus pamatīgi studēju visu veco, staigāju pa muzejiem, gāju pie meistariem, kalējiem. Apguvu tās prasmes, lai varētu uztaisīt rotas pa vecam, tieši tā, kā to darīja senie amatnieki.
Vai ar rotu darināšanu aizraujaties joprojām?
Kad es pilnībā kaut ko apgūstu, man kļūst garlaicīgi un meklēju kaut ko citu. Tā kā biju iemācījies kopēt vecās arheoloģiskās rotas, sāku taisīt arī modernās un ar tām jau guvu atzinību. Ap 1986. gadu mani uzņēma Mākslinieku savienībā — tajā laikā tas bija augstākais, kas var būt. Ja tu tur tiki, varēji darīt visu, slēgt brīvos līgumus, strādāt visā Krievijā. Mākslinieku savienība bija ap sevi uzbūvējusi elitāru vidi. Bija pat pašiem sava kafejnīca Vecrīgā, kur gan biju ielavījies agrāk, bet pēc uzņemšanas negāju, jo vairs nebija laika.
Būt savienībā bija privilēģija, bet tā bija arī nenormāla siltumnīca. Tāpēc daudzi tā laika mākslinieki no radošajām savienībām, arī komponisti un rakstnieki, kuri toreiz bija apritē, tagad ir no tās izlidojuši un vairs nespēj adaptēties. Tas ir pašreizējās Latvijas Mākslinieku savienības mīnuss – vecie dzīvo ar atmiņām un vairs nav aktīvi, bet jaunie ar viņiem gandrīz vairs nesaiet kopā. Tie vecie jau spēj radīt, spēj gleznot, viņiem ir prasmes, bet grūti sevi pārdot. Manuprāt, šai organizācijai jaunajā sistēmā vajadzēja kalpot arī tā, lai palīdzētu vecajiem biedriem ar menedžmentu.
Tikāt uzņemts Mākslinieku savienībā, bet Mākslas akadēmijā tā arī neiestājāties?
Akadēmijā nebiju, bet piedalījos visādās izstādēs ar vizuālo mākslu, dizainu, instalācijām. Divus gadus mācījos gleznot pie vecmeistara Bruno Celmiņa, paralēli pie grafiķa Voldemāra Valdmaņa – zīmēšanu, pie Jāņa Borga — kompozīciju. Apguvu arī tēlniecību, veidošanu.
Bija vesels periods desmit gadu garumā, ieskaitot Atmodas laiku, kad aizrāvos ar latviešu mitoloģiju un zīmēm. Bija padziļināta interese, pētīju, izmantoju šo simboliku darbos, izstādēs.
Dažādos pieteikumos esat saukts atšķirīgi – par mākslinieku, dizaineru, inženieri… Kurš apzīmējums jums pašam šķiet vispiemērotākais?
Viss kopā. Vienreiz palīdz vienas zināšanas, citreiz – citas. Elektronika bija mana izglītība, dizainu izvēlējos tāpēc, ka patika. Mamma, vecmamma nodarbojās ar aušanu, un es jau bērnībā visu ko meistaroju. No savas pieredzes varu teikt, ka nav tādu prasmju, kas man nebūtu noderējušas, jo vairāk un plašākas, jo labāk. Dzīve ir mūžīga attīstība un skola, un lielākā laime jau ir darīt to, kas patīk.
Lasīju, ka attīstāt ideju par Melturu prasmju ciematu. Lūdzu, pastāstiet vairāk!
Tas ir mans sapnis radīt šo centru pie Amatas upes, kur šobrīd atjaunoju lauku sētu, manu bērnības māju. Tā ir vecākā, gandrīz vienīgā dzīvojamā rija Latvijā, kas saglabājusies, un rūpes par to izjūtu gan kā pienākumu pret bērnību, gan tāpēc, ka tas ir unikāls objekts. Pašlaik griežu vēsturi atpakaļ uz autentisko, mainu tikai tos kokus, kas ir pagalam, un jumtus. Būs gandrīz kā Brīvdabas muzejs ar XVII–XVIII gadsimtu iekšā. Doma sākt tur darboties parādījās jau 80. gados, bet labi vien, ka neķēros klāt, jo tolaik man vēl nebija tik lielas pietātes pret vēsturisko.
Melturu centrs plānots kā apskates objekts, bet, lai tas spētu sevi uzturēt, domāju izveidot prasmju centru, kurā satiekas dažādas nozares, sākot no aliņa taisīšanas un maizītes cepšanas līdz māju celšanai, kalšanai, aušanai, keramikai. Ir sapnis atjaunot arī smēdi. Šur tur jau kas līdzīgs notiek – Vienkoču parkā, pie Jēkaba (Dimitera – red.) cilvēki no visas pasaules brauc mācīties arodu prasmes. Gribētu panākt, lai Melturu centrā izveidojas kopiena, kura ar savu darbu ir spējīga sevi uzturēt. Socializēšanās ir vajadzīga, citādi mēs izklīstam. Amatniekus vajag dabūt kopā. Katrs amatnieks jau bija arī mākslinieks, dizainers – viņš jau tos priekšmetus taisīja lietojamus. Bija izdomāts, lai arkls ir ērts, lai galds būtu īstajā augstumā, lai nazis būtu pareizs.
