Labsirdīgais poļu lācis

Izcelsme

Par Polijas Podhales aitusuņu senāko vēsturi ziņu ir ļoti maz. Daļa avotu vēsta, ka šī šķirne Polijas kalnos dzīvojusi jau gadu tūkstošiem, tomēr precīzs tās rašanās laiks vēstures annālēs nav saglabājies. Tāpat kā citu līdzīgu suņu senčus Ungārijā, Rumānijā, Čehijā, Slovākijā un Ukrainā, iespējams, arī podhaliešu priekštečus, lielos, baltos sargsuņus, uz šo Eiropas daļu no Austrumiem atveduši jau senie feniķieši.

Savukārt pēc pieticīgākām aplēsēm par šķirnes pirmsākumiem uzskatāms 14. gadsimts.

Ar mistēriju apvīts arī jautājums, no kādu šķirņu krustošanas Polijas Podhales aitusuņi radušies.

Citi lasa

Agnese Meiere

Attiecības

Latviete Inga par savu laulību Malaizijā: Dubultā dzīve vīriešiem šeit šķiet normāla

Ziņu aģentūra LETA

Sports

Kāds ir patiesais iemesls, kāpēc LTV atlaida Anatoliju Kreipānu?

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Populārākā versija ir, ka tie cēlušies no ne mazāk iespaidīgajiem Tibetas mastifiem. Cits pieņēmums – ka podhalietis ir senās Šarplaninas aitusuņu šķirnes baltā versija.

Tomēr skaidri zināms tas, ka šī šķirne attīstījusies tieši Podhales reģionā Polijā, uz ziemeļiem no Tatru kalniem. Tolaik ļaudis tur pārtika no zemkopības un kalnainā apvidus pļavās audzēja aitas. Kā liecina šķirnes nosaukums, podhalieši izrādījās izcili gani un apliecināja savu dabisko instinktu aizsargāt, ne brīdi neatstājot ganāmpulku bez uzraudzības. Tā vietā, lai, vilkam tuvojoties, suns skrietu tam uzbrukt, tas pēc iespējas ilgāk palika kopā ar aitām. Vienīgi tad, kad ienaidnieks jau bija pietuvojies bīstami tuvu, sargsuns metās uzbrukumā.

Šī taktika deva iespēju aitu baru noturēt vienkopus, neļaujot lopiem panikā izklīst, kas atvieglotu plēsēja izredzes nokampt medījumu. Pateicoties šai gudrībai, podhalietis iemantoja domājošā suņa apzīmējumu, bet paša spoži baltā spalva saimniekiem neļāva tos nejauši sajaukt ar savvaļas zvēriem.

Citkārt zemnieki pielika suni pie īpašuma sargāšanas, ratu vilkšanas, kā arī vērpa vilnu no biezās, siltās spalvas.

19. gadsimtā līdz ar tūrisma attīstību populārs kļuva alpīnisms. Būdams liels un spēcīgs suns, podhalietis izrādījās lielisks sabiedrotais kalnos kāpējiem, īpaši tāpēc, ka nedrošās takās nosvērtais ķepainis ļāva tiem pieturēties pie savas astes. Izturīgais ķermenis un inteliģentais, stabilais raksturs sunim vēlāk nodrošināja arī darbu policijā.

Lielie pasaules kari 20. gadsimtā, saimnieku nelaimīgie likteņi un milzīgais bads noveda Polijas Podhales aitusuni tuvu iznīcībai. No izmiršanas šķirni pasargāja Starptautiskās Kinoloģijas federācijas un Polijas audzētāju mērķtiecīgie pūliņi 60. gados, kad podhalieši iemantoja vēl kādu apzīmējumu: šķirne, kas atteicās nomirt. Lai Podhales aitusuni izglābtu, šķirnes pārstāvjus vajadzēja krustot ar citu baltu aitusuni – Ungārijas kuvasu. 70. gados podhaliešu skaits stabilizējās, un, lai arī šī šķirne joprojām uzskatāma par retu, tās pārstāvji mājo Eiropā un kopš 80. gadiem arī Amerikā.

Raksta turpinājums:

Nākamā lapa