Kāds ir jūsu skaidrojums tam, ka mūsdienu cilvēki tiecas apgūt senos arodus, kaut gan praktiski bez šīm prasmēm varētu arī iztikt?
Tas ir nenormāls kaifs spēt izdarīt kaut ko ar savām rokām. Cilvēki pēc trakā darba, ko viņi ar pārkarsušām galvām paveikuši birojos, ir gatavi par šo apziņu arī samaksāt. Turklāt tas rokas piesitiens rada papildu vērtību.
Šobrīd arvien vairāk tiek runāts par to, ka resursu taupīšana un ilgtspēja ir tas, uz ko vajadzētu koncentrēties arī mūsdienu dizainam. Kā jūs uz to raugāties?
Pasaulē nepārtraukti tiek ražotas izmetamas lietas, un tas ir traki. Arī Leg&go pamatdoma ir radīt kaut piecreiz dārgākus produktus, lai tikai vēlāk neieraudzītu tos miskastē. Protams, lai produkts kalpotu desmit un pat simt gadu, tam ir jābūt ļoti spēcīgam. Ceram jau, ka mūsu ritenis būs tāds, ko var izvilkt no bēniņiem, noslaucīt puteklīšus un priecāties. Man mājās ir bērnu šūpulītis, kurā mana vecmamma pati šūpināta pirms 200 gadiem. Riktīgs roku darinājums, robusts, šņore jau izdeldējusi koku, bet kalpo vēl šodien. Lūk, tā ir ikona.
Veco lietu kults ir ļoti izteikts Jaunzēlandē. Tā gan ir uz salas – viss, kas tur savulaik aizvests, – mašīnas, čuguna gludeklis no Anglijas – viss tiek restaurēts līdz nejēgai. Viņi lietām liek dzīvot nākamos mūžus, un mums vajadzētu to pārņemt. Riteņiem pat kastes ražojam no kārtīga kartona tā, lai tā vēl varētu saimniecībā noderēt. Tikai ir jāmāk nodot šo ziņu nākotnes pircējam.
Kā izvēlējāties strādāt tieši ar koku, kas ir galvenais materiāls jūsu pazīstamāko darbu – Leg&go un Dores Fabrikas – kontekstā?
Patiesībā man ir gluži vienalga, ar kādu materiālu strādāt. Tāpat man nav svarīgi, ko tieši dizainēt. Ideju rada problēma. Es ņemu problēmu, un, jo vairāk ir pieejamas uzkrātās zināšanas, jo vieglāk ir atrast tai risinājumu un ideju realizēt.
Bet, protams, koks ir lielisks materiāls – galu galā tas ir videi draudzīgs, atjaunojams resurss, un domāju, ka dzīve īstā koka mājā cilvēkos vairo harmoniju.
Kas pašam ilgajos un daudzpusīgajos darba gados ir sagādājis vislielāko gandarījumu?
Katrs projekts pats par sevi sniedz gandarījumu. Par riteņiem ir prieks, tas ir jau pasaulē aizgājis produkts. Paralēli mēs nodarbojamies ar mašīnbūvi, projektējam iekārtas ražotnēm, darbagaldus, mašinēriju, kuru tirgū nevar nopirkt. Bieži vien pasūtītājs ir nonācis strupceļā, un tad mums jādomā individuāli risinājumi. Tas ir dizains vistiešākajā veidā. Turklāt arī šīm mašīnām pēc kaut kā jāizskatās, jo cilvēks pērk ar acīm. Tās var darboties, bet ja izskatās pēc briesmīga dzelža…
Ar mašīnbūvi ir tā, ka mēs radām veiksmīgus uzņēmējus, kuri var ražīgi strādāt tieši tāpēc, ka mēs izveidojām viņiem piemērotu tehnoloģiju, plus pieliekot savas prasmes. Tikai šajos gadījumos gandarījums lielākoties jāpatur pie sevis.
Visas idejas un uzņēmējdarbību attīstāt ārpus Rīgas. Kādas šajā ziņā ir mazpilsētas priekšrocības?
Šeit paliek trešdaļa vairāk lietderīgā laika, ko veltīt darbam, hobijam. To nenorij pilsētas burzma un vajadzība aizbraukt no viena punkta uz otru. Tas ir laika zaglis. Man šķiet, ka radošām lietām, domāšanai tomēr vajadzīga mierīga vide. Stumšanās cauri pilsētai diez vai ir labākais veids, kā sakārtot savas domas.
